Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Gazelīt, gazelīt, kustini kājiņas, aiznes mani uz laimīgo zemi!

Es šodien sevi palutināju.

Ārā tāds pilnmēness, ko zīmēt uz kartiņām, kurā raudzīties un gaudot līdzi visiem brāļiem un māsām.

Voice of the Living Light

Ar atkailinātiem nervu galiem.

Guntara Rača meistarklase „Dziesmu teksti - kā radīt hitu?”

"Meistarklases laikā Guntars Račs dalīsies ar vērtīgiem ieteikumiem par dziesmu tekstu specifiku: Dzeja dziesmu tekstos. Dziesmas vēstījums. Kas jāņem vērā, rakstot tekstu jau gatavai melodijai? Kā panākt, lai piedziedājumi neizkrīt no pantu savstarpējās loģikas? Kas ir veiksmes atslēga hitu radīšanā?"

"Neaizmirst noskūties. Nesaprašām paskaidroju: neskūta bārda var nest zaudējumu cīniņā, jo tajā pretinieks var viegli ieķerties un uzveikt."

/M.Šiškins, "Vēstulnieks"/

Biju jau piemirsusi, cik šī filma ir tirdoša un lieliska.

Pēdējā laikā uzpeldēja atkal pāris spoži gadījumi, tad nu, lūk, varbūt jūs zināt, kur ir sakne cilvēku problēmai ar higiēnu? Un es nedomāju 15.trolejbusa civilizācijas ziedu, bet "parastos".

Lai nu kas, bet tas man nav saprotams. Ok, var neizgludināt blūzi (bet nu arī tā jocīgi). Bet neizmazgāt matus (laivošana, pārgājieni, festivāli it kā neskaitās*)? Iedomāties, ka vienas un tās pašas zeķes var uzvilkt divas dienas pēc kārtas? Ka mazliet ar salātu mērci notašķīts krekls vai bikses ir ok utt. utjpr.? Un tad vēl tie aromāti, tie aromāti, kas mēdz paspilgtināt buķeti.

* Pret festivāliem man daļēji tieši šī iemesla dēļ ir dalītas jūtas - tur uzturēt sevi kārtībā un svaigumā ir īpaši izaicinoši un sevi mokoši (celties pēc visas mega ballēšanās agri, lai nebūtu rindas uz tā jau riebīgajām dušām, kur sēnītes uzglūn ik uz stūra). Un es esmu not tiem, kas it sevišķi vasarā var dušā sēdēt visu dienu, mainīt klōzītes vairākas reizes, jo, jā, man ir paranoja, ka var būt zudis rīta svaigums. Nu, lūk, bet festivālu pirmajā dienā visi ir pārpucējušies līdz nejēgai a ļa Agneses Kleinas stilā (redziet, es tagad varu uz viņu atsaukties), otrajā manāms jau tāds pēc Jāņu rīta sagurums, ko labākajā gadījumā vairums aizdzen ar peldi tuvākajā (piečurātajā) ūdenstilpnē. Trešo dienu nav vērts komentēt. Un tajā visā burziņā pa vidu man ir pagrūti baudīt mūziku un atmosfēru, ja zinu, ka neesmu no rīta tajā briesmīgajā un steidzīgajā publiskajā dušā paguvusi, piemēram, izskūt paduses (atvainojos par detaļām, protams). Bet nu labi, ka vismaz ūdens pār manu miesu ir lijis! Vārdu sakot, man tas ir tieši tik svarīgi (iespējams, brīžiem pat nevietā - es arī parakstos tikai uz tādiem meža pārgājieniem, kur zinu, ka caur mežu plūst auksta upīte (vienalga, cik auksta, ka tik iespēja mazgāties!), kurā varēšu ik rītu apmierināt savas pamatvajadzības - tik ļoti piejaucēta es esmu), ka es nespēju iebraukt, kā tas var nebūt svarīgi it seviški grozoties stipri urbanizētā vidē.
Esmu runājusi.