16.. Okt, 2023 | 05:32
cibiņš ≡: zivs
Zin kā ir patiesībā? Stāstu sev.
Līdz 40 džekiem nav brain, arī ja gudri. Līdz 40 man nebija īsti attiecību. Ar G gāja brīvi, bet tur nebija manas izpratnes.
Tieši 40 es "saslimu". Uzradās brain, un uzradās pofig, man tā īsti nav ko zaudēt. Kādas dažas minūtes tikai slimnīcā padomāju "tu esi nomiris. pieņem to". Vai dieniņ, cik reizes es neesmu miris. Nu tā, pa īstam prātā.
Nekaunībā sākās attiecību virkne. Ļoti pārsteidzoši. Varbūt vnk darīju to, ko varēju darīt arī vesels, bet cits mindset, un nelīdu pat ar acīm nekur.
Mani gribēja gan pirms, gan pēc 40. Pēc 40 es vnk neticu sev kā iespējamam pārim. Neesmu izjutis fail, bet jāapzinās, ka ja tu nevari dejot, mīlēties kā būtu, priecājoties palēkāt kopā, tevi ļoti mīlēs, bet tu esi damage tam cilvēkam dzīvē. Pietam vēl dzer. Neviens negrib norakstīt savu dzīvi. Tieši tāpēc es nevaru noticēt. Man cilvēks ir teicis, Ūdrīša Ilona ir mans totēms. "es zināju, ka tevi satikšu, un tu nebūsi parasts" Viņa nezināja, ko tas nozīmē, viņai vnk iedeva informāciju, nedetalizētu. Pat ja Ūdrīti nepamet, slimība nav svarīga. Tātad cilvēka kvalitātes tev ir so so.
Par Ūdrīti vislaik gribējies palielīties, bet pēc traģēdijas es klusēju. Vnk to, ka bijām pazīstami, ne draugi, dažreiz tikušies. Atnāca uz lācplēšielu. Visiem wow! Goda vietu uz grīdas segas ierādījām, uzreiz drinku. Tad jau sataisītas takas, uztīts kāsis. Ūdrītis "kur es esmu nonācis? paradīzē?" Lācplēšiela bija paradīze visiem. Jau teicu, ka pēc G varēju tur īrēt, pēc 2 gadiem joprojām neaizņemts dzīvoklis, bet es nošautos no tās saules, tur viens dzīvojot, katru sekundi visu atceroties. Un samaksāt es varētu tikai par 2 mēnešiem. Ļoti dārgi kļuva.
Kārlis mani pastāvīgi dirsināja. Tikai ar gadiem viņš pieauga, un es kaut kā iemācījos viņa skarbos jokus, kurus vnk nespēju rubīt, ignorēt. Atnāca uz lāčplēšielu, kad biju iegāzis veselu vasaru, diendienā remontējot. "Man te izvemties gribās". Ai nu poh, tas ir Kārlis, savā manierē. Tobrīd stipri koda. Vēlāk pakodām kopā, un viņš teica, ka gribējis izvemties, cik nenormāls darbs te iegrūsts. Bija. 100x te rakstīts.
Viss jāraksta pagātnes formā. Biju kruts. Darīju to un šito labi. Armand, ir 2023. Moš pamosties, tu runā par semi jaunību. Nezinu, vai vairs nekā tāda nav, bet es neliktu lielas cerības, ja viss ko tu dari jau pāris gadus, ir runā, kā nekad vēl dzīvē, un skarbi ar scooteri brauc 300 metrus, lai max nebūtu citur kā istabā. Neesmu bijis tarkšķis, parasts, ne special runīgs. Lielīties var tikai ar ļoti novecojušām spalvām. Šogadu biku izskatās pēc tītara.
"informāciju, nedetalizētu".
Ir kādreiz detalizēta? Jā! Esmu tik stulbs, ka ļoti reizēs man pasaka pilnā skaļumā vārdos. Piem Kristīne to var, Dievs arī ir darījis, bet pat neatceros kad, ko, bet par Kristīni ļoti nobrīnījos. Es sapratu msg uzreiz, kad Kristīne pilnā balsī pateica. Vismaz neatceros, ka būtu jebkā apsities. Tāpēc man nav brīnumu par Bībeli. Ja tu nosapņo ko tādu, ka tevi paņem msg izteikts skaidrāk kā dzīvē, tu nešaubies. Apmāns ir tas, kurā šobrīd dzīvojam un jūtamies. Bet nu, Dieviņa projekts, vai datorspēle, es tiešām nezinu.
