Ha, cik gan viegli cilvēku var ietekmēt ar tādām skaitliskām muļķībām kā gada maiņa. Tā es secinu pēc pēkšņi pamodušās vēlmes kaut ko uzrakstīt, ielogojoties un pamanot, ka mans pēdējais ieraksts bijis gandrīz tieši pirms gada.
Nu jā, bet ņemot vērā, ka mans grūti izskaidrojamais darbs dažiem liek domāt, ka esmu grāmatvede, tad nav jau nekāds brīnums, ka prasās pēc gada pārskata.
Tad nu re ku pastāstīšu visiem, kas šo nelasa, kā man gāja:
Esmu pieveikusi visu 2016. gadu bez nevienas pārvākšanās un bez nevienas darba maiņas. Ar to vien jau šis gads ir bijis īpašāks par citiem. Tā parasti nemēdz būt. Šogad plānoju atkārtot.
Visceļojošākais laiks bija no aprīļa līdz augustam. Atslēgas vārdi: Barselona, Vigo, Porto, Briseles lidosta. Berlīne. Helsinki, Tallina. Viļņa. Atkal Tallina. Varšava, Krakova, Vīne, Bratislava. Šogad gribētu pamēģināt arī kaut ko aiz Eiropas robežām. Un vēl aizvien gribētu aizbraukt uz Tartu pavasarī. Es gribu aizbraukt uz Tartu pavasarī jau kopš 2013. gada. Es jau četrus gadus neesmu aizbraukusi uz Tartu pavasarī. Lūdzu, aizvediet kāds mani uz Tartu pavasarī! (Der arī vasarā, ja nelīst.)
Februārī izdomāju gada apņemšanos iet uz teātri reizi mēnesī. Gandrīz sanāca. Gandrīz, jo uz vienu izrādi biju divas reizes. Ā, un decembrī nebiju ne uz vienu, toties biju uz diviem Ziemassvētku koncertiem. Šogad atkārtot? Varbūt. Katrā ziņā uz janvāri biļete jau ir nopirkta.
Kārtējo reizi uzsāku jaunus deju kursus. Un neesmu tos pametusi jau septiņus mēnešus. Varētu būt rekords! Ir rekords. (Nu, neskaitot tos 10 bērnības gadus, ko pavadīju lecot tautiskās dejas.) Gribētos jau domāt, ka tas tā ir izdevies tāpēc, ka beidzot esmu atradusi deju, kas no visas sirds patīk. Bet baidos, ka patiesais iemesls ir nauda un ne-maiņu darbs.
Mans vismīļākais gada atklājums ir indiešu filmas. Esmu noskatījusies jau sešas, un visas ir vairāk vai mazāk burvīgas. No visas sirds ticu, ka eksistē arī milzīgs daudzums sūdīgu indiešu filmu, bet tās, par laimi, es neskatos. Man paveicās, jo sapazinos ar labu gaumi apveltītu cilvēku, kurš mani apdāvina ar burvīgu indiešu filmu linkiem.
Uz šīs nots - priekā un arlabunakti!
Ārā auksti, iekšā auksti un arī iekšās auksti.
Tēja, kafija, tēja. Un nākamā atkal būs tēja, jo tā bija pēdējā kafija.
Dubultās zeķēs un pledā ietītas nosalušas kājas, ap krūzi aptītas nosalušas rokas.
Līdz tuvākajam Depo 9 km, līdz tuvākajai Krūzai 5,8.
Kādam jaungada apņemšanās ir nogāzt kalnus vai padarīt pasauli laimīgu.
Manējā ir aizlīmēt logus un aiznest pie šuvējas ziemas mēteli.
Šodien bija tik jauka diena, nu, tieši tik jauka, cik svētdienai jaukai pienākas būt. Tātad tas ir jālīdzsvaro ar kaut ko ne tik jauku.
Atkāpe: Man ar līdzsvaru ir īpašas attiecības jau kopš pusaudžu gadiem. Es reiz pat uzrakstīju īso stāstu par to, ka visam jābūt līdzsvarā. Un tas pat kļuva par daļu no, manuprāt, diezgan forša teatrāla uzveduma. Tomēr, neraugoties uz manu apsēstību ar līdzsvaru, dažus gadus pēc minētā stāsta uzrakstīšanas kāds puisis, kurā es biju gandrīz iemīlējusies, nosauca mani par nelīdzsvarotu. Not cool.
Mans rīts sākās ar atklājumu par jauno facebook lapu Depresīvais latvietis, kas droši vien patiesībā arī kalpo par iemeslu tam, ka pēc jauki nodzīvotas svētdienas rodas vēlme pastāstīt tieši tās nedēļas nogalē notiekošās lietas, kas nebija tik jaukas. Jo, nu, būsim godīgi, es šim klimatam esmu pārāk pozitīva. Kaut gan nē, visur var saskatīt kaut ko pozitīvu.
Stāsta pamatēdiens - Čili pica. Ar šo iestādi man ir tā kā citiem ar mīlestību. Lai arī cik reizes tā pieviltu, es nepadodos, bet dodu tai iespēju vēl un vēl, un vēl. Vakardien es Čilī picā biju divas reizes. Vispirms Olimpijā, kur viesmīlis ļoti ātri pienāca pie galdiņa, nometa ēdienkartes un ļoti ātri un nesaprotami pateica kaut ko, kas izklausījās pēc "būs pusstunda kāda jāgaida". Tā nu mēs kādu pusstundu tur sēdējām, līdz nonācām pie secinājuma, ka pusstundu būs jāgaida, kamēr kāds pieņems pasūtījumu, nevis kamēr atnesīs ēdienu, kā varētu domāts kāds naivi pozitīvi domājošs cilvēks. Tomēr arī pasūtījuma pieņemšana pēc pusstundas nenotika, tāpēc mēs aizgājām prom. Dažas stundas vēlāk (kad vilšanās rētas sadzijušas) aizgājām uz Čili picu Raiņa bulvārī. Tā kā tur bija vairāk apmeklētāju nekā Olimpijā, tad nojautu, ka te līdz pasūtījuma pieņemšanai droši vien būs jāgaida kāda stunda. Tāpēc, kad pienāca viesmīle nomest ēdienkartes, mēs ar gudru ziņu dzērienus pasūtījām jau uzreiz. Viesmīle vispār bija dikti jauka, uzreiz atvainojās, ka tik tik ātri droši vien nebūs, jo daudz cilvēku. Pēc kādas pusstundas viesmīle atvainojās vēl trīs reizes:
1. "Atvainojiet, kādi dzērieni jums bija? Tur uz bara ļoti daudz stāv, varbūt tur ir arī jūsējie."
2. "Atvainojiet, bet nē, nav tomēr jūsu dzērieni vēl gatavi."
3. "Jūs iesiet prom? Atvainojiet, ka tā sanāca."
Kaut kas pozitīvs, ko var saskatīt: Čili pica ir ļoti piemērota vieta, kur aiziet siltumā pasēdēt kādu pusstundiņu, kad negribas naudu tērēt, bet gribas iekštelpās pasēdēt, sasildīties un uz tualeti aiziet. Rekomendēju.
Un saldajā ēdienā - Cepts greipfrūts. Sākšu uzreiz ar pozitīvo: Dievietei.lv ir ideāla vieta, kur iegriezties, kad rodas vēlme vai vajadzība parediģēt latviešu valodas tekstus. Ir sastopas gan pieturzīmju, gan pareizrakstības kļūdas, gan neiedomājami liels skaits drukas kļūdu. Vismaz es ļoti gribu ticēt, ka tās ir tikai drukas kļūdas. Taču šodien izlasītais teikums cepta greipfrūta receptē ir mans absolūts favorīts, ko es pie reizes pasludinu arī par savu dienas citātu un šī raksta nobeiguma frāzi:
"Nomazgā greipfrūtu uz pusēm."
