16.. Okt, 2023 | 03:04

Vispār man ļoti patīk sev pašam noteikt Borderline personality disorder. Kūl attaisno.
Pārmērā sisties ir visa LV, traki ar mašīnām brauc visas šaurpieres. N special.
Bet nespēt tuvoties cilvēkam (jau pat esot kopā), jo bail zaudēt. Lūk. Un tad pieķerās histēriski. Man bija jau pāri 40, kad par to domāt, un bija saprāts netraucēt otru ar savu slimību, izciešu to pats sevī, kaut izlaužās manipulatīvs sviests.
Iet bīstamībās. Pastāvīgi sevi mocīt. Viss Borderline ir par mani. Webā ir pilnīgāks raksturojums.

Sāku "pirmās" attiecības, jau pieaudzis, tas ir pēc tiem 40, sakot, ka es nevaru atdot sevi visu. Jo ja es tevi zaudēšu, es vnk neizdzīvošu. Man ir jāatstāj emergency rezerve sev. Un tāds es vienmēr esmu attiecībās. Varbūt tāpēc mani nejūt tuvumā, vai varbūt tāpēc esmu izdzīvojis, nezinu.

Man ir šķības acis, vecīt. Var visu ^redzēt^, ļoti tuvu patiesībai. Sagrozīts tikai viens bits, un viss vairs nav derīgs. Tieši tāda atšķirība ir starp sātanu un Dievu. Noguris vērt vaļā tik plašu. Vnk viens bits nomainīts, un ir fatal error, kaut displejā vispār to neredzi. Viss šķiet čiki. Cilvēki tā dzīvo, kopš pirmajiem diviem.

Tā ir drusku transcendence, man pašam to kaut nedaudz aptvert

│Ҩ│ | knābt | Add to Memories


Comments {0}