| |
[27. Sep 2006|16:03] |
Nu viens telefona zvans ar atsaucīgu adresātu un viss jau nedaudz saulaināks. Bet nekas nav vienkārši. Dzīve nogalina. |
|
|
| Par Flashback |
[11. Sep 2006|01:11] |
Baigais malacis tas Hercs Franks. Tāda uzdrīkstēšanās. Nu labi - dzemdības - ir ok - lai gan pa ilgiem laikiem šodien pirmo reizi to redzēju. Nu apgraizīšana - pirmo reizi redzēju. Vīrieši apkārt baigi pārdzīvoja. Diez ko tas uz ēbreju vīriešu psihi atstāj? Sirds aortas operācijas daļas - arī pirmo reizi. Kad redzēju to operēšanu, tad baigi sagribējās būt veselai un iztikt bez operācijām. Varbūt doma par diētu nav vēl galīgi mēslainē jāizmet.
Patika Franka atziņa par vecajiem cilvēkiem un viņu dzīves atspoguļojumu sejā.
"В документальном кино меня всегда привлекали душевная жизнь человека, личность и вечные проблемы - любовь, рождение, смерть, судьба... И всегда мучили сомнения : имеем ли мы, документалисты, право обнажать чужую жизнь? Я сомневался и продолжал снимать."
Jā, šajā filmā tas nebija svešu dzīvju atsegums - te bija paša Herca Franka dzīve - sākot ar ģimeni Ludzā, operatoriem, sievas Iras slimību un nāvi, beidzot ar mazdēla apgraizīšanu un paša režisora sirds operāciju. |
|
|
| Samērīšanās un dižošanās |
[7. Mar 2006|12:51] |
Vecais pielūdzējs mani ir uzmeklējis, lai paziņotu, cik ļoti viņam labi dzīvē iet. Tjipa, prasa, kā man, lai tikai varētu palielīties. Patiesībā man jau iet labāk par viņu, bet reāli kaitina, patiesībā ienīstu šitādus paņēmienus. Skuju, ja gribi pateikt, ka Tev ir draudzene, aizstāvēji bakalauru, tagad 2 nedēļas būsi Austrijas Alpos un ar draudzeni tur būšot mežonīgs sekss, tad labāk sētniekam to pastāsti. Nu mani tas neinteresē. Nu man nav vajadzības ar nevienu samērīties. Un vispār. It kā dusmojos, it kā smejos par sevi un viņu. Aij. Miers. |
|
|
| Vēljoprojām ir labi |
[6. Mar 2006|20:22] |
Nu neesmu es rīta cilvēks un viss. Šodien cēlos 6.06 un stiberēju uz darbu, jo mana apburbuļojošā runa vēl nebija gatava. 10.20 bija runas sacīšanas laiks. Bet tāpat līdz 8.00 es nebiju pamodusies un apātiski vēroju monitoru un rullēju SC draugu listi. Nekā jau arī tur nebija.
Šoreiz es 105%-īgi izmantoju man atvēlēto laiku. Tas priecē. Klaji neviens necieņu pret mani neizrādīja.
Šodien 2 cilvēki (vispār jau vairāk, bet par visiem nepastāstīšu) pārsteidza.
Viens cilvēks jautāja, kāda jēga rakstīt bakalaura darbu un nedomāt par zinātnisko pienesumu. Es sacīju, ka mani kolēģi gandrīz visi tā dara (un kāpēc gan man pārpūlēties - to es nodomāju). Un tad tas cilvēks izteica pārliecību, ka viņam liekas, ka es pilnīgi noteikti varu kaut ko vērtīgu pienest. Ja man būtu ūsas, es smīnētu ūsās. A man nav. Ceru, ka pārāk klaji to nedarīju.
Otrs cilvēks man sacīja, ka mans uzdevums esot citus iedvesmot. Un no šī apgalvojumu es nespēju izpīpīpēt, vai tas cilvēks arī domā, ka man ir spēja iedvesmot. Ja man pašai būtu pārliecība, tad jau es to arī darītu.
Anyway. Esmu nogurusi, bet rīt ir tikšanās ar manu zinātnisko konsultantu, kurš šodien iedeva lielisku filozofisku rakstu krājumu (350 lpp), par kuru viņš rīt gribēs runāt. Kādas man ir iespējas?
Jā, un vēl - ir vairāki sveši (citu konfesiju) mācītāji, kas dusmojas uz mani. Nedaudz gribas zināt, kāpēc, bet laikam tomēr pati neuzprasīšos - eņģelis es neesmu.