Kamēr internets mudž no visādiem stulbiem, ne tik stulbiem, mazdrusciņ stulbiem, garlaicīgiem, ironiskiem vai vienkārši man absolūti nepiemērotiem izaicinājumiem, tikmēr es (ne)mierīgi vadu savas dienas, mainot darbus un dzīvesvietas, attiecību statusus un principus. Mans iepriekšējais ieraksts bija par to, kā es viena aizbraucu uz Parīzi. Turpinot tēmu, šis ieraksts būs par to, kā es tagad viena dzīvoju. Un turpinot to tēmu, kas skarta pirmajā teikumā, par to, kā es atradu savu personīgo izaicinājumu: iemīlēt Sarkandaugavu.
Es tā dzirdu, ka Sarkandaugava ir visai nemīlēts rajons, gluži kā Ķengarags vai Bolderāja. Pirmais, kas ļaudīm nāk prātā, ir Tvaika ielas iestādījums un neglītās rūpnīcas, kuras vispār arī smird un piesārņo ūdeni. Vai kāds kādreiz ir teicis, cik jauka vai forša ir Sarkandaugava? Manā klātbūtnē nē. Un ja nu tomēr kāds pluss ļaudīm būtu jānosauc, tad lielākais laikam ir tas, ka atrodas blakus Mežaparkam. Tas gan, protams, ir tāds apšaubāms pluss. Drīzāk norāde uz to, ka sarkandaugavieši īstenībā gribētu būt mežaparkieši. Tas no tās pašas sērijas, kur Igaunija priecājas, ka ir blakus Somijai, bet īstenībā vienkārši grib būt Somija. Man pašai nav bijis nekādu principiālu un/vai uz stereotipiem balstītu aizspriedumu pret Sarkandaugavu (atšķirībā no Bolderājas un Ķengaraga), bet nav arī bijusi nekāda mīlestība vai vēlme aizstāvēt šo rajonu. Līdz šim brīdim. Redziet, man ir tendence iemīlēt vietas, kurās dzīvoju. Iemīlēt ne tikai līdz tādam līmenim, lai pozitīvie faktori pārspētu negatīvos, bet pat līdz tādam, lai arī negatīvie manās acīs kļūtu par pozitīvajiem. Es skatos kalendārā, ka man te pagājis jau vairāk kā mēnesis, bet īstās sajūtas kā nerodas, tā nerodas. Tāpēc neatliek nekas cits, kā pieņemt to kā izaicinājumu.
Es domāju, ka sākšu ar tām sajūtam un tiem faktoriem, kas mani pārņem pat neizejot no dzīvokļa. Mana māja atrodas kalnā, kā rezultātā otrais korpuss atrodas kādus divus trīs metrus augstāk nekā pirmais korpuss. Un mans dzīvoklis atrodas pirmajā korpusā tieši blakus otrajam korpusam, kā rezultātā perpendikulāri tai sienai, kur ir mani logi, atrodas ķieģeļu siena, virs kuras sākas otrais korpuss. Man paveicās, ka es ievācos pavasarī. Līdz ar to, viena no pirmajām lietām, ko pamanīju, bija patīkamais stūrītis tieši aiz maniem logiem. Ar ceriņiem, akāciju, rožu krūmiem un dažiem vēl neidentificētiem zaļumiem. Tikai vēlāk es uzzināju, ka tajā pašā stūrītī bērni spēlē spēli "kurš efektīvāk nolēks no sienas", savukārt pieaugušie ietur pīppauzes, eleganti nometot izsmēķus tieši zem mana virtuves loga. Vēl viena tīri patīkama lieta, ir baznīca, kas katru stundu nozvana, cik ir pulkstenis, plus ar vienu zvanu iezvana arī katru pusstundu. Skaņa ir ideālā attālumā - pietiekami tālu, lai netraucētu un nekristu uz nerviem, bet pietiekami tuvu, lai dzirdētu un sekotu līdzi laikam, lieki necilājot telefonu, lai paskatītos pulkstenī. Tas, protams, ja paveicas, ka tieši tajā brīdī garām nebrauc kāds no n-tajiem vilcieniem, kas bezkaunīgi noslāpē visas tuvumā esošās skaņas.
Nākamais faktors sasintezējas ar to "dzīvoju viena" tēmu: Baiļu faktors. Tas ir tad, kad kāpņutelpas elektroniskā kodu atslēga izlemj paņemt pauzīti un nestrādāt, liekot man bailēs un aukstumā trīcēt, jo nav neviena, kas mani ielaistu mājās, vai ko varētu sagaidīt pārnākam mājās. Un ja vēl tā ir svētdiena plkst 22:30, tad zūd arī cerība, ka kāds kaimiņš kuru katru brīdi gan jau ka nāks ārā. Vai tad, kad darbadienā 23:15 īsi noskan durvju zvans (turklāt tieši tajā brīdī, kad es iznāku no vannasistabas, tātad atrodos tieši zem zvana), jo nav neviena, ar ko pasmieties par to, kā es sabijos, un ka visticamāk, kādam sajuka zvana poga ar blakus esošā lifta pogu (jā, dzīvokļu izkārtojums manā mājā ir tieši tik dīvains, ka mans tuvākais kaimiņš ir lifts).
Un noslēgumā nacionālu naidu kurinoša piezīme par vietvārdu tulkošanu: Kāda velna pēc cilvēki mēdz saukt Sarkandaugavu par Krasnaja Dvina?!. Es nekad neesmu dzirdējusi vai redzējusi tādus brīnumus kā Posjolok Bolota vai Ļesopark, bet Krasnaja Dvina, vot eto da.
Zināms, ka man ir pieredze ģeniālu apmaldīšanās triku realizēšanā. Apmaldīšanās Dzegužkalnā, naktsklubā un Juglā ir tikai daži no tamlīdzīgiem piedzīvojumiem. Tātad, jautājums: cik daudz šāda veida trikus cilvēks ar šāda veida pagātni varētu izstrādāt, pirmo reizi vienatnē aizceļojot uz Parīzi (gan pirmo reizi vienatnē aizceļojot, gan pirmo reizi uz Parīzi)? Pareizā atbilde ir vienu, bet ļoti labu.
Vadoties pēc kāda bloga plus vēl kādas kolēģes ieteikumiem, nopirkt Charles de Gaulle lidostā pareizās biļetes un iekāpt pareizajā vilcienā man nesagādāja nekādas grūtības. Palīdzēja arī francūži, kuri laikam jau tomēr ir sapratuši, ka viņus apciemo daudz franču valodas nepratēju, tāpēc ir izrādījuši savu viesmīlību, pārtulkojot uz angļu valodu divus nomierinošus teikumus - uzrakstu uz perona - all trains go to Paris un, iekāpjot vilcienā, mutisku paziņojumu This is a non-stop service to Paris. Tas, ko es nesapratu, bet būtu varējusi saprast, rūpīgāk iedziļinoties blogā rakstītajā un kolēģes teiktajā, ir fakts, ka non-stop ir tikai līdz Parīzei, bet kad nonāk Parīzē, tad noiet pagrīdē un sāk taisīt daudz stop. Pirmajā un otrajā es neizkāpu, jo izkāpa ļoti maz cilvēku, trešajā un ceturtajā es neizkāpu, jo cerēju, ka kāds pieturas nosaukums būs tik zīmīgs, ka es sapratīšu, ka jākāpj āra, piektajā un sestajā es neizkāpu, jo mēģināju atcerēties, vai tik tajā bloga ierakstā nebija kaut kas teikts par pieturu, kurā vajadzētu kāpt ārā. Septītajā es izkāpu, jo sapratu, ka, lai gan nevienā pieturā neizkāpa izteikti daudz cilvēku, tomēr pa visām pieturām kopā ir jau izkāpuši ļoti daudz cilvēku. Un vēl arī tāpēc, ka pēkšņi ieraudzīju, ka uz sienas ir sarakstītas pieturas un šī ir pēdējā, kas atrodas Zonā Nr.1, un zonu maiņa - tas jau izklausās aizdomīgi. Attapos 5 km no pieturas, kurā man vajadzēja izkāpt, atradu soliņu, atvēru savu neērto milzīgo karti, nopriecājos, ka nopirku neērtu un milzīgu, nevis mazu, ērtu un tikai centram paredzētu, atradu savu atrašanās vietu kartē un gāju Parīzi lūkoties.
