pelēka gaisa masa uzkrīt jaunieša alkstošajai sirdij, bez pamatojuma, bez runas, ne vārda. vien vieglais apjukums un cerības zudums viņu pavada.

galda lampa neizgaismos viņa vēlmes, taču ceļu uz to piepildījumu gan.

pāris grādi sasilda ielu, pa kuru knapi kurš darba dienās vairs staigā, tikai suns un viņa saimnieks, tikai māte ar viņas bērnu, tikai vāvere augšā un lejā pa koka mizu.

kas mūs vēl sagaida? vai redzēsim viens otra seju kā ierasts, vai slēpsim to aizmirsīsim otru pazīt pēc vaiga? vai vērsim ciet durvis, nolaidīsim žalūzijas un pavērsim skatu uz leju - uz savām nobružātajām, mitrajām kurpēm, kuras jau sen vajadzēja iebāzt dziļi skapī un to vietā vilkt zābakus?