Neglābjami salauzu datorkrēslu. Tagad domāju, vai man ir kādas patērētājtiesības, jo nepareizi es to krēslu nelietoju un tas salūza pēc pirmo 4 mēnešu lietošanas.
Iepirku 4 grāmatas - sen nebiju tik enerģiski darbojusies pa grāmatu veikalu. Beidzot būs man arī sava Triumfa arka.
Pateicoties labam cibiņam šodien dabūju baltās melleņu šokolādes.
Kopējā dienas bilance: pozitīva. Pat ļoti. |
|
|
| Vēroju |
[13. Feb 2006|20:03] |
Sēžu Stockmann pirmajā stāvā un vēroju ar V-dienu aptrakušos.
Kaut līdz rītdienai izdotos saglabāt šo "uz mani tas neattiecas" un "man dziļi vienalga" sajūtu.
Bet zinu, kur notiks pasākums "Kā pārdzīvot V-dienu?" ;) |
|
|
| Svētdienas domas |
[13. Feb 2006|00:32] |
Nedēļa ir pagājusi grūtnieču zīmē. Pietika satikt 2 paziņas grūtnieces un vēl ar sekretāri pārspriest brēcošo objektu iespējamību, ieraudzīt bijušā favorīta sievu stāvoklī, ka viss aizgāja uz urrā.
Vienu zinu - nekam tādam es vēl neesmu gatava. (Nezinu, vai jebkad būšu.)
Pieņemu, ka man patiktu daļa no grūtniecības laika. Pieņemu, ka man dažreiz patiktu mani bērni-zīdaiņi. Pieņemu, ka patiktu izbaudīt dekrēta atvaļinājumu (līdzīgi kā citus (ne slimības) atvaļinājumus). Pieņemu, ka patiktu sarūpēt sīča pūriņu. Bet tie visi ir tikai pieņēmumi. Nez, vai kādreiz tiks pārbaudīti.
Viena no satiktajām paziņām pastāstīja, ka viena kopīga drauga brālis ir nomiris no asinsvada plīšanas smadzenēs 26 gadu vecumā un viņa sieva 4. mēnesī palikusi viena. Un ziniet - tas ir briesmīgi.
Manā klasē mācījās meitene, kura arī nekad nebija redzējusi savu tēvu, jo viņš gāja bojā, kamēr māte vēl bija stāvoklī. Un viņas māte tā arī nekad neizveidoja citas attiecības. Un tā meitene tā arī uzauga bez tēva/ tēva aizvietotāja.
Un vēl es domāju, cik šausmīgi gāja tiem vecākiem padomju laikā, kuriem nebija veļas mašīnas. Un atcerieties, ka arī Pampers nebija. Bet, cik atceros, autiņus tāpat mazgāja ar rokām (kaut arī maniem vecākiem bija veļas mašīna). Tāda rūpība un tāda ņemšanās. Tagad lielākā problēma ir pieradināt sīci iet uz podiņa pēc komfortablo Pampers lietošanas.
Un tā raudāšana naktīs! Man ir viens kolēģis, kuram meitiņai ir jau kādi 7 mēneši, bet viņa vēljoprojām naktīs ir aktīvāka kā dienā. Un tad viņš, tāds negulējis, nāk uz darbu.
Te vairāk tāds apcerējums par pēcpiedzimšanas laiku sanāca, jo no tā es kaut ko esmu piedzīvojusi. Bet nu - pati grūtniecība, dzemdības - tas ir man svešs lauciņš. Nu ir jau kādas atmiņas par mammu stāvoklī, bet spilgtākais, ko atceros, bija jautājums: "Ko tu vairāk gribi - māsiņu vai brālīti?" It kā no manas atbildes būtu kāda jēga. |
|
|
| My sweet family |
[10. Feb 2006|21:25] |
Tikko zvanīja tēvs. Un es ļoti uztraucos, jo viņš nekad man nezvana bez iemesla. Bet nu laimīgā kārtā nekā nopietna nebija - tikai tas, ka esot ar māti divatā, jo māsa devusies svinēt kaut ko un kaut kur. Centos nomierināt, ka vēl pēc neilga laika viņi konstanti būs tikai divatā. Varbūt man vajadzēja ieteikt kādas aktivitātes, ko viņi varētu darīt, bet kaut kā neattapos. Lai jau. |
|
|