| Bābele |
1. Mar 2007|00:06 |
Šovakar beidzot aizgāju uz to filmu. Par mūziku - pelnīts Oskars, kas nu ir, tas ir.
Visu filmas skatīšanās laiku es domāju - "Dievs, pasargi mani no amerikāņiem, kaut arī man patīk viņu nauda!" Un vēl amerikāņiem komplektā ar francūžiem vienā tūristu autobusā.
Nākamā doma - sen ir pagājis tas laiks, kad tu vari dzīvot meža vidū būdiņā, un uz tevi attiecas tikai lietas 30 km radiusā. Pat mana bērnības paradīze (lauki) man parādīja, ka mans vecais tēvs ir piedzimis un dzīvojis mierīgi savus 20 gadus līdz brīdim, kad viņu iecauca armijā. Cik nu viņš tur pakaroja, bet viņš nokļuva vācu gūstā un trīs gadus sabija Hamburgas tuvumā kā gūsteknis. Un Latvijā atgriezās tikai pēc kara beigām. Tas, protams, ir cits stāsts.
Un cik ļoti žēl man bija tos marokāņu zēnus, kuru rotaļas ar ieroci nesa tādu postu viņu ģimenei. Es savā laikā un vēl joprojām daru tik pat debilas lietas, jo nespēju līdz galam paredzēt sekas. Man bērnībā nebija ieroči, ar ko rotaļāties, un laikam jau labi, ka tā, bet es muļķības ziņā sastrādāju līdzīgas lietas. Tas tikai nevienam nemaksāja ne veselību, ne dzīvību, tikai man pērienu un dažu gadžetu nosvilšanu.
Superīgi attēlota kurlmēmo pasaule, lai gan - es neko par to patiesībā nezinu. Īpaši kadri no diskotēkas man patika.
Šo filmu es skatīšos vēl. |
|