2020
es gribu raudāt. es gribu palikt viena uz vismaz 24 stundām. es esmu nervoza un īgna un nesavākta un perifēriska un kaut kur peldu un mēģinu savākt savu miesu un man ir garlaicīgi. es esmu izplūdusi. es neesmu bijusi viena 24 stundas ļoti ilgi. mana galva ir maģistrāle kurai cauri šaudās trokšņi un smakas un priekšstati un silueti un visādas huiņas. es gribu uz mežu. es gribu saritināties kamoliņā kā tajā ainā no Nelaimīgo notikumu virtenes (virknes?) kur visi trīs bērni bija mājā pie milzīgā ezera un māja sāka brukt un viņi sarititnājās kamoliņā un troksnis pārgāja pāri. es gribu blenzt bet ne sienā jo siena ir plakana, es gribu blenzt biezā mežā, varbūt bērzu birzī, jo kad tādā ilgi skatās, tad raibās mizas savelkas visādos ērmos un ir interesanti un var atslābināt acis.
es ļoti gribu saņemties. es gribu gludināt drēbes un kārtīgi tās sakārtot skapī, es gribu gaiši zilpelēkas sienas un baltus griestus un skaistu koka grīdu, es gribu lielas palodzes un es gribu, lai istabā spīd saule, es gribu lielu virtuvi ar koka grīdu un lieliem logiem un verandu un krāsni vai varbūt kamīnu, es gribu kaķi. bet es dzīvoju tumsā un man ir piekaramie griesti un es zinu, ka tas piederas šim agrīno 20 dzīves posmam, tas ir pavisam piedienīgi un normāli un tas kādreiz mainīsies bet ir grūti noticēt ka tagadne var būt citādāka, jo tagadnes faktors paliek nemainīgs. es gribu izdomāt, par ko taisīt prezentāciju analītiskajā estētikā un pulktens ir jau 2:30, tātad man ir astoņas stundas laika to izdomāt, uztaisīt, pagulēt, ieiet dušā, kaut ko apēst, un nokļūt auditorijā. man ir skumji.