It kā negribēju, bet diezgan viss ir traucējumi signāla nodošanai līdz ekrānam.
Negribu pieredzēt šajā game ko citu. Jo varbūt tiešām pastāv, kas notiek karadarbībās. Es to neredzu. Atsakos arī skaidrs, bet saprotu, ka neko nezinu. KAut kā tiešām nekad neticu, ka pasaule ir mūsu kategorijās.
Gatis. Ne vnm labprāt runāju, bet dažkārt sakrīt. Vienojāmies, ka vienīgais ko zinam 100%, ka kaut kas pastāv.
Skaidrojums: no matter what. Pilnīgi nevar noteikt un nav neviena vārda, kas ko paskaidrotu, bet ja es rubīju ka esmu, tātad kaut kas vismaz pastāv. Nav runa par manu ID. Es varu būt plazma, un manas domas, itkā fiziskā pieredze (ķip sava dzīve), ir random skrienošs signāls. Tur nav pat nekā no kategorijām. Plazma, signāls, ir tik ļoti mēģināšana nofokusēties uz šeit dzīvojamo. Es neatceļu, ka es nezinu.
Esmu vai ļoti ļoti tālāk, vai stress, alko, 9 ripas. Ja es pasaku, ka varbūt viss ir kā mēs domājam, es iekrītu atpakaļ matrix, un ja neeju tur, mani šīze ir nobīdījusi tā, ka nav atpakaļceļa. Un es neticu šīzei. Tātad ir pietiekami tālu, bet es redzēju tikai kontūras. Viss savilksies atpakaļ. Nē, es neticu nekam no irl. Pieturoties pie tā, vienīgais es neatsakos no domām par tuviem cilvēkiem, jo ja nu es kļūdos.
Reached, touched. Helpless.
Līdz 40 džekiem nav brain, arī ja gudri. Līdz 40 man nebija īsti attiecību. Ar G gāja brīvi, bet tur nebija manas izpratnes.
Tieši 40 es "saslimu". Uzradās brain, un uzradās pofig, man tā īsti nav ko zaudēt. Kādas dažas minūtes tikai slimnīcā padomāju "tu esi nomiris. pieņem to". Vai dieniņ, cik reizes es neesmu miris. Nu tā, pa īstam prātā.
Nekaunībā sākās attiecību virkne. Ļoti pārsteidzoši. Varbūt vnk darīju to, ko varēju darīt arī vesels, bet cits mindset, un nelīdu pat ar acīm nekur.
Mani gribēja gan pirms, gan pēc 40. Pēc 40 es vnk neticu sev kā iespējamam pārim. Neesmu izjutis fail, bet jāapzinās, ka ja tu nevari dejot, mīlēties kā būtu, priecājoties palēkāt kopā, tevi ļoti mīlēs, bet tu esi damage tam cilvēkam dzīvē. Pietam vēl dzer. Neviens negrib norakstīt savu dzīvi. Tieši tāpēc es nevaru noticēt. Man cilvēks ir teicis, Ūdrīša Ilona ir mans totēms. "es zināju, ka tevi satikšu, un tu nebūsi parasts" Viņa nezināja, ko tas nozīmē, viņai vnk iedeva informāciju, nedetalizētu. Pat ja Ūdrīti nepamet, slimība nav svarīga. Tātad cilvēka kvalitātes tev ir so so.
Par Ūdrīti vislaik gribējies palielīties, bet pēc traģēdijas es klusēju. Vnk to, ka bijām pazīstami, ne draugi, dažreiz tikušies. Atnāca uz lācplēšielu. Visiem wow! Goda vietu uz grīdas segas ierādījām, uzreiz drinku. Tad jau sataisītas takas, uztīts kāsis. Ūdrītis "kur es esmu nonācis? paradīzē?" Lācplēšiela bija paradīze visiem. Jau teicu, ka pēc G varēju tur īrēt, pēc 2 gadiem joprojām neaizņemts dzīvoklis, bet es nošautos no tās saules, tur viens dzīvojot, katru sekundi visu atceroties. Un samaksāt es varētu tikai par 2 mēnešiem. Ļoti dārgi kļuva.
