zilnezal ([info]zilnezal) rakstīja,
@ 2023-02-23 18:43:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
par ko man strādāt
mēģinu saprast, kā es jūtos. tas ir normāli - dzīve ir cikliska, pamatā. es biju dzīves aizrauta un tā bija labi, un tagad ir bēgums - tajā nav nekā slikta - ir vienkārši laiks atkal pabūt ar sevi. parunāt par to, kas noticis, atcerēties to, kas noticis, saprast, kas notiek tagad. agrāk mani biedēja šīs nomaiņas, tagad es zinu, ka tās nāk un iet un aiziet un atgriežas un neiezīmē neko ļaunu. varbūt pieaugt - tas nozīmē būt mierā ar to, ka viss mainās un pāriet un atgriežas. grūtākais, šķiet, ir atrast līdzsvaru - nu, no vienas puses, nekam pārāk nepieķerties un palaist un nenest līdzi visu atmiņu smagumu, no otras - ļaut dzīvei ieplūst tevī līdz kaulam, noticēt un ienirt atkal un atkal.
aristotelis kļūdījās - vienmēr esmu zinājusi, ka vienlaikus var pastāvēt divas pretējas lietas. dzīve ir pretrunu kopums, spriedze starp galējībām. es vienlaikus apzinos, ka viss ir pārejošs, viss ir vien ūdens, kas skalojas man pāri, bet tas nenozīmē, ka izturos pret notiekošo ar cinismu vai neticību - tagadne ir pavisam īsta, es tai noticu atkal un atkal. es negribu būt atsvešināta un uzlūkot esošo kā mirāžu. es ļauju sev baudīt un būt.
H izlasīja manu dzejoli par to, ka mana ticība ir stipra un nobijās, jo es esmu ticības cilvēks. es sekoju tam, kam ticu, tajā slēpjas zināma nepastāvība, es neesmu noturama, paturama, piesienama, es daru to, ko es gribu. Es saprotu šīs bailes, bet neuzskatu, ka tā ir kaut kāda man piemītoša īpašība - tā ir dzīvei piemītoša īpašība. to ir jāpieņem. bet to nevajadzētu arī uztvert par absolūtu gaisīgumu, nē. un tāpēc varu bailes mazināt - mana ticība ir stipra, bet tā nav nejauša. cilvēki, kurus mīlu, kuri man tīk - tie nav nejauši. tieši tamdēļ, ka nolēmu darīt tikai to, ko tiešām vēlos, uz mani var paļauties, ka ja es esmu ar tevi, tad es to nudien vēlos un nedaru to aiz pieklājības.
man vienkārši šķiet, ka dzīve kļūst arvien laimīgāka un vieglāka, ja saproti, kas tev patīk, kas ne, ko gribi, ko ne, un veic šo ticības lēcienu sekojot savai sajūtai. man vienmēr ir bijis skaidrs, ka es nevaru ilgi darīt kaut ko, par ko man ir iekšēja sajūta, ka tas nav man, ka jūtos nelaimīga. piemēram, darbi - es cenšos kādu laiku, jo vajag naudu, protams, bet tas agrāk vai vēlāk beidzas - un es zinu, ka tas ir tāpēc, ka es vnk nevaru sev pamatot, nu -
ja es esmu nelaimīga darbā, bet to strādāju, lai būtu nauda, tad vienā brīdī man tāpat vairs negribas šo naudu, jo savā nelaimīgumā es vairs negribu ēst, negribu dzert, negribu dzīvot. es sāku slimot, justies slikti, dzert. es nevaru "vnk darīt" ilgstoši. jo tad es sāku padoties dzīvei. man ir jārūpējas par sevi, es nevaru dzīvot trauksmē un stresā, jo tad es lēnām mirstu. tāpēc šobrīd esmu bezdarbnieks un aizgāju no tvēruma un no studijām, jo man vajag atpūsties. man vajag mieru. brīžam manas rīcības var šķist egoistiskas, bet man ir jādomā par sevi, jo citādi es mirstu, bet, būdama vesela, es varu arī dot pasaulei atpakaļ.
es sevi mierinu, ka neesmu bezjēdzīga - man vnk trūkst kkādu "pareizo" īpašību, tādu, kuras augstu vērtē kapitālisms. es nevaru darīt kaut ko, kas man nešķiet jēgpilns un aizraujošs. es nevaru būt agri no rīta birojā. es nevaru padarīt lietas, kurām neredzu jēgu - kāpēc birojā jābūt 9, ja darbs saistīts ar epastiem vai papīriem vai citām lietām, kuras var darīt no mājām un turklāt jebkurā laikā? "jo visi tā dara". es nezinu.
šobrīd es nomierinos, cenšos saprast, ko es varētu darīt. es domāju, ka ir darbi, kas būtu man piemēroti, bet man jāsaprot, kādi. man jāsaprot, kādas ir manas stiprās īpašības. es varu ģenerēt idejas, ja vide ir droša un atvērta. ja ideja man šķiet svarīga, es varu izdomāt visādus veidus, kā to īstenot. es varu sarunāt lietas ar cilvēkiem, es varu vadīt - to tikai nesen atklāju - man šķita smieklīģi, ka man ir grūtības sevi vadīt un organizēt (bet es to daru un cenšos) bet citus menedzēt man sanāk. man patīk vadīt sēdes, man patīk uzdot jautājumus. man ir kaut kāda šķautne, ko esmu atklājusi, kura var būt ļoti nopietna un stingra. man patīk dot atbalstu. es esmu iejūtīga un laipna un pacietīga, kad vajadzīgs. es esmu vairāk vai mazāk godīga. es esmu elastīga. es nemīlu rutīnu un steigu un man nepatīk zvanit pa telefonu. KO MAN DARĪT. man vajadzētu darbu. sevis dēļ. tādu, kur es varu pielietot savas labās īpašības un beigt justies kā lūzere. ā, un man nesanāk organizēt laiku, bet es mācos
palīdziet.


(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]ebeh
2023-02-27 13:45 (saite)
Tik jocīgi bet reizē patīkami šo lasīt, jo to varētu būt uzrakstījusi es pati. Tik ļoti labi saprotu par to nespēju ilgi noturēties neaizraujošā naudas darbā. Parasti es sāku ar entuziasmu, bet pēc tam turpinu ar mokām, un ilgāk par pusgadu tas viss nekad neturpinās.
Un, kas jauns, ko pateici - ka kaut kādā brīdī tā nauda jau sāk besīt, jo darbs, ar ko to nopelna, ir tik nebaudāms. Bet bez naudas dzīvot arī nožēlojami, esmu mēģinājusi.
Mans darbs pat ir super jēdzīgs un labs sabiedrībai, bet es to ienīstu. Jo tas nav man un ir tik sāpīgi, ka tas atņem laiku 100 citām lietām, kas IR man un interesē.

Es, piemēram, plānoju mācīties par masieri. Doma - fizisks darbs. Man liekas, tādiem trauksmainiem cilvēkiem kā mēs vajag fizisku rutīnu. Es esmu nosolījusies pēc Jāņiem vairs nestrādāt darbu pie datora, ja viens tas nav manis pašas kāds radošs projekts.

Un man tā patīk Tava definīcija pieaugšanai. Pieņemt dzīves mainīgumu kā tās normu un esenci - jā!

(Atbildēt uz šo)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?