| |
[3. Jan 2008|23:03] |
Biju uz Likteņa Ironija. Turpinājums. Piekrītu visai kritikai, bet tik un tā patika. Vismaz kaut kas labs šodien. Blakus sēdošā krievu tante manas vecmāmiņas vecumā pat šņukstēja beigās.
Tikko izmērīju temperatūru un termometrs rādīja 37.5 grādus pēc Celsija. Nu citiem vārdiem - nu es patiešām esmu slima. A "slimošanas" brīvdienas paņēmu jau kaut kad decembrī. Tagad jāsazāļo sevi ar Coldrex and other shitty staff un jādodas vien virpot.
Un tomēr ir tik labi, ja skumju brīžos var izraudāties. Šodien to nespēju, kaut arī ļoti gribēju.
Un man ir nestabils internets. |
|
|
| |
[8. Jul 2007|02:30] |
Nu tā filma - Nenovērtējamā cena (PRICE ABOVE RUBIES) - protams, nav nekāda kino vērtība, bet kā es pavilkos. Es ilgi domāšu par reliģiozitāti ģimenē, par sievietes vietu patriarhālā kopienā, par seksa nepieciešamību un par izstumšanu no kopienas.
Citiem vārdiem - labi, ka neaizgāju gulēt jau ap pusnakti, kad to gribēju. |
|
|
| Tiesības uz laimi |
[4. Mar 2007|23:55] |
Tikko noskatījos The Pursuit of Happyness. Skaudra filmiņa. Bet nu tāda ir dzīve sarežģītajiem cilvēkiem, kuriem ir Sapnis un kuri ir gatavi atdot visu un strādāt, lai šo sapni īstenotu. Es, principā, esmu ar visām četrām par kaut ko tādu, bet nu tikai kamēr man nav bērnu (un ģimenes). Nezinu, vai tas ir labi, bet es esmu nedaudz vienkāršāka vai arī dikti tipiska latviete - varu samierināties ar mazumiņu (vai arī es spēju būt laimīga ar to, kas ir), tomēr laiku pa laikam man tiek doti lielie sapņi un tad kādu brīdi ir dikti interesanti. Šobrīd man nav lielā sapņa un esmu nedaudz nesaprašanā, ko tad īsti tagad darīt. Bet tas tikai pagaidām. Varbūt rīt jau viss būs citādāk. :) |
|
|
| Bābele |
[1. Mar 2007|00:06] |
Šovakar beidzot aizgāju uz to filmu. Par mūziku - pelnīts Oskars, kas nu ir, tas ir.
Visu filmas skatīšanās laiku es domāju - "Dievs, pasargi mani no amerikāņiem, kaut arī man patīk viņu nauda!" Un vēl amerikāņiem komplektā ar francūžiem vienā tūristu autobusā.
Nākamā doma - sen ir pagājis tas laiks, kad tu vari dzīvot meža vidū būdiņā, un uz tevi attiecas tikai lietas 30 km radiusā. Pat mana bērnības paradīze (lauki) man parādīja, ka mans vecais tēvs ir piedzimis un dzīvojis mierīgi savus 20 gadus līdz brīdim, kad viņu iecauca armijā. Cik nu viņš tur pakaroja, bet viņš nokļuva vācu gūstā un trīs gadus sabija Hamburgas tuvumā kā gūsteknis. Un Latvijā atgriezās tikai pēc kara beigām. Tas, protams, ir cits stāsts.
Un cik ļoti žēl man bija tos marokāņu zēnus, kuru rotaļas ar ieroci nesa tādu postu viņu ģimenei. Es savā laikā un vēl joprojām daru tik pat debilas lietas, jo nespēju līdz galam paredzēt sekas. Man bērnībā nebija ieroči, ar ko rotaļāties, un laikam jau labi, ka tā, bet es muļķības ziņā sastrādāju līdzīgas lietas. Tas tikai nevienam nemaksāja ne veselību, ne dzīvību, tikai man pērienu un dažu gadžetu nosvilšanu.
Superīgi attēlota kurlmēmo pasaule, lai gan - es neko par to patiesībā nezinu. Īpaši kadri no diskotēkas man patika.
Šo filmu es skatīšos vēl. |
|
|
| |
[14. Feb 2007|00:21] |
Značit tā - tikko noskatījos filmu Jesus Camp, (2006). Liek padomāt. Stāsts ir par evaņģēlisko kristiešu bērnu vasaras nometni, kur tie bērni tiek gatavoti par "Dieva armijas kareivjiem", jo lūk musulmaņi savus sīčus jau no bērna kājas trenējot, lai tie kļūtu par teroristiem pašnāvniekiem ticības vārdā. Neesmu speciāliste, bet nu NLP varbūt arī tiek izmantota.
