cilvēks varbūt patiesībā ir nevis kaut kāds drusku citādāks (domājošs, sabiedrisks, sēdošs utt.) dzīvnieks

nu mans viedoklis ir, ka cilvēks ir tieši tāds pats, nevis drusku savādāks dzīvnieks. un patiesību sakot, jeb kuras formas dzīvība ir vienlīdzīga.

Tādā gadījumā tev ir jāatrod būtiski atšķirīga dzīvnieka definīcija, jo patlabanējā nepārprotami ietver cilvēku: "Animals are a major group of organisms, classified as the kingdom Animalia or Metazoa. In general they are multicellular, capable of locomotion, responsive to their environment, and feed by consuming other organisms."

Vai arī būtiski jāpārveido cilvēku, lai tas nebūtu daudzšūnains, kustīgs, apkārtni uztverošs un uz to reaģējošs organisms, kas pārtiek no citiem organismiem. Tiesa, vīzija par pārveidotu un tādējādi par ne-dzīvnieku padarītu cilvēku šķiet diezgan briesmīga ;)

Hmm. Lai nebūtu dzīvnieks, varētu pietikt ar to, ka pārtiek no sintētiskas barības, kas sintezēta no neorganiskām vielām.

Njez. Man šķiet, ka ar to nepietiek. Galu galā tad jau varētu apgalvot, ka kaķis, kas visu mūžu ir ēdis tikai kaķu barību un nekad nav noķēris nevienu peli vai putniņu, nav kaķis :) Manuprāt, kamēr pastāv potenciāla iespēja pāriet atpakaļ uz "dabisku" barību, tikmēr tas neskaitās.

Patiesībā jau tas laikam pat ir - ja ne tagad, tad ar laiku - iespējams: cilvēku padarīt par ne-dzīvnieku, atdalot viņa smadzenes un barojot tās ar sintētisku fizioloģisko šķīdumu un nedodot šīm smadzenēm iespēju sajust ārpasauli un uz to reaģēt (vai arī panākt šādu efektu ar ķīmisku vielu palīdzību). Tad šo smadzeņu eksistence arī būtu tāda cilvēka, kas nav dzīvnieks, eksistence. Tiesa, paliek jautājums, vai, piemēram, tu vēlētos būt pirmais, kas nonāktu šajā izcilajā, patiesi cilvēciskajā eksistences formā :)

Jā, bet šī definīcija un diskusija jau atkal ir tikai par bioloģiju.

Nuja, tad nodefinē, lūdzu, cilvēku un dzīvnieku savādāk, ne iz bioloģijas, un varbūt es tev piekritīšu.

Man šķiet, ka cilvēkam ir ne vien miesa un dvēsele, bet arī gars.

Ha-ha-ha, smieklīgi.

Piedod.

Ā, un tas gars būtu tas, kas atbīda maliņā dzīvniecisko vairošanās tieksmi, tā vietā radot vajadzību radīt, piemēram, izcilus mākslas darbus?

Un, spriežot pēc tavas attieksmes pret cilvēkiem, kuru uzskati un dzīvesveids ir atšķirīgi no tavējā, gars katram cilvēkam tiek piešķirts (vai varbūt izaudzēts?) atšķirīgos daudzumos, piemēram, tev ir piecreiz vairāk gara nekā vidējam aritmētiskajam "homofobam"; t.i., ir cilvēki, kas ir vairāk "dzīvnieki" un nodarbojas ar kaku sviešanu un vairošanos, un ir cilvēki, kas ir mazāk "dzīvnieki" un vairošanās vietā rada izcilus mākslas darbus (piemēram, Rainis un homoseksuāļi), un attiecīgi tie otrie ir tuvāk "radības kronim", Cilvēkam šī vārda patiesajā izpratnē, bet tie pirmie ir vairāk "dzīvnieki" un tāpēc pret tiem arī var izturēties gluži līdzīgi kā mēs parasti izturamies pret dzīvniekiem - vienaldzīgi, izmantojoši un bez mazākās cieņas?

Atvaino, protams, ja esmu pārpratusi, vienkārši neizdevās no tevis izdabūt precīzu definīciju.

Bet, ja es neesmu pārpratusi, tad man šķiet kaut kā... khm... cilvēcīgāk palikt pie bioloģijas :P

Apgalvot, ka visi cilvēki ir vienlīdz cilvēciski, būtu kaut kāds mičūrinisms, un nākamais solis būtu pārliecība, ka egli var izaudzināt par priedi, "vajag tikai audzināt".

