12/1/09 03:45 pm - Mazliet par piketiem
Principā pikets kā protesta forma sevi ir izsmēlis. Sanāk pie Saeimas vai Ministru kabineta neorganizēts cilvēku pūlis, izkliedz pāris saukļus, palamājas, atrāda savus plakātus un izklīst pa mājām vai tuvējiem lokāliem, lai mazliet sasildītos pēc it kā labi padarīta darbiņa. Viss jau būtu labi, ja piketa efektivitātes galvenā mēraukla būtu pēc iespējas lielāks cilvēku bars. Bet nav. Iznāk no Saeimas mājas Gundars Daudze, grib parādīt, ka ir dzirdējis bļaustīšanos, vēlas (droši vien) kaut ko paskaidrot vai vismaz samelot, bet nē, neviens neļauj, bļauj tikai tālāk - zagļi, zagļi, atlaist Saeimu, nodevēji. Gundars ieiet atpakaļ, stāsta saviem kolēģiem - sanākuši daudz cilvēku, redzēju uztraukumā tikai divus plakātus: bez augstākās izglītības tikai valdībā un Piešķirt atlaides roltoniem. Neko citu nedzirdēju, tikai bļaustās; nesaprotu, ko grib. No papēžiem dūšu uz augšu saceļ Izglītības ministre Tatjana Koķe un arī iziet ārā. Pūlis bļauj - Koķes demisiju, Koķes demisiju! Neviens gan īsti nepaskaidro, kāpēc jādemisionē un kam jānāk viņas vietā. Taņa sakautrējas, vaigi jau paliek sārti no kauna, un ieiet atpakaļ stāstīt saviem kolēģiem: "Nu, baigi jau sacepušies, redzēju karātavas, viens grib, lai atdodu pusi savas algas, sanākšot vienam gadam studiju maksai. It kā jau varētu, nezinu tik, kam lai maksā." Visi it kā zina, ka laukā notiek kaut kas liels, bet turpina atbalstīt, atturēties, noraidīt. Piketētāji pie galdiņa, Preses bārā trekterējot Cēsinieku, runā - dzirdēji, kā es tai Koķei pateicu? Gan jau dzirdēja un nevarēs naktī gulēt. Patiesībā Koķei tikai stress no lieliem ļaužu pūļiem, tāds kā lampu drudzis. Neatkarīgie mediji, kuriem valsts nemaksā dotācijas kādai tur pārorientācijai uz ciparu televīziju, vakarā vēl dusmīgi ziņo - Ministri izvairās no atbildēm.
Nu lūk, lielas jēgas no piketiem nav. Visi lepni, ka kaut ko darījuši it kā pašu un sabiedrības labā, bet beigās neviens nav sadzirdēts tā pa īstam un personīgi, plakātu uzraksti parādās tikai TVNETā un Delfos, pāris izsaucienu televīzijās. Nēkāda labuma.
Tāpēc es iesaku piketēšanas vietā iesniegt Saeimā tādas kā īsas ludziņas vēstules formā. Remarkās varētu sarakstīt, kādi nu katram uz plakāta būtu saukļi, katrs varonis varētu izteikties, burtos izkliegt savu sāpi. Un galvenais, ka noteikti taču sadzirdēts būs katrs personīgi. Būs redzami gan visi kontu numuri tiem, kas vēlas, lai ministres kundze sedz viņu studijas maksu, gan telefona numuri tiem, kas vēlas lētākus vai dotētus roltonus. Turklāt, ir taču tāds likums, kas liek obligāti Saeimai uz vēstulēm atbildēt. Tātad katra problēmu varētu izskatīt individuāli. Tiesa, garantēju, ka pavirši, bet tik un tā individuāli.

12/1/09 11:02 am
Vakardien veco laiku kursabiedrene atsūtīja pāris fotogrāfijas no augstskolas 1. kursa laikiem. Visai negribīgi, bet patiešām objektīvi secināju, ka tos piecus gadus atpakaļ patiešām izskatījos pēc mazpilsētas tirliņa. Es pat tagad brīnos, kāpēc kāds ar mani labprāt tur runājās un draudzējās, nevis norādīja ar pirkstiem un ar galvu pa priekšu lika tualetes podā. Man liekas, ka es pats tagad citreiz skatos uz līdzīgiem un pie sevis norādu ar pirkstu un klusi mēdos: ēēē, lauķis!
