zivs - 16. Oktobris 2023

Kaut kas ir par daudz. Alko, pseidodrogas, vai darbi. Tik ļoti sevi nevarēt paciest ir biku lvl. Ikdienā normāli, esmu sevi savācis, domas vnk atstumju nahui. Cietsirdība. Man ir pajāt kā tu jūties, Armand. Dari, dzīvo, arī ja reizēm vajag norm iepist šņabi. Un neko, viņš dzīvo, neņurkst.

Katrs virsbūves pārkaltais numurs nozīmē "forever". To nekad nesaku, izņemot vienam cilvēkam.
Man apriebies redzēt sevi nododam pārliecību "forever", arī ja es neesmu nekad nodevis, bet vnk izjuka. Ieraudzīja mani, apnika, vai vienalga, pamet mani drīz. Tikai G spēja 16 gadus.

Tricky ir cool teksti. Tagad gan ļoti nonarkojies, redzēju interviju, pāris. Tā apsities, jau degradējies :( Koncertā Rīgā 2016 gan bija ļoti sakarīgs. Publiku gan vajadzēja iztrenkāt ar slapju lupatu. Viņi nenovērtēja uz ko viņi ir atnākuši.
Es laikam arī degradējies. Tāpēc cilvēki pasākuši bēgt no manis. Uz ielas gan tieši pielīp. Tie kas mani nepazīst, pielīp. G ir nemainīgākā vērtība dzīvē. G puisis, ticami, lasa, un man nav pāra vai kādu tev traucējošu sajūtu pret G. Vnk labākais, uzticamākais draugs, arī ja būtu vīriešu dzimtē. Vnk dzīves draugs, ko esmu jau tev teicis. Ar G pat īsti neko nekomunicējam. Ko tur runāt, katram sava dzīve. Ar naudu, lūk, gan gribu palīdzēt. Ceru. Tikai nesen apņēmos, un tāpēc, ka vairs nebrauc virsū, kliedzot, bet klusi pacieš beznaudu, viņai neraksturīgo. Ar pressure pie manis neko nevar panākt. Sirds man ir, egoisms arī.
Always. What it that mean? Forever. What it that mean?
Ļoti ļoti patīk 90-o albums Pre-millenium tension.
Es saprotu daudz vairāk, kā spēju šobrīd runāt. Nekad neesmu bijis forever tipa muļķis. Es zinu, ka viss te būvēts uz smiltīm, un nav nekāda forever. Ja tev ir šīzes nobīde uz to, nu ok. Katrs jūdzās nost uz to, kādas viņam bijušas traumas, un ne vairāk.

Labi, es tur kaitināju policistus pieminekļa laukumā, un pamatoti, turklāt nojausdams, ka man neko nevar izdarīt.

Bet tas pats Kārlis, kurš izrādīja satraukumu par manu uzvedību ar ekstāzi, tā vienā mierā. Lūk, Kārlim ir iekšas. Cits jau te stāstīts, daudz nopietnāks, bet ne īsti humors.

Pievakarē, kad jau tumšs, Kārlēns iziet uz čakenes joslas, vakara satiksmē, speciāli priekšā mentu bobikam (bija Roveri kādreiz), un nostājas zvaigznītē, platām rokām. Ticu, parādīt draudzenei. Viņš ļoti fanoja par viņu. Mēs kādu brīdi visi četri dzīvojām kopā lāčplēša.
Tas, kas tālāk, ir gan stāstīts, gan pašam garlaicīgi.