Tā nu tas ir sanācis, ka lai rastos gana spēcīga novirze no normas (vai, ja ir vēlēšanās saukt to citādi - kaut kādā ziņā nozīmīgs darbonis kādā jomā, kas ir ārpus šīs barības vākšanas, vairošanās ķēdes), nepieciešams pietiekami liels skaits tādu, kas neko būtisku šajās pašās jomās nesasniedz - neveic zinātniskus atklājumus, nerada skaņdarbus, neglezno u.tml., bet tikai dzemdē un savu laiku velta nākamās paaudzes audzināšanai.

Protams, tad var teikt, ka jebkura māksla vai atklājums ir sava veida pataloģija. Taču šo pataloģiju augļus mēdz baudīt un izmantot ikdienā arī tie, kas paši ar to visu nenodarbojas - dažs atklājums atvieglo dzīvi, cits veikums - izklaidē utt. Līdz ar to nevar īsti teikt, ka tas ir tāds kā albīnisms, jo laikam tak ar to bioloģisku nepārtrauktību vien nav gana, gribas vēl kaut ko.

Tātad tu gribi teikt, ka cilvēki ir dalāmi divās krasi atšķirīgās grupās - vieni ir stulbeņi, kretīni un neciešami kaimiņi, kas neko nespēj sasniegt un prot tikai dzemdēt un audzināt bērnus, un otri ir tie, kas pakāpjas uz to pirmo galvām un patiešām Izdara Kaut Ko Būtisku, kuru savukārt patērē tie paši stulbeņi, kretīni un dzemdētāji? Tobiš tāpat kā, tavuprāt, ir kardināla atšķirība starp cilvēkiem un dzīvniekiem, tāpat ir atšķirība arī starp Būtiskajiem Cilvēkiem un Cilvēkiem-Dzemdētājiem, kas ir nepieciešami, lai Būtiskajiem Cilvēkiem būtu iespēja sevi realizēt?

(Šī ir tā vieta, kur varētu apvainoties es un skuka, un Inga Ābele, un Anna Auziņa, un vēl labs bariņš cilvēku, kas velta laiku ne tikai Būtiskiem Veikumiem, bet arī bērnu dzemdēšanai un audzināšanai ;))

Nu, JA tevis aprakstītais pasaules uzbūves modelis būtu precīzs, tad man laikam nebūtu tiesību daudz pīkstēt par to, ka es tam nepiekrītu, jo es viennozīmīgi piederētu pie tiem, kas neko Būtisku nesasniedz, toties gūst prieku no vairošanās procesa ;) Tikai redz, ja tava teorija būtu pareiza, tad izcila cilvēka raksturojumā neapšaubāmi un obligāti ietilptu milzīga augstprātība, paštaisnums un nicinājums pret citiem cilvēkiem (jo, ja tu esi pakāpies uz tūkstoš kverpļiem, tad tak to nav iespējams neredzēt?). Manā pieredzē cilvēki, kas dara lielu un svētīgu darbu cilvēces (nu, kaut vai tautas) labā, lielākoties ir atsaucīgi un iejūtīgi; viņiem piemīt pazemība ja ne pret citiem, tad viennozīmīgi pret kaut ko, kas ir spēcīgāks par viņiem - Dievs, talants, whatever. Ja arī viņi pauž nicinājumu vai sašutumu, tad tas vēršas pret konkrētām darbībām, nevis pret "Cilvēkiem-Dzemdētājiem" kā šķiru. (Protams, ir arī tādi, kam piemīt augstprātība un uzpūtīgums, bet viņu nav vairāk kā augstprātīgu un uzpūtīgu santehniķu.) Tā ka atļaušos pieņemt, ka viņi no saviem gara augstumiem redz labāk un nesaskata sevi kā būtiski labākus vai būtiski atšķirīgus. Jā, viņu talants un zināšanas, un darbaspējas ir pārākas, bet es tiešām nezinu nevienu (izņemot varbūt tevi ;)), kurš pie pilnas apziņas varētu apgalvot, ka pats ir labāks vai pārāks par citiem. Labo mani, ja kļūdos.

Patiesībā, liela daļa no šī ir aptuvens vienas Skukas teorijas pārstāsts - kad reiz spriedām, kāpēc gan daži cilvēki uzskata, ka jebko jāpamato ar vajadzību dzemdēt bērnus, turpināt tautu utt.

Tas, ko visulaik mēģinu pateikt, ir tikai tas, ka, iespējams, ne visi cilvēki uzskata, ka dzīves galvenais mērķis ir bērnu dzemdēšana un audzināšana, un līdz ar to nebūtu īsti prātīgi it visas cilvēku aktivitātes mēģināt izskaidrot tikai ar šo vienu funkciju.

