mans sviests

27.7.06 02:30
Nosaucot cilvēku par dzīvnieku var uzzināt pietiekami daudz, piemēram, to, ka cilvēks ir dzīvs un sastāv no daudzām šūnām, nav augs, un tādā garā.
Bet patiesībā jau interesantais jautājums ir: kad var dzīvnieku nosaukt par cilvēku?
Neatceros, kurš tas bija (Aristotelis?), bet viens no senajiem filozofiem centās definēt cilvēku, kā dzīvnieku bez spalvām. Viņam aizrādīja, ka tādā gadījumā arī noplūkta vista ir cilvēks.
Kaut kad vēlāk (ap viduslaikiem) bija populāra binārā opozīcija: cilvēks - dzīvnieks. Cilvēks kā pretstats dzīvniekam. (Un tas jau dikti ož pēc labais - ļaunais. Kur labais, protams, ir cilvēks.)
Daži ir centušies uzsvērt, ka cilvēkam, atšķirībā no citām sugām, ir kultūra. Bet kultūrai ir vismaz pāris simti definīciju, un grūti būtu piemeklēt tādu, kur nevarētu atrast nevienu citu sugu, izņemot cilvēku, kam nepiemistu kultūras pazīmes, bet itin viegli būtu atrast cilvēkus, kas neatbilstu visiem kultūras kritērijiem.
Pēdējā laikā ir populāri pētīt DNS un mērīt, cik sen viena suga ir nošķīrusies no citas. Kaut jāsaka, ka robežas starp sugām ir nedaudz slidens jautājums.