Nu, reiz, atgriezies no pāris dienu prombūtnes, apzinājos, ka mājinieki G, Ilze, Kārlis domā, ka Armands normāli dienām ņēmis speed, nebūs adekvāts. Nu ok. Piezvanīju savās durvīs. Ilzei runāju tekstus kā Guntai (teātris prasīja arī apskaut, ātri noskūpstīt uz vaiga), ar G runāju kā ar Ilzi. Pilnīgi mierīgi, vislaik izturoties pret meitenēm apgriezti otrādi, ka tiešām vairs neatšķiru personas. Mierīgi nebija, vislaik jāpiedomā kā ar kuru runāt, lai sevi neatklātu. Pēc kādām 15min man sajuka, un Kārlis sāka smieties, ka beidzot izgāzos, jo neviens īsti neticēja, ka man tā aizbraucis širmis, ka reāli domātu ka Ilze ir G, un G ir Ilze. Bet meitenes īsti drošas par teātri nebija, jo es tiešām centos. Caur smiekliem mēģināja saprast, kas notiek.
Finālā labi visi izsmējāmies.

Vispār man ļoti patīk sev pašam noteikt Borderline personality disorder. Kūl attaisno.
Pārmērā sisties ir visa LV, traki ar mašīnām brauc visas šaurpieres. N special.
Bet nespēt tuvoties cilvēkam (jau pat esot kopā), jo bail zaudēt. Lūk. Un tad pieķerās histēriski. Man bija jau pāri 40, kad par to domāt, un bija saprāts netraucēt otru ar savu slimību, izciešu to pats sevī, kaut izlaužās manipulatīvs sviests.
Iet bīstamībās. Pastāvīgi sevi mocīt. Viss Borderline ir par mani. Webā ir pilnīgāks raksturojums.

Sāku "pirmās" attiecības, jau pieaudzis, tas ir pēc tiem 40, sakot, ka es nevaru atdot sevi visu. Jo ja es tevi zaudēšu, es vnk neizdzīvošu. Man ir jāatstāj emergency rezerve sev. Un tāds es vienmēr esmu attiecībās. Varbūt tāpēc mani nejūt tuvumā, vai varbūt tāpēc esmu izdzīvojis, nezinu.

Man ir šķības acis, vecīt. Var visu ^redzēt^, ļoti tuvu patiesībai. Sagrozīts tikai viens bits, un viss vairs nav derīgs. Tieši tāda atšķirība ir starp sātanu un Dievu. Noguris vērt vaļā tik plašu. Vnk viens bits nomainīts, un ir fatal error, kaut displejā vispār to neredzi. Viss šķiet čiki. Cilvēki tā dzīvo, kopš pirmajiem diviem.

Tā ir drusku transcendence, man pašam to kaut nedaudz aptvert

Pagaidām pakaļā ir man, un cilvēkam, kurš uzlika uz sarkano vai melno. Lai griežās. Neesmu Lola, kas ar kliedzienu pāršķeļ stiklu.
Par to nerunājam līdz rītdiena off.

Ir burvīgākā dziesma, varbūt jau minēju – Ryan Gosling ar Emma Stone. Kaut kas par zvaigznēm, ļoti ļoti silti. Kaut ko tik gaišu sen nebiju dzirdējis.

Nu nē, man tevis tā pietrūkst. Paldies par dziesmu.

Cool, jau 8 "grami" vai 9, pofig. Darbojās jau no 1/3. Tālāk ir bezjēdzīgi

+

Zin kā ir patiesībā? Stāstu sev.
Līdz 40 džekiem nav brain, arī ja gudri. Līdz 40 man nebija īsti attiecību. Ar G gāja brīvi, bet tur nebija manas izpratnes.
Tieši 40 es "saslimu". Uzradās brain, un uzradās pofig, man tā īsti nav ko zaudēt. Kādas dažas minūtes tikai slimnīcā padomāju "tu esi nomiris. pieņem to". Vai dieniņ, cik reizes es neesmu miris. Nu tā, pa īstam prātā.
Nekaunībā sākās attiecību virkne. Ļoti pārsteidzoši. Varbūt vnk darīju to, ko varēju darīt arī vesels, bet cits mindset, un nelīdu pat ar acīm nekur.
Mani gribēja gan pirms, gan pēc 40. Pēc 40 es vnk neticu sev kā iespējamam pārim. Neesmu izjutis fail, bet jāapzinās, ka ja tu nevari dejot, mīlēties kā būtu, priecājoties palēkāt kopā, tevi ļoti mīlēs, bet tu esi damage tam cilvēkam dzīvē. Pietam vēl dzer. Neviens negrib norakstīt savu dzīvi. Tieši tāpēc es nevaru noticēt. Man cilvēks ir teicis, Ūdrīša Ilona ir mans totēms. "es zināju, ka tevi satikšu, un tu nebūsi parasts" Viņa nezināja, ko tas nozīmē, viņai vnk iedeva informāciju, nedetalizētu. Pat ja Ūdrīti nepamet, slimība nav svarīga. Tātad cilvēka kvalitātes tev ir so so.