Es nesaku, ka viens vai otrs ir labāks vai sliktāks. Taču, cik nu ir gadījies novērot, tieši viskareivīgākos iebildumus parasti mēdz izpelnīties tieši tie, kas uzdrošinās norādīt, ka viņiem, piemēram, riebjas bērni, ka viņi ir priecīgi par to, ka viņiem tādu nav, vai ka viņi neuzskata, ka bērnu laišana pasaulē ir visa sākums un gals.

Nu tad patin atpakaļ, ko es iepriekš rakstīju par mums raksturīgo sugas turpināšanu (ar ilgo bērna audzināšanas periodu un problēmām, kas ar to saistītas).
Ideja ir tāda, ka ir jāturpina suga labākajā iespējamajā veidā. Nevis vienkārši jānodrāžas, ar ko pagadās, un jāatstāj bērnu bērnu namā (pieļauju, ka tu piekritīsi, ka tā darīt nav īsti kruta), bet jānodrošina sugas turpināšana un attīstīšana.
Ja kādu iemeslu dēļ (psiholoģisku, fizioloģisku, sociālu, whatever) cilvēks nevar / tajā brīdī nevar / nevēlas radīt un uzaudzināt bērnus, tad viņa funkcija acīmredzot ir attīstīt sugu citā veidā - piemēram, palīdzēt jau esošo bērnu/pieaugušo attīstībā. Šim nolūkam noder zinātne, māksla, reliģija, politika un viss pārējais, ar ko vien cilvēki nodarbojas (un, starp citu, ar to visu var arī veiksmīgi nodarboties, paralēli dzemdējot un audzinot bērnus, man absolūti nav skaidrs, kāpēc tu nostādīji vairošanos kā pretstatu Būtiskiem Sasniegumiem).
Kopsummā tas viss anyway nonāk pie sugas turpināšanas & attīstīšanas. Tikai daļa cilvēku to dara tiešā veidā (atrodot izcilu vairošanās partneri, pārojoties un audzinot kopīgu bērnu), daļa - gan tieši, gan netieši (attīstot gan savus, gan svešus bērnus), vēl daļa - tikai netieši.

Ja nebūtu šīs dziļās, instinktīvās vēlmes ne tikai pašrealizēties un pašattīstīties, bet arī mērīties ar krāniņiem un/vai sniegt sava darba rezultātus sugai, tad neviens no dižajiem sasniegumiem un mākslas darbiem nebūtu nonācis līdz publikai, jo radītājam nebūtu nekādas motivācijas ar to dalīties. Cilvēki ar saviem darbiem grib vai nu pazīmēties, ka ir tik kruti un izcili (un tā jaušami ir mērīšanās ar krāniņiem), vai arī mainīt (uzlabot vai stimulēt tālākai attīstībai) pasauli, tātad - arī cilvēkus. Vai arī, protams, nopelnīt baksus, bet te atkal jāpiezīmē, ka baksiem ir šī pati mērīšanās un/vai attīstības funkcija. Kapā jau līdzi nepaņemsi, tā teikt.

A Debesu Valstība un mūžīgā dzīvošana?

...ir iespēja pamērīties ar krāniņiem, sak, redz kāds es bezgrēcīgs - mūžīgā dzīvošana un debesu valstība garantēta.

Tā gan tas nestrādā. Vismaz protestantu izpratnē. Nezinu, kāda mērīšanās varētu sanākt, visu mūžu īsti droši nezinot, vai tava ticība ir pietiekami stipra, vai nav

Bet, vispār, tev taisnība. Tas vairāk izskatās nevis pēc mērīšanās ar krāniņiem, bet pēc izdzīvošanas instinkta.

A tu neesi pamanījis, ka kristietības vērtības tomēr ir lielā mērā virzītas uz to, lai sekmētu sugas turpināšanos un attīstību pēc metodēm, kādas bija ļoti svētīgas laikā, kuru varētu nosaukt par kristietības ziedu periodu (šobrīd, man šķiet, tas viss pasākums ir jau savu laiku nokalpojis)?
Protams, nevienam cilvēkam nevar tiešā veidā nopārdot saukli "Dzīvo tā, lai citu cilvēku bērni būtu attīstīti un kruti" (atkal šīs pašas vairošanās dēļ - nevienam nav tiešas vēlmes speciāli gādāt par bērniem, kas nenes paša ģenētisko kodu, šo vēlmi izraisa netieši stimuli), bet var nopārdot saukli "Dzīvo tā, un tev pēc nāves būs afigenna kruta" (jo bauda un atzīšana neapšaubāmi ir labs stimuls).

Nezinu, es to vienmēr esmu uztvēris tikai "iekšup vērsti". Nevis ar mērķi atvieglot līdzcilvēku vai nākamo paaudžu dzīvi un nāvi, bet konkrēti tavējo.

