sveiciens visiem, kuri lasa manu klabu
atšķirībā no citiem sociālajiem tīkliem, saistībā ar kuriem kāda atzīšanās, ka tieku lasīta, pārlieku nepārsteidz (jo kurš gan mūsdienās nav tviterī...turklāt tos, kas lasa, parasti vari lasīt arī tu pats - un parasti tu jau pēc piesekošanas vai laikiem redzi, ka tiec lasīts), visas reizes, kad kāds man ir atzinis, ka lasa manu klabu, ir nākušas kā milzīgs pārsteigums. Šeit kaut kā vienmēr aizmirstas, ka pastāv redzīgas acis - jūtos kā pašā pasaules nomalē, visnomaļākajā no malām. šeit rakstu, kad jūtos riktīgi slikti vai riktīgi labi un tāpēc mazliet raizējos, kādu iespaidu par mani tas atstāj. tas gan nenozīmē, ka vēlos atteikties no saviem paradumiem izmantot šo kā vietu, kurā izmantot vismazāko iespējamo pašcenzūru. un mani, protams, priecē tas, ka neesmu vienīgais cilvēks pasaulē.
Kad biju maza, man bija ļoti daudz blogi. Neviens mani nelasīja, bet es vienmēr rakstīju tā, it kā man būtu liela un uzticīga auditorija. Es uzdevu jautājumus, taisīju aptaujas, sāku ierakstus ar ''sveiki!'' un atvadījos ar ''cieņā''. Tagad ir gluži vai pavisam pretēji. Vismaz šeit.
Tik jocīgi, ka neesmu vienīgais cilvēks pasaulē.