Par Ūdrīti vislaik gribējies palielīties, bet pēc traģēdijas es klusēju. Vnk to, ka bijām pazīstami, ne draugi, dažreiz tikušies. Atnāca uz lācplēšielu. Visiem wow! Goda vietu uz grīdas segas ierādījām, uzreiz drinku. Tad jau sataisītas takas, uztīts kāsis. Ūdrītis "kur es esmu nonācis? paradīzē?" Lācplēšiela bija paradīze visiem. Jau teicu, ka pēc G varēju tur īrēt, pēc 2 gadiem joprojām neaizņemts dzīvoklis, bet es nošautos no tās saules, tur viens dzīvojot, katru sekundi visu atceroties. Un samaksāt es varētu tikai par 2 mēnešiem. Ļoti dārgi kļuva.
Kārlis mani pastāvīgi dirsināja. Tikai ar gadiem viņš pieauga, un es kaut kā iemācījos viņa skarbos jokus, kurus vnk nespēju rubīt, ignorēt. Atnāca uz lāčplēšielu, kad biju iegāzis veselu vasaru, diendienā remontējot. "Man te izvemties gribās". Ai nu poh, tas ir Kārlis, savā manierē. Tobrīd stipri koda. Vēlāk pakodām kopā, un viņš teica, ka gribējis izvemties, cik nenormāls darbs te iegrūsts. Bija. 100x te rakstīts.

Viss jāraksta pagātnes formā. Biju kruts. Darīju to un šito labi. Armand, ir 2023. Moš pamosties, tu runā par semi jaunību. Nezinu, vai vairs nekā tāda nav, bet es neliktu lielas cerības, ja viss ko tu dari jau pāris gadus, ir runā, kā nekad vēl dzīvē, un skarbi ar scooteri brauc 300 metrus, lai max nebūtu citur kā istabā. Neesmu bijis tarkšķis, parasts, ne special runīgs. Lielīties var tikai ar ļoti novecojušām spalvām. Šogadu biku izskatās pēc tītara.

"informāciju, nedetalizētu".
Ir kādreiz detalizēta? Jā! Esmu tik stulbs, ka ļoti reizēs man pasaka pilnā skaļumā vārdos. Piem Kristīne to var, Dievs arī ir darījis, bet pat neatceros kad, ko, bet par Kristīni ļoti nobrīnījos. Es sapratu msg uzreiz, kad Kristīne pilnā balsī pateica. Vismaz neatceros, ka būtu jebkā apsities. Tāpēc man nav brīnumu par Bībeli. Ja tu nosapņo ko tādu, ka tevi paņem msg izteikts skaidrāk kā dzīvē, tu nešaubies. Apmāns ir tas, kurā šobrīd dzīvojam un jūtamies. Bet nu, Dieviņa projekts, vai datorspēle, es tiešām nezinu.

It kā negribēju, bet diezgan viss ir traucējumi signāla nodošanai līdz ekrānam.
Negribu pieredzēt šajā game ko citu. Jo varbūt tiešām pastāv, kas notiek karadarbībās. Es to neredzu. Atsakos arī skaidrs, bet saprotu, ka neko nezinu. KAut kā tiešām nekad neticu, ka pasaule ir mūsu kategorijās.