Pārējie piedzīvojumiņi jau vairs nebija ar apmaldīšanos saistīti. Pat gluži pretēji - es tik pārliecinoši un iederīgi lavierēju pa Parīzes ielām, ka 2 dienu laikā 4 cilvēki mēģināja vērsties pie manis pareizā ceļa meklējumos. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka es noteikti būtu arī apmaldījusies Luvras muzejā. Tā nenotika tikai tāpēc, ka, aptvērusi to, cik ļoti muzeja apmēri neiet kopā ar manu noguruma pakāpi, es nemaz necentos sekot kartei vai ieturēt jebkādu kursu. Tā vietā es tikai ļāvos, lai skaistums mani nes, kur un kā tam tīk. Un kad es intereses pēc tomēr paskatījos kartē, tad atklājās, ka esmu pilnīgi otrā piramīdas pusē. Taisnība jau ir, ja Luvras muzeju grib apskatīt tā no sirds un vēl ar prātu, tad tam vajag atsevišķu dienu. Vai arī 3 mēnešus, kā teica franču džentlmenis, kura eksistencei pateicoties, es varu atbildēt apstiprinoši tiem, kas jautā, vai bija arī kāds francūzis, kurš centās savaldzināt vientuļu latviešu tūristi Parīzē.
Pēc neveiksmīgā brauciena no lidostas, es vēl jo vairāk nostiprināju savu pārliecību, ka pilsētas sabiedriskā transporta izmantošana ceļojuma laikā ir lieka naudas tērēšana, un tas ir jādara tikai galējas nepieciešamības gadījumos. Ap pus astoņiem otrās dienas vakarā, tikko iznākot no Luvras, es savās pēdās reāli sajutu to galējo nepieciešamību. Apsēdos uz soliņa ar skatu uz piramīdu un izmisīgi blenzu kartē, mēģinot izzīlēt, kā var iesēsties metro tā, lai aizbrauktu pareizā virzienā un veiksmīgi nokļūtu viesnīcā. Tad garām gāja franču džentlmenis, pasveicināja mani un kļuva par pirmo personu, kas nevis prasīja parādīt ceļu, bet piedāvāja palīdzēt atrast ceļu, lai gan tobrīd es jau pat vairs neblenzu izmisīgi kartē. Es izmisīgi blenzu tālumā, jo negribēju braukt, bet nevarēju paiet. Džentlmenis, aptvēris, ka es nesaprotu, ko viņš tur franciski vervelē, pajautāja "Did you find anything you were looking for?". Pēc rūpīgas par un pret apsvēršanas un pirmā iespaida novērtēšanas 3 sekunžu garumā nolēmu riskēt un smaidīdama atbildēju "almost". Viss beidzās labi. Mūsu stundu garajā pazīšanās periodā es ieguvu 4 lietas:
*Informāciju, ka Eifeļtornis katru stundu (no 8 vakarā līdz 1 naktī) 4 minūtes mirgo;
*Norādes, ar kādu transportu visātrāk varu nokļūt viesnīcā, ar papildinformāciju par to, kurā pieturā jākāpj ārā, kā arī bezmaksas gida pakalpojumus līdz attiecīgajam autobusam;
*Bezmaksas biļeti attiecīgajā autobusā (I buy my tickets in advance, this one is for you, it's a gift);
*Atvainošanos par uzbāzīgo savaldzināšanas mēģinājumu.
Naktī nevarēju aizmigt. Sapratu, ka tas tāpēc, ka man nav ne jausmas, kā es tikšu atpakaļ uz lidostu. Par atpakaļceļu jau parasti nedomā, parasti domā par turpceļu un tad jau saprot, ka atpakaļ jāizbrauc no tās pašas vietas, kur esi ieradies. Turpceļa lažas dēļ man šādas likumsakarības diemžēl trūka, tāpēc, lai varētu mierīgi aizmigt, nācās vilkt ārā savu superlabo lielo karti un cerēt, ka ar kartes likumsakarībām man izdosies uzminēt, kur ir centrālā stacija un kā to sauc franciski. Izdevās pārāk labi, tik labi, ka lidostā ierados 3 ar pus stundas pirms izlidošanas. Labi, ka laba grāmata bija līdzi.
Ak, kā man gribētos būt cilvēkam, kas apņemas, saņemas un izdara. Viens, divi - gatavs! Tā vietā es izaugu par cilvēku, kas apņemas, saņemas un noraustās. Viens, divi - pļur! Un tad vēl tās slikti gulētas naktis uz viesistabas dīvana, kurās es sapņos veikli un prasmīgi izdaru to, ko plānoju izdarīt dzīvē. Tās liek justies labi un apgaismoti tik ilgi, kamēr pienāk brokastis, kas visu atgriež realitātē. Un kas no tā cieš? Draugi, kuriem jāklausās par maniem apņemšanās plāniem, jātērē sava enerģija, lai mani uzmundrinātu, un pēc tam atkal jāklausās, kā es neko neizdarīju. Jāklausās par manu nelīdzsvaroto skumjo dzīvi, kurā pati sevi esmu iesprostojusi un ne pa kam nelaižu ārā.
Es atrodos sava divu nedēļu garā atvaļinājuma otrajā dienā. Šī ir arī otrā no trijām dienām, ko pavadu savā gandrīz dzimtajā lauku ciemā galīgi nelaucinieciskajā četristabu dzīvoklī. Tātad ir otrā diena, kas vienlaicīgi ir arī otrdiena, kas tātad ir laiks, kad visa civilizētā pasaule atrodas darbā. Jautājums: ko darīt tad, kad šādā dienā 9 no rīta neilgi pēc brokastīm un kafijas tieši sērijas vidū pēkšņi pazūd elektrība?
1. Atbrīvot istabas stūri no mantām, kuras tā īsti nevajag, bet āra mest arī negribas, jo stūrim ir jābūt atbrīvotam, lai tas netraucētu meistariem ielikt istabā jaunu logu. – DONE
2. Iziet stundu garā pastaigā, atpakaļceļā ieejot veikalā, pie reizes uzzinot, ka elektrības nav arī tur, tātad nav nekur tuvākajā apkārtnē. – DONE
3. Iedzert karstu pienu ar medu un ķiplokiem, jo ārā ir rudens, mājās ir ķiploki, medus un gāzes plīts un veikalā tikko nopirkts piens. – DONE
4. Kārtējo reizi kā vienmēr svaigu acu skatu izrevidēt drēbju skapi, sadalot drēbes 5 kategorijās: a) normāla skapī atstājama drēbe, ko uzvilkt, atbraucot brīvdienās uz laukiem; b) ļoti laba skapī atstājama drēbe, kas gan jau kādreiz atkal derēs; c) ļoti laba drēbe, ko viņa te dara, jāņem līdzi uz Rīgu; d) kas tas tāds? to es netaisos vispār nekad vairs vilkt, lai kāds cits valkā; e) kas tas tāds? izskatās pēc grīdas lupatas. – DONE
5. Pagozēties pie spoguļa jaunajās tieši pirms aizmukšanas no Rīgas nopirktajās kleitās, pielaikojot tās kopā ar māsas augstpapēžu kurpēm un drēbēm no kategorijas „ļoti laba drēbe, ko viņa te dara, jāņem līdzi uz Rīgu”. – DONE
6. Atvērt jaunu Word dokumentu un, kamēr dators nav izlādējies, rakstīt par lietām, ko darīt, kad nav elektrības. – DONE
Un tagad ko?
