es reizēm mēdzu piemirst, ka akadēmija nozīmē stundām ilgi sēdēt pie datora un rakstīt, un to, ka laptops ir vienīgais sarunbiedrs un ka pašas histēriskie smiekli par kaut ko muļķīgu, ko pati izdomāju vai pārskatījos, reizēm liek justies kā pilnīgi jukušai.
bet šodien ir skaidras domas un tīrs prāts, un viss iet labi, un kaut kā tā milzīgā izolētība pat neliekas traucējoša/biedējoša.

kādu dienu man būs pilnīgi citādāka dzīve, bet arī šāda dzīve vispār tomēr ir forša.