Nu, tāpēc ka tāds arī ir tas reklāmas rullītis :) Cilvēks vispār ir būtne, kas nemitīgi sevi māna, un šis ir viens no daudzajiem piemēriem. Bet kristīgs cilvēks šī vārda labākajā nozīmē parasti izdara daudz laba arī citiem, un, ja nemaldos, tas arī ir ierakstīts pamatdogmās - dod citiem, un arī tev taps dots. Sk. augstāk - cilvēkam nav tieša stimula rūpēties par bērniem, kas nenes viņa ģenētisko kodu, tāpēc nepieciešams netiešs stimuls.

Te viens vecs rakstiņš par šo tēmu:
http://dir.salon.com/story/mwt/feature/2003/05/06/breeding/index1.html?pn=1

Un nav tā, ka man būtu pārliecība par viena vai otra uzskata patiesumu, taču tieši iespēja šaubīties man vienmēr likusies viena no nozīmīgajām cilvēka īpašībām.

Nu labrīt. Ja cilvēks nevēlas radīt bērnus, tad acīmredzot viņš psiholoģiski nav gatavs radīt un audzināt bērnus (vai ģenētiski, ja ticam rakstā izteiktajam pieņēmumam. Tas nozīmē, ka gadījumā, ja bērns tomēr tiktu radīts, pastāvētu briesmas, ka vecāks var pamest vai nepietiekami aprūpēt (šausmu stāstus par negribētajiem bērniem mēs visi zinām). Nu, un tātad nepārprotami, ja cilvēks negrib personiski vairoties, viņam arī nevajadzētu to darīt (tāpēc arī, piemēram, izvarošana nav vēlama sugas turpināšanas metode, jo māte var slikti izturēties pret bērnu, kas ieņemts psiholoģiski traumējošos apstākļos).

Nu, lūk - un tagad varam atgriezties pie visa pirmsākuma. Pie "vairošanās" kā argumenta. Piemēram, mēģinot apkarot gejus un lesbietes.

Tātad tā tomēr ir cilvēka brīva izvēle, nevis bioloģiski uzkrauta nasta? Vai arī kāds cits izlems viņa vietā - vajadzētu viņam ļaut vairoties, vai ne?

Taču, kā vērojams, tieši brīva izvēle šajos (ne ne tikai šajos) jautājumos nez kāpēc izraisa tik lielu satraukumu.

Nu, tehniski jau var vairoties gan geji, gan lesbietes, tas vispār nav arguments :) Jautājums ir tikai par to, vai viņi to var darīt, veidojot optimālus apstākļus bērnam. Savukārt to, kas ir "optimāli apstākļi", būtībā nosaka sabiedrības attīstības līmenis - vai, piemēram, sabiedrība ir gatava pieņemt un atzīt par konkurētspējīgu īpatni bērnu, kas audzis viendzimuma ģimenē (manā bērnībā, piemēram, būt ārlaulības bērnam bija problēma, tagad tas tiek uzskatīts par normu).

Bet šobrīd geji mierīgi var piehaltūrēt par spermas donoriem, un nedodu ne pieci, ka kāda to arī dara ;) Lesbietēm ir pavisam viegli, jo brīvprātīgu apaugļotāju jau vispār nav grūti atrast (un sakostiem zobiem paciest procesu), un būt par "vientuļo" māti arī mūsdienās nav problēmu.

Starp citu, es nekur un nekad neesmu apgalvojis, ka būtu kaut kādā ziņā labāks vai pārāks par citiem.

Ja? Un kā tur bija par tiem neciešamajiem, pretīgajiem kaimiņiem? Ja tu tiešām neuzskati, ka esi labāks par kakas mētājošu homofobu, tad jāpiezīmē, ka tu... vienkārši katastrofāli neproti precīzi atainot savu attieksmi vārdos :D

Nu tas, ka man nepatīk visi cilvēki (vai da jebkas viss), vēl nebūt nenozīmē, ka es par viņiem esmu labāks, vai pārāks. Gan jau ka viņiem tieši tāpat nepatīku es, un gan jau tam ir pamats. Toreiz runa bija par to, vai būtu piespiedu kārtā jāpavada sava dzīve kopā ar kaut kādu iemeslu dēļ nepatīkamiem cilvēkiem, ja var atrast tīkamāku sabiedrību. Un es uzskatu, ka ja vien ir iespējams izvēlēties, nav jēgas bojāt garīgo

vienīgais pamatojums uzturēties šajā idiotu barā varētu būt pašiznīcināšanās tieksme

Ja nelaimīgā kārtā gadās tā, ka stāvu zemāk dzīvo pilnīgi kretīni, vislielākā kļūda laikam ir cerēt viņus pāraudzināt.

