Kaa lai es uzticos vietai, kas mani ir nodevusi..maajas man vienmeer ir bijushas MĀJAS - kur gibas atgriezties, kur uztureeshanaas saspringtas dienas viduu kaut uz piecaam minuuteem dod atkal speeku, kur esmu mieraa ar sevi un kur man apkaart ir manas lietas..bez kuraam es jau zaudeeju dalju sevis. Bet tagad, kad zinu, ka kaads pa shejieni ir staugaajis netiiriem apaviem ( diivaini, tas mani uztrauc vairaak kaa viss cits), izvandiijis manas mantas, papiirus, rakaajies pa skapjiem, izgaazis to saturu, savaacis to, ko uzskatiijis par daargaako..kaads ir ieliidis manaa privaatajaa teritorijaa..it kaa jau skan klasiski - uzlauzts un apzagts dziivoklis - bet cik personiigi aizskaroshi tas ir, kad ar pashu atgadaas! Man pat tik ljoti nesaap taa videoparatuura etc, cik, piemeeram, savi sudraba gredzeni ( kurus steigas deelj no riita neuzliku pirkstos), daavinaati, pirkti, izpelniiti..jaa,arii ĀVĢ grdzens, kuru soliijos kaa gruutiibu paarvareeshanas ziimi ar lepnumu neesaat liidz muuzha galam..un taa sajuuta, ka kur tik skaros klaat, to ir dariijushi arii kaadi citi, jo nekas, burtiski nekas nav taa,kaa es to atstaaju. Un zudusii droshiibas sajuuta maajaas. Shobriid esmu viena, un man ir bail. Es negribu paarvilk darba dreebes, es negribu te uzkaveeties. Auksti. Un doma, ka var naakt atkal..pat tas nedzudzaas veertiigaas mantas, kas mums te ir, ir ar darbu un atteikshanos no citaam lietaam nopelniitas, kaut vai shis dators. Un riit taa arii vairs var nebuut. Bljaaviens, un vienas durvis tachu bija atsleegtas, nevis atlauztas..Es gribu raudaat..