kaut kādās jūnija beigās vakaros es sēdēju viņu mājas priekšā, lasīdama Keruaku, reizēm skaļi smējos, un viesģimenes mamma, kas turpat blakus pildīja krustvārdu mīklas, prasīja, par ko es lasu, bet to ceļu un visas tās skumjas, un visu to brīdi - to taču nevar izteikt valodā, kurā varu izveidot knapu teikumu. skumji, vienvārdsakot.

''Mēs gulējām uz muguras, skatījāmies griestos un prātojām, ko gan domājis Dievs, radīdams tik skumju dzīvi. Tad mēs nenoteikti vienojāmies satikties Frisko.''

''Nezināju, ko viņam sacīt; viņam bija taisnība; bet man gribējās vienīgi izlavīties ārā, naktī, un kaut kur nozust, braukāt un skatīties, kā dzīvo cilvēki visā valstī''

''Kas tā ir par sajūtu, kad tu brauc prom no cilvēkiem un tie sarūk līdzenumā, līdz redzi tos izzūdam kā sīkus punktiņus? Pār mums velvējas šī pārlieku milzīgā pasaule, un tās ir atvadas. Taču mēs tiecamies pretim nākamajai trakajai dēkai zem šīm debesīm.''

''Mēs atradāmies uz Amerikas jumta un, man šķiet, varējām tikai bļaustīties - pāri naktij, uz austrumiem pār Līdzenumiem, pār kuriem varbūt nāca kāds vecs vīrs ar sirmiem matiem, nesdams mums Vārdu, kuru katru brīdi viņš būs klāt un liks mums apklust.''

''Aizvēris acis, es redzēju, kā ceļš triecas man cauri. Atvēris tās, redzēju zibošas koku ēnas vibrējam uz mašīnas grīdas. No tā nebija iespējams izbēgt. Un es samierinājos.''

''Tā nu Amerikā, kad riet saule un es sēžu uz vecā, sagruvušā upes mola, raudzīdamies bezgala garajos padebešos pār Ņūdžersiju, un jūtu visu šo skarbo zemi, kas vienā vienīgā neticami milzīgā blīvā plešas līdz pat Rietumkrastam, jūtu visu šo nebeidzamo ceļu, visus cilvēkus, kas sapņo tā bezgalībā, un es zinu, ka Aiovā bērni tagad jau noteikti raud tajā zemē, kur bērniem ļauj raudāt, un šonakt mirdzēs zvaigznes, un vai gan jūst nezināt, ka Dievs ir Lācītis Pūks? Vakara zvaigzne noteikti laižas lejup un bārsta savas blāvās dzirkstis pār prēriju, un tas notiek tieši pirms tam, kad pilnīgi satumst nakts, kura svētī zemi, liek satumst visām upēm, apsedz kalnu smailes un apskauj pēdējo krastu, un neviens, neviens nezina, kas visus gaida, ja nu vienīgi novecošanas sērīgās skrandas, - tad es domāju par Dīnu Moriartiju, es pat domāju par Veco Dīnu Moriartiju, par tēvu, kuru mēs neatradām, es domāju par Dīnu Moriartiju.''

(''Ceļā'')