Kā jau augstāk minēju, tev acīmredzot ir problēmas ar precīzu savas domas izpaušanu vārdos. Reti kurš nespeciālists tomēr piedēvē šāda veida medicīniskas diagnozes cilvēkiem, par kuriem nejūtas ne labāks, ne pārāks ;)

Ok, Tev acīmredzot visi mīļi, visi labi. Taču domāju, ka tā vis nav, un līdz ar to tā iznāk tukša runāšana.
Es neuzskatu, ka būtu jāaicina ciemos viesus, kas iepriekšējā reizē sastrādājuši kaut kādas cūcības, jāmēģina draudzēties ar kādu, kas mani ir piečakarējis utt. Un atbilstoši savai pieredzei ar viņiem, es varu izteikt arī vērtējumu - lai cik arī neglaimojošs tas būtu. Un ja idiotu bars uzvedas kā kretīni, nekā citādi nosaukt to nav iespējams

Starp citu, esmu pilnīgi pārliecināts, ka labākais, kas ar latviešu tautu var notikt, ir iznīkšana, saplūstot ar visām pārējām tautām un ieslīgšana aizmirstībā - iespējams, kļūstot par kompostu kādai pilnīgi jaunai nācijai. Un to es saku nevis, jūtoties par kādu pārāks, bet kā tieši tāds pats šīs tautas pārstāvis kā visi citi.

Tā nav iznīkšana - gēni taču tiek nodoti tālāk (un arī zināma daļa kultūras). Iznīkšana būtu tad, ja visus apšautu.

Baidos, ka šis arguments nebūtu īpaši iedarbīgs, diskutējot ar satraukuma pārņemtajiem nācijas nākotnes sargātājiem.

Pret satraukuma pārņemtajiem tā īsti neiedarbojas neviens arguments, kas neapstiprina satraukuma iemeslu.
Nācijas sargātāji sargā kultūru un dzīvesveidu, nevis cilvēkus.

Nē, viņi sargā sevi

Tas atkarīgs no tā, vai piederība pie konkrētās nācijas viņiem dod kādas īpašas privilēģijas.

Nekas cits jau viņiem nepieder

Mmm, dzīvība? T.i., nav īpaši kruta piederēt ebrejiem otrā pasaules kara laikā.

Es teiktu, ka viņi sargā tradīciju.
Kas, starp citu, nebūt nav sūdīgi - tradīcijām ir jāpastāv, lai nodrošinātu kādu nebūt zināšanu & attiecību modeļa pārmantojamību; bez tradīcijām jebkura jauna paaudze radītu pilnīgu haosu.
Jautājums tikai par to, kā pusē ir taisnība - vai tiem, kas uzskata, ka ir jāsaglabā bijušās tradīcijas par katru cenu vai pat jāpakāpjas atpakaļ pie vēl senākām, vai arī tiem, kas uzskata, ka nepieciešams pēc iespējas straujāk pārņemt citu valstu pieredzi. Manuprāt, praida gadījumā pārspīlēja abas puses - nu ir taču skaidrs, ka vidējais aritmētiskais latvietis nevar divu gadu laikā pārlekt no "kāda man daļa, ko citi dara savā gultā?" uz "atšķirības ir slavējamas, interesantas un atbalstāmas". vai, pareizāk, ja viens latvietis to arī varētu, tad sabiedrībai ir daudz lielāka inerce. Un nekādi demokrātijas saukļi nevar piespiest sabiedrību mainīties ātrāk, kā tā to reāli var izdarīt.
+ vēl noteikti ir kādi neierēķināti faktori, kas ir provocējuši visu šo stulbuma parādi, bet par tiem diemžēl mūs neviens neinformē ;) da i reti kurš ir gatavs iedziļināties, vieglāk tak palamāties par gejiem un homofobiem.

+1 :)

O, nu tas jau ir cits stāsts ;) Labi, es nevarētu parakstīties zem šīs frāzes par latviešu tautu (jo man nav pieredzes, kas liktu domāt, ka citas tautas ir vairāk pelnījušas dzīvot), bet līdzīgu ņurdēšanu esmu veikusi par visu cilvēci. Bet - ieskaitot sevi un ieskaitot cilvēkus, kas man patīk, nevis lecoties tikai par tiem, kas nepatīk.
Jo, manuprāt, sabiedrība nav kaut kas tāds, no kura var "izgriezt augoni", tā ir organisms, kura patoloģiskas izpausmes - kaut vai tie paši homofobi, par kuriem es arī neesmu īpašā sajūsmā - liecina par visa organisma (tātad - arī manu, tavu, geju, intelektuāļu, vienaldzīgo...) slimību un nepieciešamību to ārstēt kā vienu veselumu, nevis norobežojoties no kādas organisma daļas. Nu, ar domu - smadzenes nevar vienkārši "norobežoties" no vēža saēstām plaušām un turpināt darboties kā iepriekš. Vai nosaukt sāpošu vēderu par "kretīnu un idiotu" un domāt, ka šis tāpat vien pats no sevis sācis sāpēt, ka tam nav kaut kāds iemesls un kādi palīdzības līdzekļi.

