lielos vilcienos runājot, man ļoti patīk Amerika. man patīk tas, cik ērti šeit ir. par daudz ko ir padomāts, lietas kaut kā ir saprotamas un vienkārši baudāmas. man patīk tas, ka visur ir pieejams ūdens dzeršanai, man patīk tas, ka publiskās vietās ir daudz brīvas telpas, man ārkārtīgi patīk tas, cik šeit ir skaistas vilcienu stacijas - vakar, kad biju Ņujorkas Grand Central Station, biju tādā sajūsmā par to, cik tā vieta ir skaista, saprotama, pat tā kā grezna un vienlaikus ļoti funkcionāla - un mazliet saskumu par to, ka mums tā nav.

then again, vakar braucu vilcienā kādas divas stundas, blenzu ārā pa logu, klausījos Niku Keivu un domāju par to, cik freaky tomēr ir tas, ka ļoti daudz mājām, kurām braucu garām, ir izkārti Amerikas karogi. kaut kā tā liekas normāla aina, jo vispār daudz kas šeit liekas normāls un saprotams, jo Holivuda tomēr ir daudz ko normalizējusi un padarījusi pierastu, lielās, plašās ielas, fake Gothic māju stils, ielu norādes, māju lieveņi ar lielajiem krēsliem uz tiem un mūžīgajiem sēdētājiem tajos, tie lielie, dzeltenie autobusi ar uzrakstiem School bus - tas viss liekas tik pazīstams (un vienlaikus svešs), jo tās visas ir ainas no filmām, no seriāliem un citiem audiovizuāliem materiāliem, ko patērējam. un tā nu es skatījos uz tiem karogiem un domāju par to, kā, diez, es justos, ja tie būtu, piemēram, Krievijas karogi, nevis Amerikas, un mazliet noskurinājos. un tad mēs vēlu vakarā ar Mariju staigājām pa New Haven ielām un runājām par to, cik ļoti mums abām patīk ES, viņas sajūsmai nu jau ir arī citi iemesli, jo viņa pēta ūdens pārvaldību šeit un ES, un viņa ir aizvien pieaugošākā sajūsmā par kopplāniem un tālejošām direktīvām. kas, salīdzinājumā ar šejieni, ir šokējoši, jo, kā Marija man vakar paziņoja, šeit ir ārprātīgi daudz neregulētu un nepārbaudītu lietu, kuru ilgtermiņa ietekmi neviens īsti nevar paredzēt.

Feisbuks šodien arī atgādināja, ka pirms gada šajās dienās biju Oksfordā pie Meind., kaut kā novembra pirmajās dienās acīmredzot mēdzu apceļot prestižas universitātes, varbūt kaut vai tāpēc, lai sev atgādinātu, ka šī bija izvēle, ko izlēmu nepieņemt. rīt vakarā iesim uz Yale mediju studiju centru, liekas, kur skatīsimies Seven, bet šovakar plānojam noskatīties the expendables. tā, lūk, notiek, ja draudzenes nav tikušās kādus trīs gadus.

pamazām, palēnām dabūju arī vairāk vietas prātā. braucu tās daudzās stundas pāri dažādām Rietumu puslodes vietām, skatījos tālumā un vienkārši meditēju, man kaut kā lidmašīnas ir lieliska telpa pārdomām, kaut arī daudz dārgāka par terapijas kabinetu. un pamazām, palēnām vējojas prom visādi pēdējo mēnešu uzkrātie sūdi, izkristalizējas svarīgais un drošais, un atgriežas sajūta, ka hey I can do stuff on my own. es reizēm aizmirstu, ka varu pati sevi uzticēties, un laikam viens veids, kā to sev atgādināt, ir aiztesties uz citu kontinentu apceļot draugus un draugu dīvānus.