7. Uzspēlēt kādu garlaicīgu datorspēli, piemēram, Mahjong Titans, līdz dators izlādējas pavisam. – DONE
8. Uzsildīt vakardienas pusdienas, paēst. – DONE
9. Pazvanīt māsai, pasūdzēties un uzzināt, ka ā jā, Latvenergo pirms kādam nedēļām divām sūtīja īsziņu, ka šodien no 9:00 nebūs elektrības, neviens tikai neiedomājās mani tam morāli sagatavot. – DONE
10. Izdzert gardu kafiju, paralēli mēģinot lasīt kaut ko, kas mētājas mājās, bet neizraisa nekādu interesi, piemēram, priekšvārdu par autoru 1965.gadā izdotā Augusta Deglava daiļdarbu izlasē. – DONE
11. Noņemt nagu laku no nagiem. – DONE
12. Iziet 40 minūšu garā pastaigā un atgriezties jau ar elektrību esošā dzīvoklī. – DONE
Tā, lūk, pagāja 6 stundas manā atvaļinājumā.
Ik pa laikam kaut kur sociālajos (portālos) parādās uz dziļām domām vedinošs teikums: kad bija pēdējā reize, kad Tu kaut ko darīji pirmo reizi?
Un katru reizi, kad to lasu, es nespēju saprast, vai tiešām cilvēkiem ir tik garlaicīga dzīve, ka viņi tiešām neatceras to pēdējo reizi, vai arī viņi vienkārši domā tikai par lielām lietām, nepievēršot uzmanību ikdienas skaistajiem sīkumiem? Ņemot vērā, ka es savu dzīvi uzskatu par vidēji garlaicīgu, tad sanāk vai nu otrais variants vai arī cilvēkiem patiešām ir ārkārtīgi garlaicīga dzīve.
Ar to es gribēju pateikt, ka es šodien pirmo reizi mūžā pirku palagu, es šodien pirmo reizi mūžā mainīju pamperu mazam bērnam un es šodien pirmo reizi mūžā apzināti klausījos Zemfiras dziesmas. Un, nē, šī nav neparasta diena manā mūžā. Katru reizi, kad es izlasu to teikumu, es padomāju par to, un atbilde uz šo jautājumu man ir vienmēr tā pati: šodien.
Pēdējā stundiņa ir klāt....
Manā darba nedēļā, pēc kuras sekos divas brīvdienas, kas ir vienīgā reize februārī, kad man būs divas brīvdienas pēc kārtas. Neko darīt, tāda dzīve, ja studē tik ilgi, kamēr pienāk tāds vecums, ka gribas un vajag kārtīgu pilnas slodzes darbu, lai gan studijas vēl nav galā.
Vakardien apritēja mēnesis, kopš strādāju savā jaunajā darbā. Šīs jubilejas sakarā dažas atziņas:
*Kad uzzināju, ka arī šeit tomēr reizēm nāksies strādāt nedēļas nogalēs, biju vīlusies, jo savā bijušajā darba vietā laikam biju ieguvusi traumu.
*Kad sāku praksē pieredzēt darbu nedēļas nogalēs, tad secināju, ka nav tik traki, toties ir garlaicīgi.
*Man vēljoprojām šķiet, ka nedēļas nogalēs labāk tomēr nestrādāt un biju ļoti priecīga, kad vakardien marta grafikā ieraudzīju, ka man jāstrādā tikai viena sestdiena pa visu mēnesi.
OK, šīs nebija jubilejas atziņas, šīs bija sestdienas darbadienas beigu atziņas. Un tas ir viss, ko manas smadzenes šobrīd piedāvā. Atā. Jaukas brīvdienas.
Daži apgalvo, ka viss ir pavisam vienkārši - ja filma atstāj uz cilvēku spēcīgu ietekmi, tad tā ir laba filma. Mani tomēr māc šaubas. Vakar noskatījos, manuprāt, ne pārāk izdevušos filmu par rakstnieku, kura izfantazētā grāmatas varone pēkšņi kļūst reāla. Filma nav svarīga. Svarīgi ir tas, ka kopš tās noskatīšanās mani māc eksistenciālas pārdomas par to, ka arī manis, nē, manis nav, es esmu izdomāts. Fakti runā paši par sevi. Sākot ar to, ka mana dzīves telpa ir padsmit kvadrātmetru istaba dzīvoklī, kurā, pirmkārt, mitinās jauna laimīga ģimene, nesen precējušies, ir bērns. Mana māsa gan atspēkoja šo faktu ar to, ka tas tieši pierāda manu īstumu, jo izdomāts cilvēks droši vien dzīvotu skaistākos apstākļos. Nu, labi, tas tā, eksistenciālo pārdomu centrā tomēr ir kas cits.
Pirms dažām dienām es pārtraucu savas saistības ar nereāli slikti apmaksāto darbu, lai jau 2. janvārī uzsāktu vairāk kā uz pusi labākas darba attiecības. Par to liecina kāds dokuments, kuru sauc vai nu darba piedāvājums vai arī nesauc nekā, kā arī vēstule, kas izsaka prieku par manu pievienošanos komandai, uzskaita darba uzsākšanai nepieciešamos dokumentus, lūdz pateikt laiku, kad varu ierasties ofisā, lai viņi varētu sagatavot vienu no dokumentiem, un aicina neskaidrību gadījumā uzdot jautājumus. Ar nožēlu jāatzīst, ka tā arī ir pēdējā ziņa, ko esmu saņēmusi, lai gan pati esmu nosūtījusi jau divas.
Un lai mana eksistence izgaistu vēl vairāk, man ir radušās problēmas arī ir viena no dokumentiem saņemšanu, jo kā teica viena ļoti reāla draudzene, pēc elektroniskā pieteikuma nosūtīšanas manā e-pastā vajadzēja būt apstiprinājumam, kura, protams, tur nav. (Nauda par pakalpojuma veikšanu no konta gan ir pazudusi.) Kāda cita ļoti reāla draudzene izteica versiju, ka man ir sabojājies e-pasts, kuru es diemžēl atspēkoju ar diviem argumentiem. Pirmkārt, jo dažas dienas iepriekš starp mums bija norisinājusies aktīva e-pastu apmaiņa. Otrkārt, manis ignorēšana stiepjas arī aiz e-pasta robežām, jo es jau sen sen kādā sociālajā portālā gaidu sīkāku informāciju par ballīti, kas gaidāma 4. janvārī.
Tātad, ir 2. janvāra rīts. Un kāds ir mans plāns? Cerībā uz to, ka pie vainas ir nevis filma, bet svētki, un vēl lielākā cerībā uz to, ka svētki ir beigušies, es šorīt esmu pamodusies superagri, pabrokastojusies, uzkrāsojusies, gandrīz saģērbusies un gaidās atvērusi e-pastu. Es nezinu, cikos sāk strādāt ofiss, bet es došu viņiem pāris stundu laika saprast, ka ir iestājies jauns gads, izlasīt vēstules un atcerēties par mani. Un tad saģērbšos līdz galam un zvanīšu.
Variants Nr.1
Tas beidzot ir noticis... Visas ballītes, no kurām esmu aizmukusi ātrāk mājās (jo nāca miegs), visi neizpildītie mājasdarbi (jo nāca miegs), visas līdz galam nenoskatītās filmas (jo nāca miegs) ir atmaksājušās. Esmu pārvarējusi bioloģiskās likumsakarības un kļuvusi par supervaroni. Mans supervarones vārds ir nomoda meitene, un mans dziļais bekgraunda storijs ir par to, kā reiz es zaudēju spēju gulēt, jo, acīmredzot, biju jau jaunībā izgulējusies par vairākiem gadiem uz priekšu.