Protams, es runāju par visu "organismu" - nevis kaut kādiem selektīviem orgāniem, sevi, tevi vai vēl kādu. Vienkārši ir tāda sajūta, ka vēstures peripetiju un ģenētiskās pārmantojamības rezultātā ir radusies tāda ne līdz galam izveidojusies tauta, kuras pārstāvjos veiksmīgi iestrēdzis nebūt ne tas labākais no visiem priekštečiem, bet, iespējams, visvairāk - no lībiešiem.

Nuuu, neizklausās bioloģiski pamatoti :) Es palieku pie domas, ka dabas kļūda ir visa cilvēce un latvieši - tikai viena no daudzajām izpausmes formām. Bet tā jau droši vien ir matu skaldīšana ;)

iedomājies, es aizeju uz teātri un saprotu, ka izrāde ir pilnīgi garām. Ļoti iespējams, ka uz nākamo tā paša teātra izrādi, kuru veidojis tas pats režisors ar tiem pašiem aktieriem, es izvēlēšos neiet. Vai tas nozīmētu, ka jūtos par viņiem pārāks?

Nez, man likās, ka ar mākslu un zinātni nodarbojas cilvēki, kas nevar vienkāršākā veidā kļūt pietiekami populāri, lai dabūtu kādu, ar ko nodrāzties un turpināt sugu.

Nu nav tā. Tu nekad neesi saticis cilvēkus, kas teikši, ka ir laimīgi, ka viņiem nav bērnu. Vai gluži otrādi - to jau gan laikam atzīst tikai retais (lai gan pieņemu, ka domā tā diezgan daudzi) - ka nožēlo to, ka laiduši pasaulē bērnus?

Sk. honeybee komentāru 26.7.06 16:43.

// Daudzi dzīvnieki nokož mazuļus, ja nespēj par tiem parūpēties (nepietiek pārtikas, piemēram). Un tas tikai palielina iespēju, ka suga izdzīvos un vairosies, jo, ja ir jāpabaro mazāk īpatņu, tad ir lielāka iespēja pārciest bada laiku un sagaidīt brīdi, kad resursu būs pietiekami daudz un atkal var normāli vairoties.

nu mičūrinisms būtu gan ja tiktu uzskatīts, ka visi primāti ir vienlīdz cilvēciski. piemēram, šimpanzi audzinot, varētu tikt pie tāda rakstniecības spīdekļa kā Bankovskis, ja vien pareizi audzinātu, jo starp šimpanzi un cilvēku ir tik pat tuva radniecība kā eglei un priedei ;o)

/atgriešanās pie pamatskolas bioloģijas...

Atvaino, slavenajā Mičūrina citātā bija egle un bērzs ;)

tātad pārceļot uz dzīvniekiem -- varde un cilvēks :P

Tieši tā. Sākam tik audzināt

sen esmu pārliecinājies, ka esmu slikts audzinātājs. tie, kurus es audzinu vai nu spiesti augt paši vai nosprāgs. tā kā, ja vēlies no vardes izaudzināt Bankovski dari to viens.

Es ar to nodarbojos jau gadus trīsdesmit

audzini vardi?

dzīvniekiem arī ir gars!

un vai tas, ka Tev šķiet, ka cilvēkam ir ne vien miesa un dvēselu, bet arī gars, būtu uzskatāms par pietiekamu iemeslu, ka, piemēram, žurkai nav nedz dvēseles, nedz gara, tikai miesa?!

Kurš teica, ka žurkai nav dvēseles?

tad kāda ir šķirba starp garu un dvēseli? bet paskaidro tā, lai es saprastu atšķirību (ņem vērā, ka es esmu uz miesu tendēts un par nebioloģiskām lietām maz ko zinu).

Dvēsele nedzīvo miesu padara dzīvu, bet gars ļauj apzināties, nu, piemēram, Dievu

vau un man likās, ka dvēsele, kas pametusi miesu ir gars...

tad Tu gribi teikt, ka žurka neapzinās, piemēram, Dievu?

Pretējais pagaidām nav pierādīts

Nevainīgs, kamēr nav pierādīts pretējais.
Vainīgs, kamēr nav pierādīts pretējais.

