Garastāvoklis:

blah

Mēh...

Aizmirsti mani

Reiz klusējot, es skaņu dvesu
Par visiem tiem, kas izzuduši

Reiz acīm ciet es saredzēju
Visus tos, kas izplūduši

Reiz nejuzdams, es sataustīju
Visus tos, kas izsprukuši

Reiz ar tukšu prātu atcerējos
Un apglabāju visus jūs

Man pietrūkst elpas
Celt šo smago nastu

Man pietrūkst gara
Atcerēties jūs

Ja sanācis ir aizmirst mani
Tad aizmirsīšu arī jūs

Vairs nesmiesim par otra priekiem
Vairs nemērcēsim bēdas glāzē

Reiz bijām mēs tuvi draugi
Bet tā vairs nekad nebūs

Mēs jūsmosim par jauniem priekiem
Un lūpām skarsim citus traukus

Tās nav beigas, būs mums citi
Ko mīlēt, pelt un aizmirst mums

Bezpajumtnieka dziesma

Vienmēr vēsi, vienmēr skumji
Drēgnos rītos patiltē

Izsalkums nav ļāvis aizmirst
Mūžam nav bijis man ko ēst

Dod man liktens maisu reņģu
Dod man smaidu, mazliet alus

Mazliet drauga, mazāk sēru
Un kaut nedaudz asakainas zivs

Tad būšu beidzot laimīgs
Miršu paēdis es patiltē

Aiz tumšām jūrām varavīksnes

Reiz tumšā upē noķēru es zivi
Tā lūkojās un stāstīja man blēņas

Par tālām zemēm aiz tumšām jūrām
Ko man tumsonībā nesasniegt

Par varavīksnēm un par krāsām
Ko man pelēkam nekad neredzēt

Tomēr zivi liku es uz akmens
Un ar nazi cērtu galvu

Pelēks esmu, pelēks būšu
Sārts būs tikai asiņainais asmens

Nemelošu

Nedzirdu nedz viņu, nedz Tevi
Nedzirdu aizvainojuma, nedz žults

Nedzirdu es putnu dziesmas,
Nedz kā degvīns glāzēs gulgst

Varu bezgala stāstīt melu,
Bet galu galā esmu kurls

Vajātā

Vajā rēgi
Mūžam, vajā rēgi
Viņa neapstājas
Mūžam bēg no tiem
Neapstājas
Jo apstāties nozīmē
Padoties tiem

Rēgi saķer
Rēgi satver
Rēgi nelaiž to
Dzelžainiem tvērieniem
Rēgi ieskauj to

Dvēsele pa daļām
Pa daļām rauta tā
No meitenes pavisam
Nav palicis nekā

Nedaudz slāpst

Steni, steni mana mīļā
Vaidi, vaidi mana govs

Nedod Tu man piena vairāk
Nu i' mirsti kārnais lops

Nestāsti blēņas

Nestāsti par sevi, stāsti par ziediem
Stāsti par pļavām
Kurās basām kājām tos plūc

Nestāsti par mums, stāsti par ziediem
Ziediem pļavās
Mums drāžoties pie dabas krūts

Nestāsti par citiem, stāsti par ziediem
Ziediem, kas nekalst
Un ziediem, kas neizžūst

Herbārijs (iespējams turpinājums)

Bez bremzēm, bez šķēršļiem
Mēs drāžamies pļavā
Tur pļavā, kur kukaiņi mudž

Ne lietus, ne pērkons
Nedz laiks mums kavē
Tur zālē, kur pēcpuse sūrst

Ar zirnekļiem padusēs
Mēs mīlam viens otru
Pajāt, ka skudras mums kož

Ja pienāks sniegi un lapas,
Un stindzinot noklās mūs
Ak jel, mirsim tad pļavā!
Vienalga!
Nekas nevar atdalīt mūs!

Nepamosties

Bez priekiem un vēlmes
Iesākās diena
Tā satver negribīgu miesu
Un liek tai kustēt prom

Bez spēka un gribas
Iekustas miesa
Tā nes negribīgu prātu
Un liek tam nevēlošam just

Bez domām un mērķiem,
Gurdenā prātā
Tik bezmērķīga diena,
Un rītdien tāpat

Paši pirmie

Kā pirmie no beigām
Mēs tukšojām šampi
Mēs sešatā vārtrūmē

Zaudējām spēli
Taču atradām taru
Un dzeram to patiltē

Ja liktenis lēmis,
Ka lohi mēs esam,
Tad atdusēsim vien mēslainē

Izdzer mani

Bļeģ, kā kāroju alu,
Kā alkstu tā salkanās straumes

Es vēlos dzert un gāzties
Mocīties paģirainos rītos

Es vēlos vemt un lamāties
Dauzīties krogos un strīdos

Jo man slāpst

Man slāpst pēc alus
Šīs salkanās mīlas

Kura mani ēd un gāž
Kura mani moka paģirainos rītos

Tā liek man vemt un pelt
Dauzīties krogos un strīdos

Jo es esmu alkoholiķis

Visa dzīve liekšķerē

Atlaid liekšķeri no rokām
Ļauj tai gāzties putekļos

Nav vērts slaucīt, tīrīt, kārtot
Jādzer lētu vīnu pudelē

Malkojam to gausi, līksmi
Galvu augšā mākoņos

Nav svarīgi, kas nāks rītdien
Tāpat mēs mirsim vienatnē

Tā vietā atdzeramies vīna
Un pārvēršamies putekļos

Ēnās

Slēpjamies ēnās
Slēpjamies klusu
Viņi nāk ar nažiem asiem
Viņi nāk ar adatām

Lienam pagultēs
Lienam patrepēs
Viņi uzšķērdīs miesu pušu
Un gaisā kārs mūsu iekšas

Noturam elpu, tā nodod
Saturam sevi, jo drebam
Viņi izdzirdēs mūsu mokas
Viņi sakropļos mūsu sejas

Lienam spraugās sienās
Lienam tur, kur neuzlūkos
Viņi tvers ar asām ķetnām
Un izspiedīs sausus mūs

Es vairs nevēlos murgot
Vairs nevēlos just
Caur mokām un sāpēm
Vairs nevēlos būt

Reiz slēpos no gaismas
Tagad slēpjos aiz maskas
Reiz bijos no asmens
No asmens, ko nesu

Viņi izskrāpēja garu
Viņi izkropļoja miesu
Caur sāpēm un mokām
Esmu iepazinis jūs

Tagad esam kļuvuši viņi
Asinskāri un klusi
Tagad darīsim pāri
Jo sāpēt mēs protam

Apglabāts un vēss

Zem ādas paslīdēja nazis
Tik stindzinošs un ass
Un straumēm asins plūda
Līdz neplūda nekas

Zem zemes apglabāja līķi
Tik kropļots tas un vēss
Un straumēm asaras plūda
Līdz tika aizmirsts tas

Šķembas

Sniedz man roku
Un ved mani laimē
Tad palaid vaļā
Un skaties kā drūpu

Dod man cerību
Un līmē ar viltu
Tad nomet zemē
Un saplēs pa jaunu

Necel tās šķembas,
Kas noder Tev šodien
Esmu nedalāms daļās
Tad labāk ir nomirt

Izdziest gaisma

Aiz slēgtām durvīm slēpās māte
Padurvē asiņoja sirds

Dēls zem kaudzes smagu smilšu
Nāvei blāvi acis mirdz