Vientuļais |
[11. Maijs 2009|18:27] |
Noskatījos filmu Vientuļais (Issiz Adam), paskatījos DVD bonuss materiālu. Un tur bija arī bildes no uzņemšanas. Un skatoties galvenās aktrises sejā, var pateikt, ka viņa ideāli tēloja laimi (ja vien to var notēlot). Un tad es atvēru savas pagājušā gada Stambulas brauciena bildes, par kurām mana māsa teica, ka es tur izskatoties laimīga, paskatījos, padomāju, vieglāk nepalika. Bet beidzot uzrakstīju saviem turkiem, lai gādā man projekta apstiprinājumu un citas formalitātes, jo es gribu braukt. Tikko man viņi atbildēs, unintended, es arī Tev varēšu kaut ko atbildēt.
Saldsērīga filma par cilvēkiem, kuri neprot ielaist savā dzīvē otru, un viņu liktenis ir palikt vieniem. Es ceru, ka tas nav mans liktenis, bet ja ir, tad lai es to protu izdzīvot. Arī par to, kad jūties otra necienīgs. Tur galvenā varoņa māte baigās domas bārsta, par ļubestību lielo un tā. Un vispār - daži tik smalki momenti, ka gribas kaukt, cik izsmalcināti. Uz sieviešu jūtām reāli spēlē. |
|
|
Tiesības uz laimi |
[4. Mar 2007|23:55] |
Tikko noskatījos The Pursuit of Happyness. Skaudra filmiņa. Bet nu tāda ir dzīve sarežģītajiem cilvēkiem, kuriem ir Sapnis un kuri ir gatavi atdot visu un strādāt, lai šo sapni īstenotu. Es, principā, esmu ar visām četrām par kaut ko tādu, bet nu tikai kamēr man nav bērnu (un ģimenes). Nezinu, vai tas ir labi, bet es esmu nedaudz vienkāršāka vai arī dikti tipiska latviete - varu samierināties ar mazumiņu (vai arī es spēju būt laimīga ar to, kas ir), tomēr laiku pa laikam man tiek doti lielie sapņi un tad kādu brīdi ir dikti interesanti. Šobrīd man nav lielā sapņa un esmu nedaudz nesaprašanā, ko tad īsti tagad darīt. Bet tas tikai pagaidām. Varbūt rīt jau viss būs citādāk. :) |
|
|
Bābele |
[1. Mar 2007|00:06] |
Šovakar beidzot aizgāju uz to filmu. Par mūziku - pelnīts Oskars, kas nu ir, tas ir. Visu filmas skatīšanās laiku es domāju - "Dievs, pasargi mani no amerikāņiem, kaut arī man patīk viņu nauda!" Un vēl amerikāņiem komplektā ar francūžiem vienā tūristu autobusā. Nākamā doma - sen ir pagājis tas laiks, kad tu vari dzīvot meža vidū būdiņā, un uz tevi attiecas tikai lietas 30 km radiusā. Pat mana bērnības paradīze (lauki) man parādīja, ka mans vecais tēvs ir piedzimis un dzīvojis mierīgi savus 20 gadus līdz brīdim, kad viņu iecauca armijā. Cik nu viņš tur pakaroja, bet viņš nokļuva vācu gūstā un trīs gadus sabija Hamburgas tuvumā kā gūsteknis. Un Latvijā atgriezās tikai pēc kara beigām. Tas, protams, ir cits stāsts. Un cik ļoti žēl man bija tos marokāņu zēnus, kuru rotaļas ar ieroci nesa tādu postu viņu ģimenei. Es savā laikā un vēl joprojām daru tik pat debilas lietas, jo nespēju līdz galam paredzēt sekas. Man bērnībā nebija ieroči, ar ko rotaļāties, un laikam jau labi, ka tā, bet es muļķības ziņā sastrādāju līdzīgas lietas. Tas tikai nevienam nemaksāja ne veselību, ne dzīvību, tikai man pērienu un dažu gadžetu nosvilšanu. Superīgi attēlota kurlmēmo pasaule, lai gan - es neko par to patiesībā nezinu. Īpaši kadri no diskotēkas man patika. Šo filmu es skatīšos vēl. |
|
|
|
[14. Feb 2007|18:26] |
Pa TV 1000 rādīja "Mīlestības stāstu" (Decalage Horaire) ar Džuljetu Binošu un Žanu Reno par lidostu un diviem cilvēkiem. Viena no visu laiku romantiskākajām filmām. |
|
|
|
[14. Feb 2007|00:21] |
Značit tā - tikko noskatījos filmu Jesus Camp, (2006). Liek padomāt. Stāsts ir par evaņģēlisko kristiešu bērnu vasaras nometni, kur tie bērni tiek gatavoti par "Dieva armijas kareivjiem", jo lūk musulmaņi savus sīčus jau no bērna kājas trenējot, lai tie kļūtu par teroristiem pašnāvniekiem ticības vārdā. Neesmu speciāliste, bet nu NLP varbūt arī tiek izmantota. Principā - dokumentāls gabals, forši samontēts. Bet nu teksti, ka globālā sasilšana ir politiķu izdomāts bulšits un ka patiesībā Jēzus nāks tik drīz, ka nevajag uztraukties par Zemes resursiem, bišķiņ sabaida. Citiem vārdiem - noskatīties vajag, īpaši tiem, kas baznīcā kaut ko dara ar jauniešiem un bērniem. Tiem, kuri jau ir negatīvi vai skeptiski noskaņoti pret kristietību - neskatīties. Kaut kā tā. http://www.jesuscampthemovie.com/ |
|
|