piezvanīja šefs un sarunājām, ka brauksim vēlāk uz Vecāķiem. respektīvi, tagad man ir apmēram stunda brīva laika, un es klausos regeju. jāā, regejs ir mana jaunākā aizraušanās. vakar gāju peldēties pēc darba. man ir bailes no dziļuma, bailes no tā, ka tad, kad izdomāšu apstāties, man nebūs zemes zem kājām. bail, jo vairākas reizes jau esmu gandrīz vai noslīkusi. bet vakar bija tik brīnišķīgi viļņi, un viļņos peldēt ir brīvība. man pat nebija bail, lai arī dažbrīd viļņi gāzās pāri galvai. lēkāju un priecājos, atsitos pret viļņiem un peldēju savā zili baltajā svītrainajā peldkostīmā. bet peldkostīmi ir pagalam aplama lieta. laikam drīzumā būs jāpārvācas uz nūdistu pludmali, tā ir mazliet tālāk.

tā lūk, life goes on. vakar pa ceļam uz Vecāķiem sāku domāt par Rihardu. par to, cik patiesībā tas viss bija aplam. un jau sen man viņam bija jāpasaka, lai iet pāris mājas tālāk, bet toreiz man viņš kaut kādā dīvainā veidā bija vajadzīgs. viņš arī n-tās reizes ir man teicis, cik ļoti es viņam nozīmīga esot, bet tie ir tikai vārdi, vārdi, vārdi. vārdi bez satura. un nu es beidzot sapurinos un eju tālāk no viņa. nestrīdoties, nelamājoties, nekaujoties, vienkārši neliekoties ne zinis par viņu. bet tā mamma viņam gan ir forša. nesaprotu, kā tik foršiem vecākiem var būt tik neforšs dēls, bet drošvien tagad, ja mēs iepazītos, es arī viņā iemīlētos. bet ir lietas, kurām jābeidzas un viss. un viss.