Oi, tu palasi tikai par žurkām - par viņu rīcību izdzīvošanai bīstamās situācijās - un tad padomā vēlreiz :)

Piemēram, es kaut kur lasīju, ka situācijā, kad žurku bars ir nonācis tādā dimbā, ka izdzīvot var tikai daļa, šis bars izvēlas atsevišķus īpatņus, kurus nogalināt, un šie īpatņi nepretodamies pakļaujas un mirst. Principā, ja šādā veidā rīkotos cilvēks - t.i., krīzes situācijā labprātīgi piekristu mirt citu cilvēku labā - mēs to nodēvētu par augsta garīguma izpausmi, t.i., spēju upurēties citu labā, zinot, ka pašam no tā nekāda labuma nebūs. Un ne visi cilvēki uz to būtu spējīgi, liela daļa labāk pārgrauztu citiem rīkli nekā mirtu viņu labā.

Mmm, pieļauju, ka neviens no mums nav tik izglītots, lai varētu diskutēt, piemēram, par vārnu mākslas izpratni vai suņu dvēseles ciešanām pie mirušā saimnieka kapa. I mean, gee, ko mēs vispār zinām par dzīvniekiem, izņemot virspusējus bioloģiskus faktus?

Es nesapratu īsti - vai neviens no mums še cibā - vai arī neviens cilvēks vispār nav pietiekoši izglītots?

Domā, tā ir provokācija?

Domāju, ka vispār.
Ņemot vērā, ka patreiz ir apzināts vismaz pusotrs miljons daudzšūņu sugu, un par lielāko daļu no tām ir zināms tikai tas, kā šīs sugas īpatņi izskatās, un, varbūt, tas, ko tie ēd.
Atsevišķas sugas, pamatā tās, kas cilvēkiem ir kaut kādā veidā izdevīgas vai patīkamas (mājdzīvnieki), ir papētītas tuvāk. Bet nedomāju, ka pietiekami tuvu, lai varētu droši pateikt - "šis zvēram nav nekādas gaumes izjūtas" vai "tas pat komunicēt neprot".

Redzi, un tas ir tieši tas, ko minēju sākumā, ka "viss" ir atklāts "šobrīd". Vai varbūt pat var teikt - "vakar".

Vismaz aizvakar.
http://www.school-for-champions.com/religion/animalsoul.htm

Patiesībā, mēs dzīvojam gadsimtiem senos aizspriedumos, un to, kas ir atklāts šobrīd, zina vien pāris tūkstoši šauri specializēti īpatņu, kas katrs pārzina savu lauciņu. Pēc pāris gadiem tas varbūt tiek pasniegts kā "britu zinātnieku jaunākais atklājums", bet lielākoties informācija tā arī paliek šauri specializēto speciālistu vidū, un pārējie iztiek ar vienkāršiem aizspriedumiem. T.i, kodolfiziķis neko nejēdz par desu cepšanu un pārdevējam nav ne jausmas, kā darbojas svītru kodu lasītājs.

Un biologs neko nejēdz no gaumes un kultūras?

Man šķiet ir apsveicami uzskatīt, ka pasaule var būt ļoti pārsteidzoša un ka mēs varbūt vēl nezinām ļoti ļoti daudz ko par to, kas notiek mums deguna priekšā.

Taču tādā gadījumā man šķistu pretrunīguma kalngals apgalvot, ka viss ar cilvēku saistītais ir izskaidrojams ar pāris bioloģiskām dziņām, turpretī redz citiem dzīvniekiem iespējams ir tādi dziļumi, kas mums pat sapņos nav rādījušies.

"Un biologs neko nejēdz no gaumes un kultūras?"
Taču skaidrs, ka viens cilvēks nevar jēgt visu - nav tik daudz laika, nāve pienāks, pirms iemācīsies / uzzinās.
Bez tam, par gaumi un kultūru runājot - tik tiešām, nav nemaz tik daudz cilvēku, kas interesētos ne tikai par savu, bet arī par citu gaumi un kultūru. I mean, interesētos, izprastu, nevis tikai uzdirstu par gaumes trūkumu vai nekulturālību. Katrā ziņā, es neesmu viens no šiem dažiem. Un neesmu arī biologs.

Mmm, kas tur ir pretrunīgs, ja "tādi dziļumi" ir izskaidrojami ar "bioloģiskām dziņām"? Gan cilvēkiem, gan pārējiem. Tikai pārējo dziļumos neviens nav pietiekami iedziļinājies, savukārt, savējos esam iedziļinājušies tik ļoti, ka vairs pār malu neredz.

> Mmm, kas tur ir pretrunīgs, ja "tādi dziļumi" ir izskaidrojami ar "bioloģiskām dziņām"?
Skat. nedaudz augstāk un zemāk mīkstmieša komentārus.