Variants Nr.2
Augstākie spēki mani ir izvēlējušies kādam svarīgam uzdevumam, kurš man ir jāizpildi tieši šodien. Tāpēc viņi ir noregulējuši mani tā, lai man nebūtu iespējams aizmigt. Žēl tikai, ka nepateica to uzdevumu, žēl šīs stundas tā veltīgi izniekot.
Es esmu nomodā jau 36 stundas, no kurām 12 nostrādājusi smagā nakts maiņā, un vēl aizvien nevaru aizmigt, lai gan ļoti ļoti vēlos, jo pēc 12 stundām man ir jābūt darbā atkal uz 12 stundu smagu dienas maiņu. Šo maiņu starpā ir 24 stundas, kuru laikā es parasti guļu divreiz, bet tagad nevaru aizmigt pat vienreiz. Ir jābūt kādam neloģiskam izskaidrojumam, kāpēc es vairs nevaru aizmigt, es tikai nevaru izvēlēties starp supervaroni uz izredzēto.
Ir liela varbūtība, ka rītdien darba laikā es aizmigšu krāsnī un redzēšu sapni, kura laikā pār mani nāks apgaismība, ka šis ir mans visu laiku bezsakarīgākais un psihiski nelīdzsvarotākais teksts, un vakarā, pārnākusi mājās, to likvidēšu.
Kāpēc wi-fi man vienmēr sagādā vilšanos? Vienmēr, tas ir katru reizi, kad mēģinu pieslēgties kādam publiskam wi-fi. Katru reizi, tas ir divreiz. Lai gan patiesībā pirmajā reizē atklājās, ka wi-fi nevar pieslēgties, jo viņa tur nemaz nav. Kāpēc nevar šoreiz? Kāpēc man atkal jāiet wordā? Nu, vienalga, nav svarīgi. Sākums bija paredzēts savādāks. Tātad sākums:
Biju jau piemirsusi par vienu no Lux Express brīnišķajām ekstrām – bezmaksas ūdens pudeli katram pasažierim. Man pašai bieži un arī šoreiz nesanāk laika vai aizdomāšanās parūpēties par ūdens trūkumu garākos pārbraucienos, tāpēc man ir liels prieks, ka man ir tas gods jau otro reizi mūžā izmantot šo transporta līdzekli, kas parūpējas par mani :)
Tad es nolēmu, ka man ir jāizmanto kāda cita ekstra, ko vēl nav gadījies izmantot – wi-fi. Nu vai arī vienkārši jāizmanto izdevība, ka te ir plašums, un jāizvelk dators, lai pabeigtu savu prezentāciju. Jā, es tātad esmu ceļā uz savu otro mīļāko pilsētu – Tartu. Uz studentu zinātnisko konferenci, kurā prezentēšu savu sūri grūti mokās radušos semestra darbu. Darbs jau bija gatavs jūnijā. Prezentācija pabeigta vēl nav. Tagad ir ceturtdienas vakars, jāuzstājas sestdienas pēcpusdienā. Bet manai vēlmei izmantot laiku lietderīgi uzradās visādi traucēkļi.
Autobusā ir ļoti daudz cilvēku, kuri no visām pusēm aktīvi sarunājas latviski, lietuviski, angliski, krieviski. Gan jau, ka kaut kur manām ausīm neaizsniedzamā rādiusā arī igauniski.
Visi ļoti aktīvi izmanto kārtējo autobusa ekstru – bezmaksas kafiju. Automāts skan nepārtraukti. Ik pa laikam arī smaržo.
Galva dulla no mazgulētas nakts.
Viss tas man rada tādu visnotaļ nepatīkamu sajūtu galvas rajonā un liek man domāt, ka koncentrēšanās uz tādu nopietnu lietu kā gatavošanos konferencei būs neiespējama. Es brīnos par to, ka stresa vēl nav. Bet tas gan jau uzradīsies sestdien no rīta, kad tā īsti neko jau vairs nevarēs izdarīt. Protams.
Tad ir tā, ka ja neskaita šo fizisko neapmierinātību, vēl arī piezagās tāda emocionāla bēda, ka visiem šeit šķiet ir kāds draudziņš, tikai es tāda viena, kam nav ar ko parunāt, lai paaugstinātu kopīgo autobusa trokšņa līmeni. Nav taisnība – meitenēm man aiz muguras arī nebija draudziņa, bet viņas nezinu kādā veidā atklāja, ka abas brauc uz konferenci, un tagad visu laiku sarunājas.
Nevarēdama izlemt, kur lai liekas, es nolēmu papildināt troksni un uzliku austiņās mūziku. Ieslīgu dziļāk krēslā un mēģināju aizmigt. Tiku tik tālu, ka sāku domās gatavot tekstu prezentācijai, bet tie nolādētie trokšņi patiešām traucē.
Un tad es izvilku datoru un sāku lietot wordu. Un tad es apēdu līdzpaņemtos saldumus un aizgāju gulēt. Pamodos Tartu. Viesnīcā vismaz ar internetu viss ir kārtībā. :)
Kādreiz es rakstīju dzejoļus. Pietiekami primitīvus, lai tos gandrīz vai drīzāk dēvētu par rīmēm. Tagad ik pa laikam pārlasu. Ar katru gadu paliek aizvien mazāk tādu, kuri pašai patīk. Es tagad to nerakstu tāpēc, ka tikko bija kārtējā pārlasīšana. Es patiesībā pat īsti nezinu, kāpēc šovakar par tiem dzejoļiem iedomājos. Un nezinu, kāpēc atšķirībā no citām reizēm, kad par tiem iedomājoties, nevis pārlasu, bet sāku spriedelēt. Nav ne mazākās vēlēšanās vilkt ārā to kladi. Lai arī tā atrodas tik tuvu, ka, lai paņemtu, nav pat īsti kājās jāceļas. Laikam nevēlos, lai ir vēl par vienu dzejoli, kas pašai patīk, mazāk. Atceros, pirmo reizi es sāku rīmēt, kad vēl bija kādi gadi 12. Bet tad manas vecākās māsas to manu dzejoļu kladi nejaušām atrada. Un lai arī neviens nesmējās, bet pat atzina, ka dzejoļi ir normāli, man tomēr bija kauns un kādos gados 13 es to kladi sadedzināju.
Bet rakstīt es turpināju. Tikai dzejoļi mētājās kur kurais. Grāmatu lapās, mācību burtnīcās, atvilktnēs, galvā. Jaunu dzejoļu kladi uztaisīju uz gadiem 18. Neilgi pēc tam, kad daži mani dzejoļi un viens īsprozas gabaliņš nonāca publiskajā telpā manis pašas un manu dramatiskā pulciņa kolēģu izpildījumā. Pulciņa vadītāja gluži vienkārši vienu reizi pēc nodarbības pasauca maliņā mani uz vēl 2 vai 3 meitenes un paziņoja, ka grib veidot apmēram dzejas uzvedumu no jauniešu sacerētiem dzejoļiem un / vai stāstiem. Viņa teica, ka no drošiem avotiem ir uzzinājusi, ka mēs rakstam. Vēl līdz šai dienai nezinu, kas tie bija par avotiem. Bet zinu to, ka tā bija labākā motivācija un iedvesma, kāda man jebkad bijusi. Jo dzejoļu man bija maz, un ar zemu pašvērtējumu vienmēr esmu bijusi tuvās attiecībās. Bet ja jau kāds ir teicis, ka rakstu, tātad rakstu. No laika, kad notika šī saruna, līdz laikam, kad vajadzēja dzejoļus aiznest pulciņa vadītājai (tas varēja būt apmēram 1 - 2 nedeļas), es uzrakstīju tikpat daudz dzejoļus un mazus stāstiņus, cik pa visiem iepriekšējiem gadiem kopā. Jo man bija kauns nest tik maz materiāla cilvēkam, kurš uzskata, ka es rakstu.