Gatis. Ne vnm labprāt runāju, bet dažkārt sakrīt. Vienojāmies, ka vienīgais ko zinam 100%, ka kaut kas pastāv.
Skaidrojums: no matter what. Pilnīgi nevar noteikt un nav neviena vārda, kas ko paskaidrotu, bet ja es rubīju ka esmu, tātad kaut kas vismaz pastāv. Nav runa par manu ID. Es varu būt plazma, un manas domas, itkā fiziskā pieredze (ķip sava dzīve), ir random skrienošs signāls. Tur nav pat nekā no kategorijām. Plazma, signāls, ir tik ļoti mēģināšana nofokusēties uz šeit dzīvojamo. Es neatceļu, ka es nezinu.
Esmu vai ļoti ļoti tālāk, vai stress, alko, 9 ripas. Ja es pasaku, ka varbūt viss ir kā mēs domājam, es iekrītu atpakaļ matrix, un ja neeju tur, mani šīze ir nobīdījusi tā, ka nav atpakaļceļa. Un es neticu šīzei. Tātad ir pietiekami tālu, bet es redzēju tikai kontūras. Viss savilksies atpakaļ. Nē, es neticu nekam no irl. Pieturoties pie tā, vienīgais es neatsakos no domām par tuviem cilvēkiem, jo ja nu es kļūdos.
Reached, touched. Helpless.

Bet irl pastāv. Tu netiki televizorā. Tagad cīnīsiesies ar visām tām pašām muļķībām, jo feikais irl (tas IR sava veida matrix) ir realitāte uztverē. Ar visu ko gribi un negribi.
Ir borderline, šmakstinot izgaršot, ka palieku pie feik, jo otra puse, es domāju atkal šajā pasaulē, būtu nojūgties. Es nezinu kā tas notiek. Varbūt tieši šādi, kad nevari izvēlēties, jo abas pasaules ir kontroversālas. Pilnīgi izslēdz viena otru. Un tas nekas, ka vairums rāda, ka dzīvo. Tas vrbt ir pamatgļuks.

"Nodzītus zirgus nošauj, vai ne?"
Tv teātra izrāde bērnībā.

Iet pāri līķiem. Tātad esmu back. Tajā pusē domu nav vispār. Ja domā, tevi izmet ārā uzreiz.
Sapisu, pievīlu, karsti solīju pat nojausdams, ka nekas tāds nav iespējams. Noskurinos. Vnk izdzēsis manu tel, atcerēsies kā pretīgāko cilvēku. Es arī dabūšu aizmirst. Man ir uzaugusi ļoti bieza āda. Nu, veci pazaudēt es negribēju, svarīgs cilvēcīgajā kontekstā. Tikai pienāks skaidrs prāts, un tad man būs jāspēj sev teikt šo vēlreiz. I wish I would be dead. Now!

What a fuck. Mani redzēja kā muļļu, un visi tagad to zinās. I wish I would be dead. Nevaru iedomāties vispār turpināt darbus. Kad beigsies sidrs, sāksies suicide noskaņa. Mani neieredzēs pat tuvākie cilvēki. Tik lēti padevos. Tu esi vecis vai neesi? Atbilde redzama.

Grieķijas meitene toreiz mani satiekot Rīgā, bez apvainojuma, jo runājām par ļoti svarīgiem stafiem, teica, tu vnk es vājš. Nenobijos. Nekad neesmu juties stiprs, bet purniņš jātura ne uz leju. Viņa ir tā, kas vnm pateikusi vārdos, ko zinu, bet aptveru tikai izrunātu. Tējai arī sanāk.

Es palieku viens, pēc visa šī. G un bērns ar mani turpinās komunicēt.

