un
apņem manu prātu ar abām rokām un saspied, līdz izlīst sula, skābena un nepatīkama, gaiši dzeltenā krāsā kā čuras, kā ābolu sula tavā glāzē.

izkrist cauri matracim un pamosties uz zemes, un tur kaķis ir blakām, kuram nepatīk, ka viņu aiztiek, viņš turas savā attālumā.

sniegs zem maniem aizpagājušā gada zābakiem ir pārāk slidens, es eju pa ielas vidu, kur lielie smagie vācu monstri ir izbraukuši sev itin smukas vagas, un tur var iet. ir vēls, es eju mājup pa tieši to pašu ielu, pa kuru eju vienmēr, šurpu turpu, mājas tramvajs mājas tramvajs mājas stūra veikaliņš mājas tramvajs. pa dienu biju aizmirsusi, cik ļoti manas kājas sāp, taču tagad atgriežos pie savas miesas, kamēr prāts cenšas atlabt. un viņš atlabs.

kad bija auksts, mans deguns sala, tad es valkāju masku siltumam. tagad es valkāju masku, jo aizmirstu to novilkt. skan dziesma, bet man tā ir mazsvarīga, man tā nav nepieciešama, lai iztēlotos ko jaunu, es tagad tā vietā varu kavēties atmiņās. es nenovelku masku, līdz pārkāpju pāri slieksnim. suns vairs nenāk lejā, lai mani sasveicinātu, viņš mani sagaida, sēžot uz kāpnēm. viņš ir tik liels. mamma prasa, kā man gāja, es saku, ka labi gāja. es apēdu viņas dīvainos salātus un aizmiegu. es novelku masku.