Sūrreālisms - Koroshiya 1 (Ichi The Killer, 2001, Takashi Miike)

Kas notiek, kad Teh ultimate sadists satiek tādas pat kvalitātes Teh mazohistu? Ichi The Killer jums sniegs atbildi, neatstājot vienaldzīgu un nepadarot garlaicīgu ne sekundi!
Miike ir režisors, kurš, manuprāt, pat sviestmaizes pagatavošanu spētu parādīt tik vardarbīgi, estētiski un psiholoģiski sirreāli... Tā, ka apskrietos dūša pat rūdītam gore piekritējam, taču redzētais skaistums neļautu novērsties ne mirkli! Bet vardarbību un tās radītas šausmas viņš parāda tā, ka terminoloģijas komisijai jāliek kopā galvas, lai radītu jaunu terminu, kas filmā rādīto adekvāti atspoguļotu. Mīļi!
Domā, ka esi redzējis vardarbīgi šausminošu, tajā pat laikā saturisku filmu?Varbūt paprasi šo jautājumu Miike filmogrāfijai? Taču var jau būt, ka esi (Sin City, piemēram), bet ko par to saka, piemēram, Ichi?! Redzi, viņš raud un iet pie tā, kurš smaida līdz ausīm!

Lai gan augstāk minētais ir tīra patiesība, kuru paspilgtina garšīga vardarbības hiperbolizācija un nāve, kura liek smaidīt un sist plaukstiņas kā bērnam - filma nepaķēra tik ļoti kā Audition un Imprint. Vardarbība virs vardarbības reizēm mēdz būt tāda, pie kuras pierod jau pirmajā minūtē. Tā arī bija pavisam nedaudz šajā gadījumā - prieks skatīties, taču kaut kā pietrūkst, lai arī tēli kā allaž Miike filmās ir labi nostrādāti. Šķiet, ka nedaudz gaidīju to citu divu šeit minēto filmu glanci. Vēl jāpiezīmē arī, ka šajā filmā esošie sirreālisma elementi bija ļoti viegli sagremojami, tie nestāv blakus tādam viņa darbam kā Gozu. Bet nav godīgi tā salīdzināt, jo Gozu sekoja pēc šīs filmas. Taču vienu salīdzinājumu gan var uzskatīt par godīgu - iekš Audition un Imprint esošā vardarbība ir krāšņāka un mīļāka tā iemesla dēļ, ka tā kontrastē ar pārējo filmas būtību. Kontrasts izceļ lietas, padara tās redzamas. Beigu galā, visu laiku skatoties uz melnu, tas pēc laika šķitīs mazāk melns esam, bet pieliec blakus baltu un uzreiz cita lieta (lai gan atvainojos - varbūt nav īsti korekti salīdzināt, jo šī filma ir psiholoģiski gaļīgs trilleris, bet tās divas - uz Horror tendētas)! Līdzīgi ir šeit.
Taču tas nebūt nenozīmē, ka filma ir slikta. Taisni otrādi - labā gaumē stilizēta vardarbība, allaž interesanti kinematogrāfijas elementi (ierūsējušā bosa skaņa un dažādu kameru izmantošana, piemēram) un visam pāri tēli ar savu stāstu - savām psihes nebūšanām un mēģinājumiem tikt skaidrībā ar uztverto, kas arī ir visspilgtākais filmas vēstījums, kas arīdzan nāk no tēlu uzbūves puses - mazohists un sadists. Pretmeti, kuri ar smaidu dvēselē tiecas viens pēc otra kā mīlnieki, kuri viens bez otra nevar... Un nevar ar. Tie tiecas viens pēc otra, lai sniegtu viens otram baudas virsotnes - nogalinātu. Šis koncepts, lūk, ir filmas gardums, kuru glazē eye-candy līmeņa brutalitāte un atmosfēra Miike gaumē.
Katrā ziņā - filma, kura noteikti ir pietiekami kvalitatīva, lai to pirktu un baudītu vairākkārt, lai gan man (kas, protams, ir subjektīvi), pietrūka šis tas no citām viņa filmām. Bet no otras puses - muļķīgi ir gribēt, lai visas režisora filmas būtu līdzīgi būvētas. Ir ļoti labi, ja režisors spēj radīt dažādas filmas, operējot ar samērā līdzīgu tematiku. Par šo dažādību viņam cepums. Nē, paciņa. Nē, auto krava. Ehh, ko tur ākstīties - konteineru kuģis ar cepumiem!
7,5/10 un apaļojam uz augšu.

Treileris: http://www.youtube.com/watch?v=coiVr5Pl4-s