Uzvedums man patika. Un jaunu kladi laikam tāpēc arī ierīkoju, ka kaut kur uz tās skatuves es pazudēju kaunu. Un vēl aizvien viņš arī pie manis nav atgriezies. Ne reizi nav bijusi vēlēšanās kladi sadedzināt. Tikai paši dzejoļi kaut kā tā švaki rakstās. Ar katru gadu arvien mazāk un mazāk. Šogad vēl nav tapis neviens.
Pirms kāda laika man galvā bija tik daudz, ka gaidīju kādu brīvāku brīdi, lai to uzrakstītu. Laiks atbrīvojās tikai tagad. Bet domas jau aizmirsušās un lielās dusmas, ko gribēju norakstīt, pārgājušas. Darbā brīvdiena. Un šī ir bezmaz vai pirmā diena šogad, kad nav arī neviena universitātes radīta stresa. Lai to nosvinētu, domāju paņemt absolūtu bezstresa dienu un šodien nepētīt arī to, kā finansiāli izdevīgāk augustā aizbraukt uz vasaras kursiem Somijā un nedomāt par to, kur es dzīvošu no septembra. Tagad sēžu kā piepe un gaidu algu. Gribēju iziet paskrituļot, ko dažādu apstākļu dēļ šajā sezonā esmu darījusi tikai vienreiz, taču koncentrēšanās problēmu dēļ iemetu veļasmašīnā gan netīrās, gan tīrās zeķes. Tagad sēžu kā piepe un rakstu, lai gan pat tā īsti nav par ko. Bet nevaru izdomāt neko labāku, ko darīt. Viss, kas saistīts ar pārlieku lielu domāšanu vai koncentrēšanos, man uzdzen šermuļus un, acīmredzot, šobrīd patiešām īsti labi nepadodas (piemērs par zeķēm).
Lasīt pa diagnoli nekad nav bijusi mana iecienītākā metode. Būdama priekžīmīga labiniece skolas gados uzskatīju par pienākumu kārtīgi izlasīt katru obligāto literatūras darbu, svēti ticot, ka mana dzīve no tā paliks vērtīgāka. Ja tomēr atsevišķos gadījumos konkrētā daiļdarba vajadzību vai vērtību neizpratu, tad naivi ticēju, ka, izaugot liela, skatīšos pagātnē un domāšu, ka labi gan, ka toreiz izlasīju to grāmatu. Nē. Nē. Nē.
Mana dzīve diemžēl tā nu ir iegrozījusies, ka arī 9 gadus pēc pamatskolas beigšanas man vēlaizvien nākas lasīt obligāto literatūru. Un šeku reku, šajā pieagušajā dzīvē es tomēr neesmu pateicīga ne par Mērnieku laikiem, ne par Jāzepu un viņa brāļiem. Ir pilnīgi otrādi, nekā es biju gaidījusi. Tikai tagad es no visas sirds spēju novērtēt burvību lasīt pa diagnoli. Garlaicīgs igauņu romāns ir tieši tikpat garlaicīgs, cik garlaicīgs latviešu romāns. Man ir atlikšas 270 lappuses un trīs divpadsmit stundu darbadienas, bet nekāda pienākuma apziņa šājā brīdī mani nespēj piespiest pievērsties sūrajai igauņu zemnieku dzīvei.
Runā, ka, ja kaut ko grib šajā dzīvē sasniegt, tad vajag tikai kaut ko darīt, un viss sanāks. Vēl ir arī tādi teicieni kā "ja gribi vinnēt loterijā, tad nopērc biļeti", "saņemies", "kas sunim asti cels, ja ne pats" un tamlīdzīgi. Es ar to tik ļoti šobrīd nodarbojos, ka pieteikšanos varētu uzskatīt par manu jauno hobiju. CV un motivācijas vēstules man jau sapņos rādās. Es piesakos visdažādākajiem darbiem - sliktiem, labiem, viegliem un grūtiem. Un uz somu literatūras vasaras kursiem es pieteicos, un kārtoju dokumentus, lai pieteiktos arī uz igauņu valodas vasaras kursiem. Tas viss mani iedzinis tādā satraukumā, ka katru reizi, kad zvana telefons, mana sirds nodreb cerībā uz to, ka man zvana, lai uzaicinātu uz darba interviju. Reiz lekcijas laikā palaidusi garām divus zvanus no diviem dažādiem nepazīstamiem numuriem, nākamajā lekcijā vaktēju telefonu tā, it kā tas būtu viss pasaules zelts. Tas beidzās ar to, ka no nākamās lekcijas izskrēju ārā, lai atbildētu uz zvanu "Labdien, šeit Laura no LMT. Mēs veicam aptauju par....".
Šodien savu brīvo dienu izmantoju, lai taču beidzot aizsūtītu to pieteikumu uz Igauniju, jo termiņš strauji tuvojas beigām. Plkst. 12.00 ar aprakstītu un aizlīmētu aploksni devos ceļā uz vietējo pastu nodaļu. Atverot durvis, ieraudzīju pensionāru pūli, kas saules piekarsētajā telpā noguruši gaida savu kārtu. Paņēmu sev 208. numuru, paskatījos, ka lielākais telpā redzamais skaitlis ar sarkaniem burtiem ir 187, 2 minūtes pagrozījos un aizgāju uz veikalu, jo ēst jau vienmēr vajag. Pēc cik tur ilga laika atgriezos un ieraudzīju, ka nu jau ir tikts līdz 205. Apmierināta ar savu gudro laika ietaupījumu, izvilku savu smuko aploksni no somas un gaidīju.
Un tad atskanēja telefona zvans... Es bailīgi atvēru savu ieprieškiepriekšējās paaudzes telefonu un ieraudzīju + un 11 ciparus.
"...mēs saņēmām jūsu CV..."
206
"...jā, ir vēl aktuāli..."
207
"...kad jūs varētu atnākt..."
208
"...šodien?..."
209
"...uz tikšanos!"
Nopūtos, ieliku vēstuli atpakaļ somā, vēlreiz nopūtos un devos mājās pārģērbties un tamlīdzīgi, jo pēc pusotras stundas jābūt darba intervijā.
Pēc intervijas devos atpakaļ uz pastu, paņēmu sev 334. numuru, paskatījos, ka lielākais telpā redzamais skaitlis ar sarkaniem burtiem ir 316, apsēdos vienīgajā brīvajā vietā un gaidīju. Īpaši ilgs laiks nemaz nepagāja, jo lielākā daļa pirms manis rindā esošie klienti izrādījās tieši tādi paši kā es - vai nu operatīvie, vai nu sava numuriņa neizmantotāji. Galu galā nepagāja ne 4 stundas no brīža, kad es izgāju no mājas, lai nosūtītu vēstuli, līdz brīdim, kad, vēstuli nosūtījusi, atgriezos mājās.
Labi gan, ka Purvciems ir tāds kompakts rajons, kur var gan dzīvot, gan strādāt, gan vēstules nosūtīt.
