Tik jocīgi bet reizē patīkami šo lasīt, jo to varētu būt uzrakstījusi es pati. Tik ļoti labi saprotu par to nespēju ilgi noturēties neaizraujošā naudas darbā. Parasti es sāku ar entuziasmu, bet pēc tam turpinu ar mokām, un ilgāk par pusgadu tas viss nekad neturpinās.
Un, kas jauns, ko pateici - ka kaut kādā brīdī tā nauda jau sāk besīt, jo darbs, ar ko to nopelna, ir tik nebaudāms. Bet bez naudas dzīvot arī nožēlojami, esmu mēģinājusi.
Mans darbs pat ir super jēdzīgs un labs sabiedrībai, bet es to ienīstu. Jo tas nav man un ir tik sāpīgi, ka tas atņem laiku 100 citām lietām, kas IR man un interesē.

Es, piemēram, plānoju mācīties par masieri. Doma - fizisks darbs. Man liekas, tādiem trauksmainiem cilvēkiem kā mēs vajag fizisku rutīnu. Es esmu nosolījusies pēc Jāņiem vairs nestrādāt darbu pie datora, ja viens tas nav manis pašas kāds radošs projekts.

Un man tā patīk Tava definīcija pieaugšanai. Pieņemt dzīves mainīgumu kā tās normu un esenci - jā!