zini, ja es ļoti, ļoti saņemtos, es Tev aizsūtītu vēstuli. ne to, elektronisko, bet īsto, ar roku rakstīto. es Tev mēģinātu izstāstīt, cik ļoti es mīlu šo brīvības sajūtu, cik ļoti man patīk staigāt basām kājām pa dārzu, es Tev stāstītu, cik skaisti krīt ūdenslāses no dzeltenās šļūtenes, laistot mammas zilos un dzeltenos īrisus, cik garšīgas ir šī gada pirmās zemenes, cik nervozs ir mūsu kaimiņu suns un cik putekļaina vasarās ir mūsu iela. es Tev mēģinātu izstāstīt, kā viņnedēļ Paija saplosīja divus puķu podus un vienu dārza lampu, kā es bērnībā nogāzos no lielā bērza un man likās, ka esmu izdauzījusi visus zobus un to, kā laiks manā mājā liekas apstājies. ja es ļoti, ļoti saņemtos, varbūt es to visu Tev uzrakstītu. bet zini, man liekas, Tu to nesaprastu.

kaut kā jocīgi paliek, iedomājoties, ka cilvēki nevarēja saprasties, kad bija viena valoda. tagad, pēc Bābeles torņa jukām, vai mēs saprotamies diez cik labāk?