Kārlis mani pastāvīgi dirsināja. Tikai ar gadiem viņš pieauga, un es kaut kā iemācījos viņa skarbos jokus, kurus vnk nespēju rubīt, ignorēt. Atnāca uz lāčplēšielu, kad biju iegāzis veselu vasaru, diendienā remontējot. "Man te izvemties gribās". Ai nu poh, tas ir Kārlis, savā manierē. Tobrīd stipri koda. Vēlāk pakodām kopā, un viņš teica, ka gribējis izvemties, cik nenormāls darbs te iegrūsts. Bija. 100x te rakstīts.
Viss jāraksta pagātnes formā. Biju kruts. Darīju to un šito labi. Armand, ir 2023. Moš pamosties, tu runā par semi jaunību. Nezinu, vai vairs nekā tāda nav, bet es neliktu lielas cerības, ja viss ko tu dari jau pāris gadus, ir runā, kā nekad vēl dzīvē, un skarbi ar scooteri brauc 300 metrus, lai max nebūtu citur kā istabā. Neesmu bijis tarkšķis, parasts, ne special runīgs. Lielīties var tikai ar ļoti novecojušām spalvām. Šogadu biku izskatās pēc tītara.
"informāciju, nedetalizētu".
Ir kādreiz detalizēta? Jā! Esmu tik stulbs, ka ļoti reizēs man pasaka pilnā skaļumā vārdos. Piem Kristīne to var, Dievs arī ir darījis, bet pat neatceros kad, ko, bet par Kristīni ļoti nobrīnījos. Es sapratu msg uzreiz, kad Kristīne pilnā balsī pateica. Vismaz neatceros, ka būtu jebkā apsities. Tāpēc man nav brīnumu par Bībeli. Ja tu nosapņo ko tādu, ka tevi paņem msg izteikts skaidrāk kā dzīvē, tu nešaubies. Apmāns ir tas, kurā šobrīd dzīvojam un jūtamies. Bet nu, Dieviņa projekts, vai datorspēle, es tiešām nezinu.
It kā negribēju, bet diezgan viss ir traucējumi signāla nodošanai līdz ekrānam.
Negribu pieredzēt šajā game ko citu. Jo varbūt tiešām pastāv, kas notiek karadarbībās. Es to neredzu. Atsakos arī skaidrs, bet saprotu, ka neko nezinu. KAut kā tiešām nekad neticu, ka pasaule ir mūsu kategorijās.
Gatis. Ne vnm labprāt runāju, bet dažkārt sakrīt. Vienojāmies, ka vienīgais ko zinam 100%, ka kaut kas pastāv.
Skaidrojums: no matter what. Pilnīgi nevar noteikt un nav neviena vārda, kas ko paskaidrotu, bet ja es rubīju ka esmu, tātad kaut kas vismaz pastāv. Nav runa par manu ID. Es varu būt plazma, un manas domas, itkā fiziskā pieredze (ķip sava dzīve), ir random skrienošs signāls. Tur nav pat nekā no kategorijām. Plazma, signāls, ir tik ļoti mēģināšana nofokusēties uz šeit dzīvojamo. Es neatceļu, ka es nezinu.
Esmu vai ļoti ļoti tālāk, vai stress, alko, 9 ripas. Ja es pasaku, ka varbūt viss ir kā mēs domājam, es iekrītu atpakaļ matrix, un ja neeju tur, mani šīze ir nobīdījusi tā, ka nav atpakaļceļa. Un es neticu šīzei. Tātad ir pietiekami tālu, bet es redzēju tikai kontūras. Viss savilksies atpakaļ. Nē, es neticu nekam no irl. Pieturoties pie tā, vienīgais es neatsakos no domām par tuviem cilvēkiem, jo ja nu es kļūdos.
Reached, touched. Helpless.