Ir pagājis gandrīz gads kopš Igaunijas vēstnieks Latvijā man uzdāvināja grāmatu, kurai bija lemts kļūt par pirmo man piederošo igauņu autora darbu oriģinālvalodā. Ir divi būtiski iemesli, kāpēc lai es šo grāmatu lasītu vai pat būtu jau izlasījusi. Pirmais, jo lasīt dāvinātas grāmatas ir pieklājīgi, it sevišķi jau nu, ja dāvinātājs ir tik cienījama persona. Otrais, jo grāmatu lasīšana svešvalodā tiek uzskatīta par vienu no līdzekļiem, kā spodrināt svešvalodas prasmes. Un ja jau reiz man viena tādā mājās stāv, kāpēc lai es to neizmantotu šadām vajadzībām? Nav iespējams atcerēties, cik reizes es esmu skatījusies uz šo grāmatu ar domu, ka būtu tā kā laiks ķerties klāt. Es pat necentīšos atcerēties (lai gan tas gan droši vien ir iespējams), cik reizes es grāmatu esmu paņēmusi, atvērusi un sākusi lasīt, pārsvarā tā arī netiekot līdz pāršķiršanai, bet jau pirmajā lappusē atmetot cerības. Un nesaprotu un brīnos, kā tas nākas, ka valoda progresē kā traka, bet tā arī nav aizprogresējusi tik tālu, lai spētu izlasīt savu dāvināto grāmatu.
Atklāsme pie manis atnāca vakardien, kad es sāku lasīt otro sev piederošo igauņu autora darbu oriģinālvalodā, kuru es pirms apmēram mēneša nopirku kādā Igaunijas grāmatnīcā, kurā man bija iedāvināta dāvanu karte. Šis bija mans pirmais mēģinājums lasīt šo grāmatu, un ar nelielu vārdnīcas palīdzību es vakara gaitā veiksmīgi aizkļuvu līdz pat 19. lappusei. Un tā atklāsme ir tāda, ka ne jau nu valodas prasmju trūkums vai pārlieku sarežģīta grāmatas valoda ir tas, kas mani bremzē uz dāvinātās grāmatas lasīšanu. Grāmatas nosaukums, kā arī nosaukuma šrifts un vāka noformējums vispār liecina par to, ka, ja es ieraudzītu šo grāmatu veikala vai bibliotekas plauktā, es tai visticamāk paietu garām. Bet ja nu kāda iemesla dēļ tomēr būtu paņēmusi un palasījusi tekstu uz aizmugures vāka, tad tas vēl jo vairāk mani atturētu dot šai grāmatai iespēju. Galvenā problēma tātad ir tā, ka grāmata ir piedzīvojuma žanrā, kas tik ļoti nav mans mīļākais žanrs, ka ir gandrīz vai visnemīļākais. Galu galā es visticamāk nelasītu šo grāmatu pat tad, ja tā būtu uzrakstīta skaidrā literārā latviešu valodā.
Lai pastiprinātu šī pieņēmuma ticamību, vēl arī pie reizes atcerējos jeb sapratu to, ka man vispār nekad tā īsti nav veicies ar iestāžu vai peronīgi nepazīstamu cilvēku dāvinātām grāmatām. Man mājās stāv pirms sešiem gadiem dāvināta nelasīta grāmata par kuršu identitāti, pirms pieciem gadiem dāvināta nelasīta Māras Cielēnas pasaku grāmata un pirms trim gadiem dāvināts nelasīts kultūras koledžas rakstu krājums. Vispār tagad tā atklāti uzrakstot, man pat sagribējās visas šīs trīs grāmatas palasīt. Visam laikam savs laiks.
Daudz kas pēdējās dienās liecina par to, ka mans rudens / ziemas Tartu piedzīvojums ir beidzies. Pirmkārt, tas, ka visos kursos ir izliktas atzīmes. Otrkārt, tas, ka jau gandrīz nedēļu esmu mājās. Tāpat ir arī lietas, kas liecina par to, ka man ir drusku skumji, ka tas ir beidzies. Pirmkārt, tas, ka viennakt redzēju sapnī divus Tartu iepazītus cilvēkus. Otrkārt, tas, ka vēl neesmu saņēmusies uzrakstīt atskaiti par pavadīto laiku. Uzskatu par pilnīgi nepieciešamu to tomēr darīt, lai radītu sērīgi saldu nobeiguma sajūtu. Un te nu ir.
Mans galvenais šī pasākuma mērķis bija uzkačāt savas igauņu valodas prasmes vai vismaz pārāko pārliecību par to, ka man tādas ir, tādā līmenī, lai atgriežoties Latvijā varētu viegli atrast darbu, izmantojot igauņu valodas zināšanas par savu galveno kompetenci. Totāli izdevās. (Darbs gan ir īslaicīgs, bet nekur manā mērķa aprakstā nebija norādīts, ka obligāti vajag garlaicīgu, tāpēc tas tik un tā skaitās.) Vēl būtu bijis labi arī sapazīties ar daudz igauņiem un uzzināt visu ko par viņu ikdienas kultūru no pirmavota. Tas gan tik spoži neizdevās, jo tur darbojās tāda organizācija ESN (Erasmus Student Network) Tartu, kas ļoti aktīvi un prasmīgi veidoja kopīgus, saliedējošus pasākumus visiem, visiem ārzemju studentiem, ne tikai tiem, kas tur bija caur Erasmus, kā maldīgi varētu šķist pēc nosaukuma. Tātad, pateicoties ESN Tartu, es sapazinos nevis ar igauņiem, bet ar daudzu dažādu citu valstu un tautību pārstāvjiem, tostarp latviešiem.
Neiedomājami daudz var uzzināt par savu tautu, atrodoties citā valstī. Jauniegūtā informācija variējas no sekli praktiskam līdz dziļi psiholoģiskam līmenim. Par visu es nerakstīšu, pirmkārt, tāpēc, ka šo to jau esmu pieminējusi iepriekšējos ierakstos, otrkārt, tāpēc, ka visu tāpat nekad nav iespējams uzrakstīt. Es pateikšu tikai vienu: Būdama Igaunijā, es pirmo reizi mūžā ēdu sklandraušus, vēl jo vairāk, es piedalījos arī pagatavošanas procesā. Secinājums – ja man vēl kādreiz piedāvās ēst sklandrausi, es visticamāk neatteikšos, ja piedāvās gatavot, tad gan atteikšos. Es piebildīšu arī to, ko es uzzināju, kamēr rakstīju iepriekšējās rindiņas: Microsoft Word neatpazīst vārdu „sklandrausis” un pirmais rezultāts google.lv vaicājumam „sklandrausis” ir wikipedia apraksts par sklandrausi angļu valodā.
Ja neskaita Latviju un Igauniju, tad visvairāk informācijas es uzzināju par Somiju. Pirmkārt, tāpēc, ka Tartu studē daudz somu. Otrkārt, tāpēc, ka savā studijā procesā es mācos arī par Somiju. Treškārt, jo es biju aizbraukusi uz Somiju. Ja man būs iedvesma, tad es veltīšu somiem un Somijai atsevišķu ierakstu, jo aprakstīšanas process varētu ievilkties.
Tagad man sagribējās uzrakstīt tādu īso apkopojumu, kādu citi raksta par savu gadu, kā gada sviests un tamlīdzīgi. Manējos vienkāršības labad saukšu par semestra lietām.
Semestra pilsēta: Tartu (nu bez tā jau varēju iztikt :D)
Semestra valoda: igauņu
Semestra pārvietošanās līdzeklis: kājas
Semestra izklaide: bāru un klubu apmeklējumi
Semestra intelektuālā izklaide: dokumentālās filmas
Semestra tauta: latvieši
Semestra ēdiens: burkānu kūka
Semestra dzēriens: Hot Shot (Vana Tallin vai cits alkohols, bet vislabāk Vana Tallin + kafija + putukrējums)
Semestra mokas: eseju rakstīšana
Semestra prieki: pasākumi, kuros dod ēst par brīvu
Semestra pirmā reize: gatavošanās eksāmenam visas nakts garumā
Semestra (vienīgais) ceļojums: Lapzeme
Semestra izgāšanās: neizdarīju nevienu no trim lietām, kas obligāti jāizdara katram Tartu Universitātes studentam
Semestra vilšanās: kojās jāmaksā par internetu
Labi, man apnika.
