viena meitene
viņai ir alerģija no vīrakiem un bērnības tuberkuloze apēda vienu viņas plaušu. Viņa daudz pīpē, jo viņai to darīt atļāva viņas plaušu ārste.
viņa man stāsta, kā viņas māte reiz pieauga pie dīvāna. viņa man stāsta, kā ārsti redzēja vīru, kurš salauza kāju, vīru, kura nemaz nebija, un kā sanitāre ar aukstu gumijas cimdu neērti noglaudīja viņas galvu.
viņa man stāsta par kaķi skapī un simtiem pielīmētu svecīšu istabā. viņa man stāsta par elektrību un pārvaldniekiem.
trijos no rīta mēs ejam uz lapu pirkt sieru un baltmaizi un viņa man stāsta par kaimiņieni, kura grib katru dienu mazgāt trīs pēdu platuma komunālās tualetes grīdu un pārvaldienu ar lēno balsi, tik lēnu, ka nekad nevar saprast, vai teikums jau ir beidzies vai arī viņš tikai lēnām atgremo vārdu.

četros no rīta mēs nolemjam negulēt un dzeram moku ar pienu no vīna glāzēm. viņa man stāsta par krīzes centriem un punktu sistēmām. par zīdaiņiem, kuriem neviens nepieskarsies. par desmit gadu sūrumu kas apaudzis vēlīgu auklīšu, uzraudžu, audzinātāju vaigiem.

sešos no rīta es cepu otrreizējās lietošanas siera pankūkas un birdinu pelnus izlietnē, kamēr jānis izliekas aizmidzis un viņa diedelē vēl desmit minūtītes miega.
aiz loga ir pagalms, pagalmā uz zemes ir izklāts liels, rozā paklājs, un pie mājas sienas ir pakārtas plīša rotaļlietas.

deviņos no rīta spīd saule, pagalmā ir koka pils, šūpoles, un drūms pusaudzis kurš glūn un paslēpj cigareti.