> Tikai pārējo dziļumos neviens nav pietiekami iedziļinājies, savukārt, savējos esam iedziļinājušies tik ļoti, ka vairs pār malu neredz.

Ļoti iespējams.

Summējot visu augšminēto, mani vienkārši nedaudz kaitina tendence visu cilvēcisko attiecību un īpatnību spektru noreducēt līdz (parasti diskusijas ietvaros 2-3) "bioloģiskām dziņām" - šai topikā redzam tendenci spriedelēt par vairošanos (un ar to saistīto nepieciešamību garināt krāniņu).

Es teiktu, ka pirmkārt jau ar šīm dziņām viss nav viennozīmīgi skaidrs.

Otrkārt: pat ja pieņemtu, ka šīs dziņas ir visam pamatā, norādīt ar tām uz pirkstu katru reizi un apgalvot, ka viss lūk notiek tā un tāpēc, ir tikpat bezjēdzīgi kā spriežot par automašīnu, kura kādas ķibeles pēc apstājusies uz ceļa, teikt -- nu kā, automašīna taču ar riteņiem pieskaras zemei, tur ir berze - fiziku zināt? Loģiski, ka ja ir berze, tad kustība kaut kad apstājas!

"Skat. nedaudz augstāk un zemāk mīkstmieša komentārus."
Mmm, es nesaprotu, uz ko tieši man ir jāskatās.

Jā, tas ir visnotaļ kaitinoši, es pat teiktu, nepieklājīgi un pazemojoši.

Otrkārt: ja diskusija ir par cilvēka atšķirību no citām sugām, tad nenāk par ļaunu vispirms noskaidrot, kas ir kopīgs. Lai saprastu, cik virspusīgas vai pamatīgas ir atšķirības.

nu vēl jau paliek arī ģenētiskā modifikācija - padarīt cilvēku zaļu un fotosintizējošu. nebūtu pat pārāk sarežģīti to veikt un tad cilvēks būtu nevis dzīvnieks, bet gan augs. būtu pat ticis pie baigā plus -- nevajadzētu viņam alkoholu pirkt. pietiktu uz kādu brīdi pārstāt elpot -- pats uzsintizētos ;o)

e-e-excellent! :D

:D

Man patīk pielīdzināt cilvēkus dzīvniekiem. Tādā veidā cilvēkiem tikai glaimojot.

Es savukārt uzskatu, ka cilvēks ir dzīvnieks. Un ka pretējs viedoklis ir dzīvnieku noniecināšana. Es tiešām neredzu nekā slikta būšanā par dzīvnieku - viņi ir daudz sarežģītāki un interesantāki, nekā pieņemts uzskatīt.
Vispār par šito mums kaut kad bija šausmīgi garš strīds ar dienasgramatu, kur es jau izrakstījos līkiem pirkstiem.

A links ta kur? Citādi būs jāraksta viss pēc atmiņas. Un balsīs!

Man liekas, dienasgramata toreiz par kaut ko apvainojās, un visu paslēpa. :/

Nu tik ļoti vispārējās kategorijās diskutēt nav iespējams - jānokāpj nedaudz zemāk abstrakcijas kāpnēs.

Saprotams, ka var nosaukt cilvēku par dzīvnieku. Taču tas pats par sevi neko nenozīmē.

Nosaucot cilvēku par dzīvnieku var uzzināt pietiekami daudz, piemēram, to, ka cilvēks ir dzīvs un sastāv no daudzām šūnām, nav augs, un tādā garā.
Bet patiesībā jau interesantais jautājums ir: kad var dzīvnieku nosaukt par cilvēku?
Neatceros, kurš tas bija (Aristotelis?), bet viens no senajiem filozofiem centās definēt cilvēku, kā dzīvnieku bez spalvām. Viņam aizrādīja, ka tādā gadījumā arī noplūkta vista ir cilvēks.
Kaut kad vēlāk (ap viduslaikiem) bija populāra binārā opozīcija: cilvēks - dzīvnieks. Cilvēks kā pretstats dzīvniekam. (Un tas jau dikti ož pēc labais - ļaunais. Kur labais, protams, ir cilvēks.)
Daži ir centušies uzsvērt, ka cilvēkam, atšķirībā no citām sugām, ir kultūra. Bet kultūrai ir vismaz pāris simti definīciju, un grūti būtu piemeklēt tādu, kur nevarētu atrast nevienu citu sugu, izņemot cilvēku, kam nepiemistu kultūras pazīmes, bet itin viegli būtu atrast cilvēkus, kas neatbilstu visiem kultūras kritērijiem.
Pēdējā laikā ir populāri pētīt DNS un mērīt, cik sen viena suga ir nošķīrusies no citas. Kaut jāsaka, ka robežas starp sugām ir nedaudz slidens jautājums.