Principā - dokumentāls gabals, forši samontēts.
Bet nu teksti, ka globālā sasilšana ir politiķu izdomāts bulšits un ka patiesībā Jēzus nāks tik drīz, ka nevajag uztraukties par Zemes resursiem, bišķiņ sabaida.
Citiem vārdiem - noskatīties vajag, īpaši tiem, kas baznīcā kaut ko dara ar jauniešiem un bērniem. Tiem, kuri jau ir negatīvi vai skeptiski noskaņoti pret kristietību - neskatīties. Kaut kā tā.
http://www.jesuscampthemovie.com/ |
|
|
| |
[2. Feb 2007|23:45] |
Šovakar noskatījos Tveici.
Pirms divām nedēļām biju uz Viencīņas pirmizrādi, bet tā neko arī vēl neesmu par to uzrakstījusi.
Un vispār - taisnība tam džekiņam no The Holidays, kas sacīja, ka kādreiz kino bija kaut kas īpašs un jauna filma bija notikums. Tagad katru nedēļu tiek izlaistas tik daudz filmu, ka vismaz man vajadzētu katru vakaru vairākas noskatīties, lai aptvertu daudz maz no visa kinovēsturē. Bet tas ir nereāli. |
|
|
| Mamonova pateicības runa Krievijas kinoakadēmijas balvas pasniegšanā |
[1. Feb 2007|00:35] |
Nu stāsts ir tāds. 2006. gadā tika uzņemta filma "Остров", kurā galveno lomu - starecu tēvu Anatoliju - spēlēja Pjotrs Mamonovs. Šī filma tika nominēta 8 Krievijas kinoakadēmijas balvām. Viena no saņemtajām balvām bija par labāko aktiera darbu Pjotram Mamonovam. Viņa pateicības runa nelīdzinājās citām runām līdzīgos pasākumos. Viņa runu izgraizīja un TV parādīja tikai kādu 1/5 daļu no runas, jo tā bija pārāk atklāta un varbūt pat pārāk aizdomāties liekoša. Citi savukārt teica, ka nav ko cilvēkiem samaitāt priecīgo balvu pasniegšanas programmu, tāpēc šņik-šņak. Šeit nu ir pilns runas atšifrējums un zemāk ir arī links uz audio failu.
( ... tālāk ... ) |
|
|
| Nestāstāmie stāsti |
[22. Jan 2007|23:28] |
Diemžēl neredzēju šo filmu no paša sākuma, bet jāatzīst - jebkāds mēģinājums runāt par cilvēktirdzniecību ir labāks par nekādu. Manuprāt, labi atlasīti varoņi - dažāda vecuma, nodarbošanās un ekspluatācijas veids. 55 gadus vecā programmētāja bija īpaši atklāta un baigi cilvēciski izstāstīja - nu kauns par sevi, kauns, ka tevi apkrāpuši. Un cik ļoti svarīgas ir valodu zināšanas!!! Malači, kas atgriežas un tomēr pārvar savu kaunu un runā par to. |
|
|
| |
[19. Jan 2007|00:02] |
Noskatījos The Illusionist un man gandrīz patika, bet nu beigas visu sačakarēja. Nu tas tikai manā gadījumā. Filma jau skaista - tērpi, inter- un eksterjeri. Bet nu - saturiski - laikam neguvu tik daudz, kā gaidīju. Atkal ekspektācijas nepareizas. |
|
|
| |
[28. Dec 2006|00:06] |
Tikko noskatījos Остров. Manā mazajā pasaulītē tas ir grāvējs. Gribas parādīt visiem pareizticīgajiem draugiem, bet viņi noteikti to redzēs citādāk.