Analyze. Izdomāju, ka piektdien dzeršu. Daudz darbu, knapi tikšu termiņos. Dievs tev atkal visu atgrieza, un šobrīd ir tava izvēle. Konkrēti par to domāju. Nu nē, es nespītējos, bet gan viss būs labi. Es sen jau gribu iedzert. Ļoti ļoti šaubīgs riskants pasākums.
Mani neviens neturēja, un nedeva nekādas zīmes, tikai prāts saprata ļoti konkrēti – nu ja tu izvēlējies šo, tev ir jābūt māsteram to nomenedžēt. Dievs deva tā virsū, lai man nebūtu laika pat iet uz bodi. Nav trula diršana. Es vnk izvēlējos kā gaļa, lai arī mīlēts un pieskatīts. Dievu var sajust.
Tā bija MANA izvēle. Esmu Dievam atdevis visas atslēgas. Es nemāku dzīvot, lūdzu pārņem full control. Katru dienu es lūdzu lai pilnībā pārņem vadību, jo zinu, ka tas nebūs zombijs, neko nerubījošs. Es atsakos pats sevi pārvaldīt, bet tā nenotiek. Tad uzreiz būtu iedevis visiem muļķa laimi, bet iedeva vairāk.

Pizģec, atkārtojumi. I'm dead. Tas nekas, mauc.

Arī kad dzīvojām kopā, Kārlis bieži bija pālī un rupjš. Atšķirība, tolaik es dzēru kā parasti cilvēki, Kārlis ļoti bieži vafelē. Laiki mainījušies. Viņš jau gadiem ir skaidrā.
Pālī dirsa visiem virsū. Labāk negāju no istabas ārā, saņemt uzbraucienus. Lai ieiet istabā un norubās, būs miers. Vienu reizi klausos, gāžās pa durvīm iekšā, tātad ahūnā vafelē, bet ļoti ļoti ilgi nāk iekšā. Aizgāju vēlāk nočekot, Kārlēns jau stabili izrubījies.

Manis remontētajās durvīs, nošūtās ar gumiju, lai ne spraudziņa vējam nepaliek. Viņas ar vieglu spēku bija jāpiever, dēļ blīvuma, jo vējš no kāpnēm bija problēma pirms remonta. Kārlis bija dabūjis gatavu ieslēgt durvīs dūnu jaku. Ja man būtu tobrīd ar ko kopā ņirgt. Tas vnk nav reāli. Tur kartonu nevarētu iespiest. Nesaprotu arī joprojām, vienalga kādā stāvoklī, tur nevar ievērt pabiezu dūnu jaku, bet viņš aizslēdza durvis, puse jakas ārā, puse iekšā.

p.s. Būtībā norāvu cilvēkam iespēju tikt pie 35k eiro projekta. Un ko? Jādzēš telefona numuri. Es nezinu vai kāds vispār ar mani pēc šī runās.
Vainīgs nejūtos. Vnk man lūdzās, lai uzņemos turpināt pērnā rudenī iesākto. Zināju, nebūs labi, bet es taču esmu džeks, izdarīšu. Neesmu es džeks, izrādījās. Vienalga. Jāpāriet pie Taviem darbiem un video sērijas. Besīgi dumi tas viss.

Vēl es rakstīju klientei, ka strādāt mazāk ir mans padoms sev. Kārtējo reizi izrubījos.
31. decembrī pārtraucu skaidrību, kad vnk nojūdzos no darbiem. Man nebija miera ne minūtes. Alkohols vnk stāvēja mājās. Visi zina, mētājās 2 nedēļas gultā, dāvināšanai. Pilnīgi neinteresēja. Man nebija arī Ziemassvētku, drausmīgā ātrumā maucu arī ZS vakarā, pa veikaliem, bez idejas par dāvanām. Naudiņa gan bija. Nekad vēl nebiju ierakstījis excelī 700 eiro paredzēts dāvanām. Garš saraksts, visus gribēju apsveikt, un apsveicu, pat vēl februārī, jo vnk nebija laika. Es turpinātu maukt neatskatoties, bet Vecgada vakarā uzrakstīja cilvēks feisbukā, ilgi sen nesazināts, kurš mani redz un dzird (tagad saka, ka uz psihiatrijas ripām, un neko vairs nedzird). Uzrakstīja apmēram, tikai izteiksmē, vārdi pilnīgi citi. "Armand, kas notiek?" Es pilnīgā autā. Tā nevar būt, ka cilvēks Ventspilī visu redz un dzird manī. Var. Ļoti reāli var. Apmēram "apstājies.", tikai nezināja, ka es tiešām nobremzēšu, bet ar pudeli no gultas. 1. janvāris bija ekselents. Pirmo dienu mēnešos pamodos mierā, apstājies.

