aizmigt [entries|friends|calendar]
tarpinsh

[ userinfo | livejournal userinfo ]
[ calendar | livejournal calendar ]

metri kilometri [28 Jan 2021|08:29pm]
tā strauji un negaidīti esmu nokritusi uz zemes, un patlaban ārstēju savu atsisto galvu. tagad sāp, sāp, bet nesāpēs vairs. āda ataugs atpakaļ biezāka. būs labāk pazīstami dažādi augstumi un to attiecīgie sāpju stiprumi. kad esmu gar zemi, es prātoju par to, cik ļoti vienmēr ticu, ka viss būs labi, ka beigās viss sanāks, un cik ļoti tajā brīdī neticas, un negribas, un nebūs. kad atkaļ pieceļos, redzu, ka būs - būs labi. un ir tik labi, ka gulēdama es sev piespiedu izlikties, ka tam ticu.

viss beigās sanāks. tā ir mana reliģija. es tam ticu par spīti visam, par spīti faktiem un manam veselajam saprātam. tā ir mana kognitīvā disonanse. to es sev atļauju.
post comment

augsti 1 [27 Jan 2021|02:08pm]
vaniļas kūka, kuru es izcepu un tad nevaru sagaršot, bet mamma saka ka var sajust pārāk daudz pielikto soda. sodu. tāpēc nākošreiz es likšu tikai cepamo pulveri. kad sāp roka, tad sāp īpaši stipri. ilze man vairs nesaka labdien, ilze saka sveika. ilzei patīk, kad es atsūtu savu kārtējo pandēmijas dienasgrāmatu. man patīk ilze, kad viņa man saka paldies. man patīk anna, kad viņa sauc mani uzvārdā un sarkst manā klātbūtnē, un man kož. man patīk suns, kad viņš ir silts kā krāsniņa decembra naktīs, kā tās ziņas, ko sūtam, pirms viena otrai atzīstamies patikšanā. samīlēšanās. es turpināšu manas dzimtas tradīciju un palikšu kopā ar to pašu cilvēku, ar kuru biju kopā 17 gadu vecumā. man vēl ir 3 mēneši jokiem. es sarakstīšu grāmatu par visām sievietēm, ar kurām es būšu gulējusi, un sakomponēšu albumu visām sievietēm, kurās iemīlēšos.
post comment

[26 Jan 2021|11:03am]
man ir vairāk labu dienu un mazāk sliktu dienu.  

melns plankums pārskrēja pāri kaimiņu apsnigušajam zālājam, un es cītīgi vēroju koka stumbrus, lai ieraudzītu vāveri, kura tā arī neparādījās. tikai vēlāk es sapratu, ka tas bija putns. putnu dziesmas un krītošais sniegs man neiet kopā. varbūt tagad sniegs vairs nebūs šļura, bet gan pieklājīgs zāles slēpējs, pa kuru staigājam, var dzirdēt pareizo krunk. varbūt tagad es saņemšos un izlasīšu kaut kādu sterilu un novecojušu sengrieķu klasiku. varbūt arī ne. 
post comment

un [24 Jan 2021|11:36pm]
apņem manu prātu ar abām rokām un saspied, līdz izlīst sula, skābena un nepatīkama, gaiši dzeltenā krāsā kā čuras, kā ābolu sula tavā glāzē.

izkrist cauri matracim un pamosties uz zemes, un tur kaķis ir blakām, kuram nepatīk, ka viņu aiztiek, viņš turas savā attālumā.

sniegs zem maniem aizpagājušā gada zābakiem ir pārāk slidens, es eju pa ielas vidu, kur lielie smagie vācu monstri ir izbraukuši sev itin smukas vagas, un tur var iet. ir vēls, es eju mājup pa tieši to pašu ielu, pa kuru eju vienmēr, šurpu turpu, mājas tramvajs mājas tramvajs mājas stūra veikaliņš mājas tramvajs. pa dienu biju aizmirsusi, cik ļoti manas kājas sāp, taču tagad atgriežos pie savas miesas, kamēr prāts cenšas atlabt. un viņš atlabs.

kad bija auksts, mans deguns sala, tad es valkāju masku siltumam. tagad es valkāju masku, jo aizmirstu to novilkt. skan dziesma, bet man tā ir mazsvarīga, man tā nav nepieciešama, lai iztēlotos ko jaunu, es tagad tā vietā varu kavēties atmiņās. es nenovelku masku, līdz pārkāpju pāri slieksnim. suns vairs nenāk lejā, lai mani sasveicinātu, viņš mani sagaida, sēžot uz kāpnēm. viņš ir tik liels. mamma prasa, kā man gāja, es saku, ka labi gāja. es apēdu viņas dīvainos salātus un aizmiegu. es novelku masku.
post comment

mans krekls smaržo pēc tevis [24 Jan 2021|09:45pm]
es atnācu mājās un iekritu gultā, no manām smadzenēm visa sula ir iztecējusi uz taviem palagiem. tu vari tos paturēt. es guļu un manā prātā ir lādēšanās animācija. procesējas pieredze, atmiņas, emocijas. cik saldi.


tu mani nobučoji uz vaiga. un iekodi. vairākas reizes. pirms es aizmigu, man vēl uz rokas bija redzamas tavu zobu atstātās sarkanās formas. tagad tās vairs nav. tu kodi stipri, un vienmēr siltā balsī atvainojies. labāk kod man. nekod sev. nevajag.