"Nomirt nav bail. Bail ir no stāšanās Dieva priekšā." |
|
|
| Paris, je t'aime |
[19. Dec 2006|10:14] |
Vakar noskatījos "Parīze, es mīlu tevi". Tas ir grāvējs. Nu manā mazajā pasaulītē. Bišķiņ atsita "Latviešu mīlestību", jo arī sastāv no atsevišķiem stāstiņiem. 20 režisori, izcili aktieri. Ja nebūtu viena epizode (neteikšu kura), dotu 5 no 5 bumbieriem, tagad tikai 4. |
|
|
| |
[7. Dec 2006|12:58] |
Vakar noskatījos Devil Wears Prada. Man kaut kur dziļi iekšienē dikti patīk viss glamūrīgais, tāpēc šo to bija prieks redzēt. Nu tāda laba sajūta pēc tās filmas noskatīšanās. Varbūt vienkārši apmierināta ar sevi esmu. |
|
|
| Maskava asarām netic |
[3. Nov 2006|22:39] |
Šodien kārtējo reizi noskatījos Maskava asarām netic. Jo vairāk skatos, jo vairāk iemīlu to filmu. Tajās 3 stundās ir sabāzts viss - gan urbanizācijas, gan industrializācijas fenomens, gan cilvēku attiecību skaistums un posts. Redzot Katjas apņēmību pat ar sīci uz rokas un vienai studēt institūtā, kāpt pa karjeras kāpnēm, liekas, ko es te ņaudu. Man taču viss ir tik sasodīti vienkārši. Un tā Gregorija sāpe par sievieti, kas ieņem augstāku pozīciju un pelna vairāk. Ak. Visi tie filmas dialogi - nu pat ja tas viss ir izdomāts, tad man ir liela pārliecība, ka daudziem tieši tā vai ļoti līdzīgi. |
|
|
| Filmas |
[11. Okt 2006|23:31] |
Pagājušajā nedēļā noskatījos Interpreter un Thank you for smoking. Tulks baigi iezīmēja lielu starptautisku organizāciju iekšieni, nespēju, pasaules netaisnību un donkihotisku cīņu pret šo netaisnību. Smēķēšana - labi izsmējos, bet galvenā doma, ko paņēmu sev - nafig visus kredītus un kredītprocentus. Īrēt ir forši. Jē. Nu visā pārējā laikā gan es domāju, ka gribu kādu savu nekustamo īpašumu, a varbūt man tas pāries.
Vakar noskatījos Volver. Savāda atgriešanās, bet labi parāda cilvēka grēcīgumu. Doma par tēvu, kurš seksuāli izmanto bērnus, man vēljoprojām ir pretīga līdz fiziskam nelabumam. Nu labi - es iztēlojos, ka saprotu Repšem līdzīgus vīriešus, kuri savā 40 gadnieku krīzē grib sievieti savas meitas vecumā, bet ne taču savu meitu. Un tie slimie norvēģi, kas savus zīdainīšus ņem priekšā. Es nezinu - man tagad vienmēr ar skandināviem tiekoties ir tāds pamatīgs aizdomu bloks. Ok. Es zinu, ka arī Latvijā vecāki seksuāli izmanto savus bērnus un slimnīcā 5 gadīgam puisītim, kurš dzīvo kopā tikai ar tēvu, laiku pa laikam ārsti konstatē taisnās zarnas plīsumu un tam nevar rast nekādu citu medicīnisku skaidrojumu, bet, protams, arī pierādījumi par izvarošanu nav. Ai - nu ir šī pasaule slima.
Tikko noskatījos Click. Esat redzējuši? Es sākumā domāju - nav man dzīvē tik daudz laika, lai skatītos debilu komēdiju. Bet mana sekretāre pārliecināja, ka tomēr vajag. Un ziniet - es beigās raudāju. Nē, tas nav rādītājs par filmas vērtību, bet tā filma labi parāda cilvēku paviršību attiecībās, lai gūtu panākumus karjerā. Un beigās jau tāpat ir bankrots. Cilvēcisko attiecību bankrots. Da labi, forši, ka ir kāda morāle tai filmai, bet rīt jau atkal es uzsākšu savu vāveres riteņa skrējienu un priecāšos, ja ģimenes locekļus satikšu pēc 2 mēnešiem, jo visas nedēļas nogales līdz Z-svētkiem jau ir saplānotas. Saplānotas darbam un izklaidei, bez ģimenes.
Šovakar daudz lasīju. Nē, neko augstvērtīgu - žurnālus. Viens no rakstiem bija par pārmaiņu nepieciešamību dzīvē. Man liekas, ka drīz mans kauss būs pilns un es iesniegšu atlūgumu, lai 3 mēnešus padzīvotu uz bezdarbnieka pabalsta un saprastu, ko tālāk. Diez tajā Sarkanā Krusta māsu skolā stipendijas ir? |
|
|
| Šo nevajadzētu laist garām neredzētu |
[2. Okt 2006|16:21] |
Dokumentālās filmas "Mans vīrs Andrejs Saharovs" pirmizrāde kinoteātrī "Rīga"
2006.gada 11.oktobrī notiks Ināras Kolmanes pilnmetrāžas dokumentālās filmas "MANS VĪRS ANDREJS SAHAROVS" (52 min) Latvijas pirmizrāde kinoteātrī "Rīga".