Visādiem moroniem, kuri redz tikai smadzeņu upload. Ir tādi connection, ko tavs tizlais prāts pat aptvert nespēj. Grieķijā arī mani dzird, varbūt vairs nē. Viņai ir pārāk daudz ar ko noņemties. Viņa ir extreme kārts, nekad netraucēju. Man pašam tas ir nenormāls brīnums. Ja pats nepiedzīvotu, nenoticētu.

Nav jābūt zinātniekam, lai saprastu, ka smadzeņu upload strādās, bet tas būs kompis. Sistēma izturēsies, ka ieliks ķeksīti, jā tas strādā. Cilvēku nevar uploadot, idioti. Man par jums viena alga. Šodien biju tur (kur tad? davai par to parunājam), un redzēju, ka ļoti daudz ir gļuks. Nu, domāju, ka varbūt viss, bet ja nezaudē iespēju nepalikt nekomunicējamam gļukam, ir ļoti rūpīgi jāizvēlās. Es domāju, ļoti bīstama robeža ir sasniegta.

Faktam, ka upload iespējams tikai atdarinājums, nesmēlos no filmas, bet vērtīgi paskatīties Black Mirror. Viena sērija ir tieši par upload. Morons teiks, nepilnvērtīgi izstrādāta tehnoloģija, to var uzlabot. Viņš laikam rubī, ja jau pasniedz LU, bet nu cibā izpildās, ka nespēj sniegt pilnīgi neko. Pilnīgi neviena risinājuma, tikai komunisma saukļi.

Kāpēc Grieķija ir extreme kārts? Es taču šakāļu galvas nemēdzu vilkt ārā. Kaut kad, pirms gadiem paraudāju viņai uz pleca elektroniski. Un izvilku šakāļa galvu, laikam pagājšgad, jo ar ļoti tuvu cilvēku bija tik nopietni, ka es varēju mest krustus, cik biju pārmīzis par cilvēka mentālo stāvokli. Ne jau kādu uz lsd tripiem, bet pilnīgi normālu cilvēku ejam tur, kur es neesmu bijis nekādos tripos, ļoti ļoti baisā vietā.
Es tur nevarēju palīdzēt neko. Un attapās, pēc šakāļa galvas izvilkšanas. 1. dienā vnk beidzās, otrajā jau pilnīgi uz kājām.
Nav neticami. Stiprs klosteris. Priekš sevis es nevilku ārā šakāļa galvu. 2016, kad bija viegls hārdkōr, meitene Grieķijā redzēja. Es ne rindu nerakstīju, nesazinājos, man pilnīgi bija ne līdz tam. Redzēja, un viss klosteris noturējis aizlūgumu par mani. Rīgā viņa teica, tu vairs nebūtu dzīvs. To vnk nevar zināt, ka 2016 meklēju nāvi, intensīvi. Ar to es neplātījos, varbūt kaut ko cibā, bet viņa neiet tādos internetos, un ne G zināja, ne kāds vēl.
Ctulhu, tad jau sauksim vārdā, ir vnk sātana pārņemts. Ateists tā neplosītos. Tas, ka viņam ir tukša seja, vnk nav ne acu, ne deguna, ne mutes, pofig.

Jauki. Esmu bijis faktiski nāvei rokās. Izrauts pēdējā brīdī. Vai tev nav jāpriecājās dzīvot? Ir. Šo rakstot, varu.

