Man klabs patīk vairāk, nekā tviteris, jo šeit es jūtos brīvāk. Atslābinātāk. Kā pie rāmām ausīm. Tikai žēl, ka ar mani tik reti šeit runā. Brīžam jūtos viena. Vai cibā var ievākt fanu bāzi? Dienišķos komentētājus?
Jūtos kā bērnībā, kad taisīju blogus, kurus neviens nelasīja, bet katru ierakstu sāku ar "sveiki, mani mīļie lasītāji!" un taisīju visādas aptaujas.
Vai kad bērnībā dārzā spēlējoties izlikos, ka esmu ziņu diktore un kaut ko skaidroju neredzamam skatītājam.
Līdzīgi laikam ir šeit.
Bet reizēm cilvēks grib parunāt ar anonīmu citu cilvēku.
Tviteris kļūst aizvien ne-anonīmāks. Man patīk tas, ka mēs esam tikai teksts. Tikai teksts.
Teksts, kas runā ar tekstu. Tajā ir liela brīvība. Atdalīšanās no ķermeņa kaut kādā ziņā.
Kad es runāju ar cilvēkiem dzīvē, bieži izjūtu spriedzi. Bieži gribu iet projām, bieži man nav ko teikt, bieži es mulstu.
Pandēmija to pasliktina - sociālas prasmes tomēr ir jāvingrina kā muskuļi. Jo retāk satieku cilvēkus, jo grūtāk man atkal paliek.
Gribu runāties. Man patiesībā ļoti vajag izrunāties. Bet es gribu izrunāties ar kādu, kurš nezin mani, un kuru nezinu es. tikai teksts. uzticams teksts. kuram es visu varētu pastāstīt. visu, kas man sāp. visas tās domas, no kurām es slēpjos, jo viņas šķiet netaisnas, vai nepieklājīgas, vai nepateicīgas, tādas, kuras "nedrīkst domāt". Kuras man ir kauns domāt. Bet viņas ienāk prātā. Un mazliet tur pasēž. Un es nezinu ar ko lai par to parunā. Man ir tuvas draudzenes, bet bieži vien viņām ir pārāk noteikti viedokļi par lietām. Man vajag ļoti mierīgu ausi. Tādu, kas uzklausa un saprot. Es gribētu parunāt ar sevi, varbūt. Man šķiet, ka es uzklausu un saprotu. Tāpēc es cilvēkiem patīku. Jo es viņus uzklausu. Un saprotu. Varbūt ne pa-visam, bet ne-dža-džo-ju. Viņu nepieklājīgās domas. Viņu nepateicīgās domas. Jo sevišķi tad, kad viņi zin, ka tās ir nepieklājīģas domas un par tām kaunas. To es saprotu. Sliktāk laikam ir tad, kad tu domā nepieklājīgas domas, bet pat neapzinies, ka nav labi tā domāt. Bet arī to es varu saprast. Es esmu diezgan atvērta pasaulei.

Es aizvien mācos runāt. Reizēm es nezinu, kā. Vai man tagad ir jādalās savā pieredzē? Jāizsaka līdzjūtība? Jādod padoms? Man nepadodas padomi. Es nezinu, ko darīt, kad kādam ir ļoti slikti, ja neskaita būšanu blakus. Es nevaru pateikt iedvesmojošus vārdus, "pareizos vārdus". es pārāk ļoti jūtu, kā sāp, lai palīdzētu tikt no tā laukā. es pati tur iebrienu iekšā.

kas ar mani parunās?

bet ir arī kaut kas labs. mēs ar baronu ierakstīsim dzeju. es to ļoti gaidu. mums abiem ir ļoti labas lasāmās balsis.