Garastāvoklis: | blah |
Mēh...
Aizmirsti mani
Reiz klusējot, es skaņu dvesu
Par visiem tiem, kas izzuduši
Reiz acīm ciet es saredzēju
Visus tos, kas izplūduši
Reiz nejuzdams, es sataustīju
Visus tos, kas izsprukuši
Reiz ar tukšu prātu atcerējos
Un apglabāju visus jūs
Man pietrūkst elpas
Celt šo smago nastu
Man pietrūkst gara
Atcerēties jūs
Ja sanācis ir aizmirst mani
Tad aizmirsīšu arī jūs
Vairs nesmiesim par otra priekiem
Vairs nemērcēsim bēdas glāzē
Reiz bijām mēs tuvi draugi
Bet tā vairs nekad nebūs
Mēs jūsmosim par jauniem priekiem
Un lūpām skarsim citus traukus
Tās nav beigas, būs mums citi
Ko mīlēt, pelt un aizmirst mums
Bezpajumtnieka dziesma
Vienmēr vēsi, vienmēr skumji
Drēgnos rītos patiltē
Izsalkums nav ļāvis aizmirst
Mūžam nav bijis man ko ēst
Dod man liktens maisu reņģu
Dod man smaidu, mazliet alus
Mazliet drauga, mazāk sēru
Un kaut nedaudz asakainas zivs
Tad būšu beidzot laimīgs
Miršu paēdis es patiltē
Aiz tumšām jūrām varavīksnes
Reiz tumšā upē noķēru es zivi
Tā lūkojās un stāstīja man blēņas
Par tālām zemēm aiz tumšām jūrām
Ko man tumsonībā nesasniegt
Par varavīksnēm un par krāsām
Ko man pelēkam nekad neredzēt
Tomēr zivi liku es uz akmens
Un ar nazi cērtu galvu
Pelēks esmu, pelēks būšu
Sārts būs tikai asiņainais asmens
Nemelošu
Nedzirdu nedz viņu, nedz Tevi
Nedzirdu aizvainojuma, nedz žults
Nedzirdu es putnu dziesmas,
Nedz kā degvīns glāzēs gulgst
Varu bezgala stāstīt melu,
Bet galu galā esmu kurls
Vajātā
Vajā rēgi
Mūžam, vajā rēgi
Viņa neapstājas
Mūžam bēg no tiem
Neapstājas
Jo apstāties nozīmē
Padoties tiem
Rēgi saķer
Rēgi satver
Rēgi nelaiž to
Dzelžainiem tvērieniem
Rēgi ieskauj to
Dvēsele pa daļām
Pa daļām rauta tā
No meitenes pavisam
Nav palicis nekā
Nedaudz slāpst
Steni, steni mana mīļā
Vaidi, vaidi mana govs
Nedod Tu man piena vairāk
Nu i' mirsti kārnais lops
Nestāsti blēņas
Nestāsti par sevi, stāsti par ziediem
Stāsti par pļavām
Kurās basām kājām tos plūc
Nestāsti par mums, stāsti par ziediem
Ziediem pļavās
Mums drāžoties pie dabas krūts
Nestāsti par citiem, stāsti par ziediem
Ziediem, kas nekalst
Un ziediem, kas neizžūst
Herbārijs (iespējams turpinājums)
Bez bremzēm, bez šķēršļiem
Mēs drāžamies pļavā
Tur pļavā, kur kukaiņi mudž
Ne lietus, ne pērkons
Nedz laiks mums kavē
Tur zālē, kur pēcpuse sūrst
Ar zirnekļiem padusēs
Mēs mīlam viens otru
Pajāt, ka skudras mums kož
Ja pienāks sniegi un lapas,
Un stindzinot noklās mūs
Ak jel, mirsim tad pļavā!
Vienalga!
Nekas nevar atdalīt mūs!
Nepamosties
Bez priekiem un vēlmes
Iesākās diena
Tā satver negribīgu miesu
Un liek tai kustēt prom
Bez spēka un gribas
Iekustas miesa
Tā nes negribīgu prātu
Un liek tam nevēlošam just
Bez domām un mērķiem,
Gurdenā prātā
Tik bezmērķīga diena,
Un rītdien tāpat
Paši pirmie
Kā pirmie no beigām
Mēs tukšojām šampi
Mēs sešatā vārtrūmē
Zaudējām spēli
Taču atradām taru
Un dzeram to patiltē
Ja liktenis lēmis,
Ka lohi mēs esam,
Tad atdusēsim vien mēslainē
Izdzer mani
Bļeģ, kā kāroju alu,
Kā alkstu tā salkanās straumes
Es vēlos dzert un gāzties
Mocīties paģirainos rītos
Es vēlos vemt un lamāties
Dauzīties krogos un strīdos
Jo man slāpst
Man slāpst pēc alus
Šīs salkanās mīlas
Kura mani ēd un gāž
Kura mani moka paģirainos rītos
Tā liek man vemt un pelt
Dauzīties krogos un strīdos
Jo es esmu alkoholiķis
Visa dzīve liekšķerē
Atlaid liekšķeri no rokām
Ļauj tai gāzties putekļos
Nav vērts slaucīt, tīrīt, kārtot
Jādzer lētu vīnu pudelē
Malkojam to gausi, līksmi
Galvu augšā mākoņos
Nav svarīgi, kas nāks rītdien
Tāpat mēs mirsim vienatnē
Tā vietā atdzeramies vīna
Un pārvēršamies putekļos
Ēnās
Slēpjamies ēnās
Slēpjamies klusu
Viņi nāk ar nažiem asiem
Viņi nāk ar adatām
Lienam pagultēs
Lienam patrepēs
Viņi uzšķērdīs miesu pušu
Un gaisā kārs mūsu iekšas
Noturam elpu, tā nodod
Saturam sevi, jo drebam
Viņi izdzirdēs mūsu mokas
Viņi sakropļos mūsu sejas
Lienam spraugās sienās
Lienam tur, kur neuzlūkos
Viņi tvers ar asām ķetnām
Un izspiedīs sausus mūs
Es vairs nevēlos murgot
Vairs nevēlos just
Caur mokām un sāpēm
Vairs nevēlos būt
Reiz slēpos no gaismas
Tagad slēpjos aiz maskas
Reiz bijos no asmens
No asmens, ko nesu
Viņi izskrāpēja garu
Viņi izkropļoja miesu
Caur sāpēm un mokām
Esmu iepazinis jūs
Tagad esam kļuvuši viņi
Asinskāri un klusi
Tagad darīsim pāri
Jo sāpēt mēs protam
Apglabāts un vēss
Zem ādas paslīdēja nazis
Tik stindzinošs un ass
Un straumēm asins plūda
Līdz neplūda nekas
Zem zemes apglabāja līķi
Tik kropļots tas un vēss
Un straumēm asaras plūda
Līdz tika aizmirsts tas
Šķembas
Sniedz man roku
Un ved mani laimē
Tad palaid vaļā
Un skaties kā drūpu
Dod man cerību
Un līmē ar viltu
Tad nomet zemē
Un saplēs pa jaunu
Necel tās šķembas,
Kas noder Tev šodien
Esmu nedalāms daļās
Tad labāk ir nomirt
Izdziest gaisma
Aiz slēgtām durvīm slēpās māte
Padurvē asiņoja sirds
Dēls zem kaudzes smagu smilšu
Nāvei blāvi acis mirdz