Garastāvoklis: | deadly serious |
Mūzika: | LY-O-LAY-ALE LOYA |
Nāve
Kāds man pazīstams mūks reiz teica, ka nāve ir pēdējās durvis, kuras atverot mēs redzam patieso gaismu, tāpēc man no tās nekad nav bijis bail. Vakar saņemot ziņu no iespējams (vissvarīgākā) cilvēka manā sirdī pēc v klana par viņa sievu, kura iespējams stāv tieši šo durvju priekšā mani ir atstājis mans sirdsmiers, mans dziļais miegs, mana dzīves sakārtotība, jo tas, ko es domāju ir nepareizi, ne par to, kas man ir nāve, bet par to, ko es domāju par šo ziņu. Es dzeru vīnu, konjaku visu pēc kārtas, kūpinu ūdens pīpi, blenžu griestos, neatbildu uz telefona zvaniem, jo es saprotu, ka šī nāve, ja tā tiešām ļaus atvērt viņai šīs durvis, apgriezīs kājām gaisā zemi uz kuras es stāvu tik stabili, kuras dēļ es visiem saku, ka zinu kur es stāvu. Es pat nezinu vai vēlos šo nāvi vai nē, nezinu ko par to domāt, zinu tikai, ka man kaklā ir kamols, kurš mani smacē nost, jo man nav spēka cīnities ar to, kas notiek manā galvā un dvēselē. Mīlestība neizglābs pasauli, to izdarīs nāve.