atcerējos, biju uz baladīnu valmierā. ļoti konceptuāli un formiski, martinsons turpina spēlēt hamletu, pārējie labi, nāra ļoti organiska, meiers psihodēlisks, mīlu everss un viņas garos, blondos matus. brīnos, kā vāne uz paklanīšanos var priecīga smaidīt pēc asinīm nolietās mutes un nāves nāves nāves. kairišs nepieteicies skatījās zālē