Ko es varu muldēt "neesmu nevienai bijis dzīvē vajadzīgs". Totāla pseidodrogu šīze. Es pats, ne spēju kādu sev pielaist tuvumā, ne neterorizēt ar to, ka esmu lillā pillā. Ļoti lādzīgs, vēl labāks pillā, bet apreibušu prātu arī man skaidrā ir grūti izturēt. Vnm nošujos prom, ja cilvēks ir sadzēries. Nepatīkams sviests. Drausmīgs pārdzīvojums, ka esmu nopietni iegāzis cilvēku. Nu jau vairs neko. Tikai noteikti zinu, ka viegli atdzīvošos, bet deprim pieauga tik klāt, ka būs funny dzīvot tālāk.

Man šķiet, es izdzīvošu nepalielinot depri, bet palielinot vienaldzību. Pat nedomāt par to, ka vēl 26 gadus man jāvelk resnais vēders pa smiltīm uz ūdeni, un atpakaļ. Depri es vnk nevaru iedomāties, kas sekos. Jākļūst vnk par robotu.
Es to paņēmu no tās slimās kundzes, kuru iegāzu. Viņa ir ar normālu nobīdi uz šīzi, kaut normāls cilvēks, ja nepazīsti vairāk, bet viņas vecis man dzīvē ir ļ svarīgs, un pierunāja uz šo bs. Paplašināti nav cibai. Jūs saprastu kādā sviestā viss ir nonācis, ja es nekontrolētu mēli.

Kaķi man nav bail ņemt dēļ vienas nedēļas, ko jāpiedzīvo ārprātā, kad iet prom. Atceros, cik maz uzmanības un laika man kļuva. Kaķis ir tikpat dzīvs kā tu, un visu rubī, jūt. Viņš grib mīlestību, uzmanību, ne tupu muguru pret istabu. Kā es gribētu tagad kaķīti saglāstīt. Savtīgi, lai neraudātu no savām 9 ripām. Dirsties ar sevi esmu ar mieru, iecirst sev papēdi sejā. Pamosties un depra vietā vnk kļūt niknam. Tikai, vai es jebkad ko sapratīšu.
Nazis uz galda, kad mēģināju ēst, ir cool. 9 ripas ir tā, ka redzu kustību sekundē pagrābt, milisekundes, lai nepaspēju apdomāties un tos 12 cm sev kaklā. Spēka pietiek, ja triecienā dara. Nemīziet, es vnk stāstu ko redzu, ne ko domāju darīt.
Man suicide rāda diezgan bieži. Prāts fantazē par veidiem. Esmu mierīgs, man ir vēl 26 atlikuši. Tātad laikam nav no tā jābaidās. Es nekoķetēju ar to, pārāk pretīgas manipulācijas ar citiem. Nes tikai gaismu. Kam vajag tavu šīzi. Fakin borderline ir tik izteiksmīgi. Kāpēc es nezināju par to agrāk? Borderline, ja es mainīšu vārdu, beidzot ideja. Likumu apejot man būtu jāizrunā sevi stulbi. Citas valodas LV reģistros nav pieļautas.

Tas bija msg. Sajātais projekts ir vienkārši figūra mesidžā. Mesidžs gan tik nopietns, ka ļoti jāmēģina uztvert, visu saprast.

Es domāju, vai man vispār ir saglabājušies tie faili. Gan jau ka ir, jo neko parasti nedzēšu ārā. Bet bija čujs, ka nopūstos, ja izrādītos, ka izdzēsti. Tad norunātu tekstu pietiekami labā līmenī, ka 2-3 dienās atsākt no scratch ir fail, neiespējami, un nebūtu nevienam kodolziemas.
Es joprojām jūtu. Jutu par Zemfira, tikko nopirku biļeti, kaut kas nav labi. Manu čuju apstiprināja 2 dienas pirms konča apdauzītā pēda, jo man tur noteikti nevajadzēja būt, un apturēja, sadauzot pēdu.