par lietām, kuras tā ar' nekad nepāriet.
šovakar sēdēju ''Pelmeņos'', dzēru savu dienišķi dievišķo kafijas devu un klausījos, ko meitenes man priekšā runā. viņas bija parastas meitenes ap 20 gadiem, nepazīstamas, taču viss, ko viņas viena otrai stāstīja, bija jau tūkstošiem reižu dzirdēts no meitenēm, kas varbūt izskatās savādāk, bet ir tādas pašas. tas kārtējo reizi apliecināja, cik cilvēki ir līdzīgi cits citam, lai arī uzsver savu individualitāti, neatkārtojamību un oriģinalitāti. ha, viss jau bijis.

un pēkšņi viena saprāta uzplūda mirklī es sapratu, ka visu dzīvi, apzināto un neapzināto līdz gadiem pieciem, esmu ilgojusies un meklējusi mīlestību. jā, es zinu, cik tas skan banāli un nodrāzti. man nevajag mīlestību kaut kādā abstraktā pagātnē vai vēl abstraktākā nākotnē, man to vajag šeit un tagad.

un nu ir auksts. šodien satiku kādu cilvēku, kuru reiz saucu par draugu, bet sajūta bija, it kā starp mums būtu auksta un augsta siena. skumji un sāpīgi, jo zinu, kā reiz bija un kā var būt. viņš bija tas, ar kuru, rokās sadevušies, skrējām pāri Vanšu tiltam vētras laikā. viņš bija tas, ar kuru ap vieniem naktī diskutēju par Ādamu un Ievu. viņš bija tas, kura dēļ biju gatava skriet ūdenī un ugunī. un nu? nu ir siena. starp mums.

un nopirku haiku grāmatu šodien.
kritušās lapas
tā slauku, it kā meklētu
pats sevi.