Filma ir Latvijas / Francijas kopdarbs, kas savu Eiropas pirmizrādi piedzīvoja 2006.gada maijā Francijā, televīzijas kanālā FR-5, un tagad tā uzsāk savu ceļu pie Latvijas skatītājiem.
Pēc pirmizrādes, sākot ar 13.oktobri katru vakaru pl.18.00 kinoteātrī "Rīga" notiks dokumentālās filmas "MANS VĪRS ANDREJS SAHAROVS" seansi. |
|
|
| Pārdzīvojot filmu |
[20. Sep 2006|23:48] |
Biju uz "Uzreiz Paradīzē" - priekš manis labākā šī gada filma.
Man liekas, ka tomēr pārdomāšu, cik ļoti es gribu uz Izraēlu nākamajā pavasarī.
Nē, man nav bail no nāves. Es baidos par sakropļošanu un savu tuvo cilvēku nāvi.
Es baigi uzvilkos šīs filmas laikā. Man vajadzēja vairākus kvartālus līkumu izmest, lai nedaudz savāktos.
Pārāk labi atklāti cilvēka daba, iekšējā pasaule. Nu jā - es tagad baidos no musulmaņiem. Un kas vēl - filmā attēlotie džekiņi bija parasti cilvēki, nekādi islama fundamentālisti. |
|
|
| Nokavēju |
[11. Sep 2006|14:51] |
Tikko redzēju pēdējos kadrus no filmas "Дорога" un tik žēl, ka neredzēju no sākuma. 2002. gada lieliska krievu filma. |
|
|
| Par Flashback |
[11. Sep 2006|01:11] |
Baigais malacis tas Hercs Franks. Tāda uzdrīkstēšanās. Nu labi - dzemdības - ir ok - lai gan pa ilgiem laikiem šodien pirmo reizi to redzēju. Nu apgraizīšana - pirmo reizi redzēju. Vīrieši apkārt baigi pārdzīvoja. Diez ko tas uz ēbreju vīriešu psihi atstāj? Sirds aortas operācijas daļas - arī pirmo reizi. Kad redzēju to operēšanu, tad baigi sagribējās būt veselai un iztikt bez operācijām. Varbūt doma par diētu nav vēl galīgi mēslainē jāizmet.
Patika Franka atziņa par vecajiem cilvēkiem un viņu dzīves atspoguļojumu sejā.
"В документальном кино меня всегда привлекали душевная жизнь человека, личность и вечные проблемы - любовь, рождение, смерть, судьба... И всегда мучили сомнения : имеем ли мы, документалисты, право обнажать чужую жизнь? Я сомневался и продолжал снимать."
Jā, šajā filmā tas nebija svešu dzīvju atsegums - te bija paša Herca Franka dzīve - sākot ar ģimeni Ludzā, operatoriem, sievas Iras slimību un nāvi, beidzot ar mazdēla apgraizīšanu un paša režisora sirds operāciju. |
|
|
| Filmas vakars |
[12. Jul 2006|01:13] |
Filma PiterFM reāli ieripina. Šis tizlais vārdu savienojums neko par to nepasaka, bet lai arī kā es gribētu dalīties savā sajūsmā, man tam nav laika.
Nu labi - pozitīvisms kā Amēlijā, naivums kā Good-bye, Lenin, romaņķika kā ... nu varbūt Vieglu garu! jeb Likteņa ironija vai arī Decalage Horaire.
Stāsts par Mašu, Kostju, Maksimu un Marinu. Nu - vēl daudz interesantu personāžu, bet tiem nav tik liela nozīme.
Man patika atpazīt pazīstamās vietas Sanktpēterburgā un atkal sailgoties pēc šīs pilsētas.
Tomēr pateicu.
Uz šo filmu es iešu vēl. Varat aicināt. Ha. :) |
|
|
| |
[6. Jul 2006|23:47] |
Tūlīt skatīšos bojeviku Чистилище un baidos, ka bez iesildīšanās ar amerikāņu kara filmām krievu bojeviks būs par asu, bet varbūt arī ne. |
|
|