14:56 - Četri pusmūža vīrieši
Runā, ka Latvijā dzīvojot nekomunikabli cilvēki, kas ar svešiniekiem sāk runāt tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Man jau ik pa laikam gadās gan no pieredzes, gan no novērojumiem secināt, ka tā gluži nav. Un tomēr tik komunikabls rīts man laikam vēl nebija gadījies. Apmēram pusstundas laikā, kas pagāja, kamēr es nonācu no centra līdz Purvciemam, man bija veselas 4 sarunas, un visas ar nepazīstamiem pusmūža vīriešiem.
Gaidot trolejbusu / autobusu, biju aizgājusi nostāties tā it kā gaidītu mikriņu, jo tur ir soliņš, uz kura uzlikt lielu, smagu, nav spēka vairs turēt, palīgā! somu. Tad man blakus nostājās vīrietis, uzlika uz soliņa vēl lielāku somu, izvilka savu dzelteno e-talonu un prasīja: "Vai tad šis trolejbusā ir jāskenē?" Pēc manas apstiprinošās atbildes viņš neticīgi turpināja, "bet tas taču nav īsts, viņam tak nav ne svītru koda, nekā." Un efektam vēl parādīja, cik labi tas e-talons lokās uz visām. Un darīja to visu ar tādu sejas izteiksmi, it kā domātu, ka kāds viņam iesmērējis kaut kādu papīreli un grib iestāstīt, ka tā esot biļete.
Tad pienāca 5.autobuss un neraugoties uz to, ka aiz tajā iekāpt gribētāju pūļa knapi vispār to autobusu varēja redzēt, es nolēmu kāpt iekšā, jo reāli apnika gaidīt - smaga soma taču un kājas salst. Gaidot rindā uz spiešanos, pusmūža vīrietis nr. 2 man prasīja, vai šis autobuss līdz Pērnavas ielai arī iet. Es viņam "Jā", viņš man "Paldies" un tad sāka draudzīgi mudināt, lai es cītīgāk spiežos autobusā, savādāk netikšu iekšā. Efektam vēl mēģināja pastumt manu somu.
Tad, kad biju iespiedusies tik tālu, ka izdevās nopīkstināt e-talonu (jā, bez visa svītru koda), tad pie pīkstināmā aparāta stāvošais vīrietis Nr. 3 paprasīja, kur es braucu un saņēmis atbildi, teica, lai es eju viņam garām, jo viņš tik 2 pieturas braukšot, bet aizmugurē vēl brīvas sēdvietas esot. Tā mēs tur mēģinājām kaut kā izmainīties (ar mēs es domāju vīrieti, sevi un savas 3 somas, no kuriem, kā noteikti jau sapratāt, viena ļoti smaga). Es vairs neatceros, ko vēl viņš man teica, bet kaut kādā momentā nosauca par kundzi. Nebūtu man tāda mentalitāte un tik smaga soma, būtu kaut ko atbildējusi.
Pēc smagās cīņas ar 3 somām šaurā autobusā, apsēdos blakus vīrietim, kurš skatījās bildes (taustāmas, nevis datorā vai tamlīdzīgi). Tad viņš paskatījās uz mani, pajautāja: "Atvainojiet, vai jūs ticat Dievam?" un sāka rādīt bildes, kur ir īsta Jēzus silīte un īsta mirusi, bet tūkstošiem gadus nesatrūdējusi sieviete.
Man šķiet, ka galēja nepieciešamība bija tikai pēdējam vīrietim.