| 29. diena |
[13. Apr 2010|20:00] |
Pa šo laiku viss kaut kas ir noticis.
Lielais prieks par apstiprināto projektu Turcijā ir noplacis ar faktu, ka ir apstiprināts īsākais periods - tas ir 6 mēneši. Man tagad ātri vajadzētu izdomāt un ar sevi draudzīgi vienoties, vai piekrist uz minimālo periodu vai atrast savā vietā citu brīvprātīgo un pašai meklēt 9 vai 12 mēnešu projektu.
Bet es pa šo laiku jau esmu iemīlējusi ideju par dzīvi Gaziantepē (http://en.wikipedia.org/wiki/Gaziantep), no kuras Damaska ir tikai 400 km, bet Ankara 700 km un Stambula vispār 1140 km. Savukārt atgriešanās februārī Latvijā man galīgi nepatīk. Kā man būt?
Svētdien biju uz laulību ceremoniju pareizticīgo baznīcā, jo tā notika manā piemājas Sv. Ņevska baznīcā (http://lv.wikipedia.org/wiki/R%C4%ABgas_Sv%C4%93t%C4%81_Aleksandra_%C5%85evska_pareiztic%C4%ABgo_bazn%C4%ABca). Bija gaiša un saulaina diena, skaista un priecīga ceremonija. Baigi neveikli sajutos, kad apzinājos, ka esmu aizmirsusi draudzenes līgavaiņa vārdu, līdz ar to nevarēju normāli kartiņu noformēt. Bet nu neko. Iztiku bez kartiņas.
Vakar noskatījos foršu vientuļo sieviešu filmu "Something New" (2006, http://www.imdb.com/title/tt0437777/). Par melnādaino eliti ASV un kā viņi ir izveidojuši savas organizācijas, slēgtos pasākumus, kur neviens baltais nav velkomēts. Bet tas tāds fons. Viss stāsts ir par sievieti, kura cenšas dzīvot "pareizi". Un apzinoties, ka tas neļauj būt laimīgai, tomēr pamēģina kaut ko ārpus ierastā. Ai, nu nekā TĀDA jau tur nebija, bet tur skanēja Rachid Taha mūzika, ko nu pēc filmas aktīvi klausos.
Vēl bija forši patējot ar ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) nez sestdienas vēlā vakarā. Visādi foršie jautājumi uzrodas, kuriem gribas atrast atbildes.
Ar kāju vēl joprojām ir tā, ka jo vairāk staigāju, jo trakāks pietūkums. Staigājot ar vienu kruķi es sāku nepareizi liekties mugurā un arī sen sastieptā labā roka atgādina, ka šāda slodzīte ir par daudz. Bet viss uz labu. Rīt atkal fizioterapeites vizīte un es ceru, ka mēs draudzīgi novienosimies, ka nav ko steigties uz darbu atpakaļ nākamnedēļ.
Bet vispār ir sajūta kā skolēnu brīvlaika pēdējā nedēļā. Ak, tik daudz bija brīva laika, tik daudz ieceru, bet tik maz izdarīts. :) |
|
|
| Comments: |
bet tas jau tev šodien tā liekas, ka tu februārī atgriezīsies. pa šo laiku var mainīties daudz kas:)
Nu jā, vienkārši projekts būs beidzies un diez vai kāds man no laba prāta "uzsauks" uzturēšanās atļauju, kas tieši kā tad būs beigusies. Bet jā, jā - viss var mainīties. Un viss, cerams, uz labu. Klau, es te cenšos unintended pierunāt nākt uz rasbainieks ballīti, teicu, ka Tu arī būsi. Tu taču būsi, vai ne?
nu es ļoti centīšos būt, kaut gan sola stipru vēju;))
bet par pirmo - nekad nevar zināt, kādus cilvēkus satiksi savā ceļā un kādas jaunas iespējas pavērsies.
Nu Tu pacenties gan :) Es priecāšos Tevi satikt, kaut arī vairāk par stipru vēju mani baida 5. stāvs.
mums ir ceļojošā fizioterapeite:)
Manā gadījumā viņa ir riktīga dāvana no debesīm. Ja viņa neceļotu, es nezinu, vai katrs viņas apmeklējums medicīnas centrā man nesagādātu daudz lieku pārdzīvojumu.
Jūs runājāt arī par atkārtotu vizīti? Vai arī Tu iemācījies savu pēdu izkutināt pati? :)
Man arī viņa ir gatavā dāvana, ja nebūtu atnākusi, man ilgi būtu trakoti stīva kāja, jo ritentiņš trenē tikai lielo ciskas muskuli, nevis pēdu vai ikru.
Sarunājām pēc kādām 10-14 dienām tikties, kad varēšu kāju slogot, līdz tam kutināšos pati, esmu labi instruēta:))
Tas, ka var uz mājām atnākt, tiešām ir super, mēs taču samocītu turpceļā uz poliklīniku un atpakaļ tās kājas.
Lūk, lūk - ja būtu no poliklīnikas mājās jātiek, zustu viss prieks par progresu. :) Labi, ka jūs atradāt kopīgu valodu. | |
