Kad man būs daudz naudas, es noīrēšu mazu istabiņu mansardā, ar vienu lielu logu šaurās sienas galā. Pretī tam būs mans pieticīgais koka galds un koka krēsls. Istabai būs koka grīda, vietām atliekušies dēļiem. Naktī svilpos vējš. Tur, pie sienas, būs arī mazs matracītis ar plānu palagu un vecu deķi izbalējušiem ziliem ziediem apgleznotā lina pārvalkā. Vēl tur būs desa, maize, sviests un nazis.

Tur es iešu rakstīt, tas būs mans birojs. Esmu par to sapņojusi jau kopš agras bērnības, tāds manā iztēlē ir īsts rakstnieks. Vai mākslinieks. Kā Melsonīmo melu zemē, viņam bija jumta istabiņa. Vai kā galvenajam varonim grāmatā “Bads”, pat daži Sagānas grāmatu tēli mīt tādās istabiņās.

Īpašnieks mājai, protams, dzīvo turpat, tikai zemāk, kur istabām ir augsti griesti. Pirmajā stāvā ir ēstuve. Mājai ir malkas apkure. Par istabiņu es maksāju divi eiro dienā. Ja piemet vēl eiro, no rīta var dabūt karstu kafiju no letes.