tu sadusmojies, kad kaķis izvēmās, un es centos tev pastāstīt, ka tā nav viņa vaina, viņš tikai kaut ko nelāgu ir apēdis un organisms cenšas no tā tikt vaļā. tu teici, ka neraudi. pasaki organismam nē.


es atradu tavu dienasgrāmatas ierakstu par mani. pavisam savādi. mēs vairs neesam tie cilvēki, kas bijām divus gadus atpakaļ. mēs izaugām. viens otram pretim. tavi pirksti varbūt nemaz nav tik īsi, cik man sākotnēji šķita.


man blakus tu esi tik īsta. pareizajā izmērā. tavi mati vienmēr ir atauguši, kad esmu ar tevi. es iespiedu savu galvu tavā sānā, un tu man glāstīji matus, un ik pa brīdim man vajadzēja aizžmiegt acis ciet un noskurināties tavā džemperī. es kļuvu dulla, es iekritu medū un man visas ķermeņa daļas tajā saķepa.


es vispār nesapratu, kas tajā filmā notika. biju pārāk aizņemta, klausoties tavā siltumā, zogot brīžus, lai pavērstu acis pret tevi, skaitļojot, kurā sekundes daļā man pietuvināt savus pirkstus tavējiem, bet ne pārāk uzkrītoši, lai tevi nenobiedētu.










i'm gonna ķemmēt this bitch.
post comment

ai es noguru [18 Jan 2021|10:25pm]
šeit sniegs izklausās pārāk skaļš. es lidoju lejā pa kalnu un gaidu to brīdi, kad es "ieķeršot kaifu", un es to kaifu tā arī nekad neatrodu, un pēc četriem mokošiem nobraucieniem es pagriežos pa kreisi, uz mūsu mājeli. tās atslēga ir kreisajā kabatā, jo labajā jau atrodas mans nosalušais telefons, uz kuru es gaidu ziņu. kā jau vienmēr. man galvā skan tā dziesma, kuru tu man atsutīji un teici, ka tā tev saistās ar mani. tagad tā sēž manā galvā un saistās ar to, ka tā tev saistās ar mani. man ir salds zobs.

es guļu gultas otrajā stāvā, tur sēžot ir jāpieliec galva, un nevar veikt pārāk straujas kustības, un var nosmakt, ja ik pa brīdim istabā neielaiž svaigu gaisu. es nekad nevēlos doties prom. mana īstā gulta ir par zemu.

raksti man nepārtraukti. klusē tikai tad, kad esmu blakus. tad drīkst.
post comment

[26 Nov 2020|05:02pm]
pelēka gaisa masa uzkrīt jaunieša alkstošajai sirdij, bez pamatojuma, bez runas, ne vārda. vien vieglais apjukums un cerības zudums viņu pavada.

galda lampa neizgaismos viņa vēlmes, taču ceļu uz to piepildījumu gan.

pāris grādi sasilda ielu, pa kuru knapi kurš darba dienās vairs staigā, tikai suns un viņa saimnieks, tikai māte ar viņas bērnu, tikai vāvere augšā un lejā pa koka mizu.

kas mūs vēl sagaida? vai redzēsim viens otra seju kā ierasts, vai slēpsim to aizmirsīsim otru pazīt pēc vaiga? vai vērsim ciet durvis, nolaidīsim žalūzijas un pavērsim skatu uz leju - uz savām nobružātajām, mitrajām kurpēm, kuras jau sen vajadzēja iebāzt dziļi skapī un to vietā vilkt zābakus?
post comment

[22 Nov 2020|11:10am]
aizmirst to, cik patiesi sāpīga visa pārpildītā pasaule ir.

visas ņujorkas un delī un toronto un sahāras un kalailumpuras un sibērijas, bet es jau apmaldos tavā dzīvoklī. tas aizņem laiku, pie tā pierast. taustīties pēc gaismas slēdžiem. atcerēties, aiz kurām durvīm esi tu. ieskatīties visos virtuves plauktiņos, atcerēties, kas ir ledusskapī un kur tu liec maizi, un kā ieslēgt plīti. apgulties uz grīdas un iegaumēt, no kura koka tās ir. palūkoties caur tavu logu, redzēt tavas debesis. atstāt aiz sevis kaut ko. lai ir jāsatiekas vēlreiz.
post comment

[21 Nov 2020|05:12pm]
es jau pieradu pie tukšuma. klusums. aukstas rokas. paliek grūti elpot. jāatver logs vaļā. iziet ārā no istabas, ienākt atpakaļ iekšā, un ir ļoti auksti. vismaz nav vairs smakas.

atrasties pretīgā, asā, hlorainā baseina ūdenī, nogrimt līdz pašai apakšai. aizkrīt ciet ausis. uno. pēc tam sarkana āda.

gara gara pludmale, kuras galā nekā nav, izņemot kaudzīti miruša putna kaulu, kuri ož.

novembris ir sarāvis manas iekšas uz pusēm un patlaban mīca to kā plastilīnu. visas krāsas sajaucas kopā vienā pretīgā brūnā krāsā. tikai dažas svītras, dzeltenas un baltas, atliek.
post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]