Pēdējā rindkopa: Lai gan es iesāku rakstīt savus bloga ierakstus Word dokumentā, jo man sākumā nebija interneta, es turpināju to darīt visu laiku, tādejādi visi mani iespaidi, kas radušies šajā laikā un šajā vietā, ir ievietoti vienā dokumentā. Šim faktam ir vairāki plusi, viens no tiem ir tāds, ka tādejādi es varu pabeigt šo ierakstu ar matemātiku, pasakot, ka kopumā par savu dzīvi Tartu (jo vienīgais ieraksts, kas tapa, esot Rīgā un par Rīgu, tika rakstīts pa taisno Cibā) esmu uzrakstījusi 5548 vārdus.
Runā, ka Latvijā dzīvojot nekomunikabli cilvēki, kas ar svešiniekiem sāk runāt tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Man jau ik pa laikam gadās gan no pieredzes, gan no novērojumiem secināt, ka tā gluži nav. Un tomēr tik komunikabls rīts man laikam vēl nebija gadījies. Apmēram pusstundas laikā, kas pagāja, kamēr es nonācu no centra līdz Purvciemam, man bija veselas 4 sarunas, un visas ar nepazīstamiem pusmūža vīriešiem.
Gaidot trolejbusu / autobusu, biju aizgājusi nostāties tā it kā gaidītu mikriņu, jo tur ir soliņš, uz kura uzlikt lielu, smagu, nav spēka vairs turēt, palīgā! somu. Tad man blakus nostājās vīrietis, uzlika uz soliņa vēl lielāku somu, izvilka savu dzelteno e-talonu un prasīja: "Vai tad šis trolejbusā ir jāskenē?" Pēc manas apstiprinošās atbildes viņš neticīgi turpināja, "bet tas taču nav īsts, viņam tak nav ne svītru koda, nekā." Un efektam vēl parādīja, cik labi tas e-talons lokās uz visām. Un darīja to visu ar tādu sejas izteiksmi, it kā domātu, ka kāds viņam iesmērējis kaut kādu papīreli un grib iestāstīt, ka tā esot biļete.
Tad pienāca 5.autobuss un neraugoties uz to, ka aiz tajā iekāpt gribētāju pūļa knapi vispār to autobusu varēja redzēt, es nolēmu kāpt iekšā, jo reāli apnika gaidīt - smaga soma taču un kājas salst. Gaidot rindā uz spiešanos, pusmūža vīrietis nr. 2 man prasīja, vai šis autobuss līdz Pērnavas ielai arī iet. Es viņam "Jā", viņš man "Paldies" un tad sāka draudzīgi mudināt, lai es cītīgāk spiežos autobusā, savādāk netikšu iekšā. Efektam vēl mēģināja pastumt manu somu.
Tad, kad biju iespiedusies tik tālu, ka izdevās nopīkstināt e-talonu (jā, bez visa svītru koda), tad pie pīkstināmā aparāta stāvošais vīrietis Nr. 3 paprasīja, kur es braucu un saņēmis atbildi, teica, lai es eju viņam garām, jo viņš tik 2 pieturas braukšot, bet aizmugurē vēl brīvas sēdvietas esot. Tā mēs tur mēģinājām kaut kā izmainīties (ar mēs es domāju vīrieti, sevi un savas 3 somas, no kuriem, kā noteikti jau sapratāt, viena ļoti smaga). Es vairs neatceros, ko vēl viņš man teica, bet kaut kādā momentā nosauca par kundzi. Nebūtu man tāda mentalitāte un tik smaga soma, būtu kaut ko atbildējusi.
Pēc smagās cīņas ar 3 somām šaurā autobusā, apsēdos blakus vīrietim, kurš skatījās bildes (taustāmas, nevis datorā vai tamlīdzīgi). Tad viņš paskatījās uz mani, pajautāja: "Atvainojiet, vai jūs ticat Dievam?" un sāka rādīt bildes, kur ir īsta Jēzus silīte un īsta mirusi, bet tūkstošiem gadus nesatrūdējusi sieviete.
Man šķiet, ka galēja nepieciešamība bija tikai pēdējam vīrietim.
Neraugoties uz manu ilgo Sviesta Cibas klusēšanu, neviens no maniem ierastajiem Cibas nelietotājiem–lasītājiem pēdējā laikā nav apvaicājies pēc jauniem ierakstiem (kas sākumā tika darīt visai bieži). Tas var būt izskaidrojams ar trim variantiem:
1. Mana dzīve svešumā nevienu vairs neaizrauj. Aizbraucu, aizbraucu, liela muiža, braukšu taču atpakaļ.
2. Mani ieraksti ir kļuvuši pārāk uz studiju problēmām vērsti, kas daļai auditorijas var šķist kā garlaicīga neatgādināma pagātne.
3. Visi ir izlasījuši manu iepriekšējo ierakstu un pareizi uztvēruši domu – nav ko piesieties, skaidrs, ka man nav laika rakstīt blogu, ja jāraksta visas tās esejas.
Uztvēra kāds vai nē, bet taisnība jau vien ir: decembri esmu pavadījusi kopā ar somu literatūru un Latvijas un Igaunijas dokumentālajām filmām. Par kompāniju jau it kā nesūdzos, dažbrīd bija pat ļoti patīkami, un tomēr šīs attiecības no manis prasīja pārāk daudz saistību. Jāatzīst gan, ka es nebiju viņām līdz galam uzticīga, ik pa laikam manu uzmanību novērsa citas, gan brīvprātīgas, gan piespiedu aizraušanās – Igauņu valodas ortogrāfija un akadēmiskā rakstīšana, ceļojums uz Lapzemi un semestra atvadu ballīte. Viss šis pārpildītais haoss noveda pie asām pārmaiņām.
Neticami, bet fakts: Vēl pirms mēneša es biju tā meitene, kas studē jau sesto gadu, bet ne reizi nav mācību nolūkā pavadījusi nomodā visu nakti. Tā, kuru kursabiedri pat necentās saprast un ik pa laikam pamodināja pusnaktī ar telefona zvanu vai īsziņu, lai pajautāju par mājasdarbiem vai tamlīdzīgi. Tā, kuras veiksmīgākais mēģinājums iesaistīties sarunās par zvērīgu zubrīšanos bija „Es jau nedēļu neesmu gulējusi vairāk par sešām stundām naktī” (Pastāv iespēja, ka arī tas bija pārspīlējums). Tagad, savukārt, es esmu izmēģinājusi pat vairākas nakts studiju formas. Piemēram, ja pusdivos naktī pabeidz rakstīt eseju un četros no rīta jādodas ceļā uz Lapzemi, plus vēl maizītes ceļam jāuztostē, tad gulēt nudien nav jēgas. Vai arī, ja mācās līdz pieciem no rīta un eksāmens ir pusdeviņos, tad labāk neiet gulēt, citādāk nevarēs pamosties. Šodien es pārliecinājos, ka labāk tomēr iet gulēt – pamosties var un pašsajūta eksāmena laikā daudzkārt labāka. Šī pieredze pierāda, ka „ja ātri guļ, tad arī pa stundu var izgulēties”. Nē, nopietni, tas ir pārsteidzoši, cik ļoti man nevienu brīdi šodien nav nācis miegs.
Vēl es gribēju piebilst, ka aizrautīgai eseju rakstīšanai caurām dienām un drusku naktīm ir arī sava gaišā puse. Piemēram, to, ka pāris dienas šonedēļ te esot bijis diezgan auksti, es zinu tikai no itāļu vai tamlīdzīgi Facebook komentāriem.
Navigate: (Previous 20 Entries)