van Daama -

08:33

Daži apgalvo, ka viss ir pavisam vienkārši - ja filma atstāj uz cilvēku spēcīgu ietekmi, tad tā ir laba filma. Mani tomēr māc šaubas. Vakar noskatījos, manuprāt, ne pārāk izdevušos filmu par rakstnieku, kura izfantazētā grāmatas varone pēkšņi kļūst reāla. Filma nav svarīga. Svarīgi ir tas, ka kopš tās noskatīšanās mani māc eksistenciālas pārdomas par to, ka arī manis, nē, manis nav, es esmu izdomāts. Fakti runā paši par sevi. Sākot ar to, ka mana dzīves telpa ir padsmit kvadrātmetru istaba dzīvoklī, kurā, pirmkārt, mitinās jauna laimīga ģimene, nesen precējušies, ir bērns. Mana māsa gan atspēkoja šo faktu ar to, ka tas tieši pierāda manu īstumu, jo izdomāts cilvēks droši vien dzīvotu skaistākos apstākļos. Nu, labi, tas tā, eksistenciālo pārdomu centrā tomēr ir kas cits.

Pirms dažām dienām es pārtraucu savas saistības ar nereāli slikti apmaksāto darbu, lai jau 2. janvārī uzsāktu vairāk kā uz pusi labākas darba attiecības. Par to liecina kāds dokuments, kuru sauc vai nu darba piedāvājums vai arī nesauc nekā, kā arī vēstule, kas izsaka prieku par manu pievienošanos komandai, uzskaita darba uzsākšanai nepieciešamos dokumentus, lūdz pateikt laiku, kad varu ierasties ofisā, lai viņi varētu sagatavot vienu no dokumentiem, un aicina neskaidrību gadījumā uzdot jautājumus. Ar nožēlu jāatzīst, ka tā arī ir pēdējā ziņa, ko esmu saņēmusi, lai gan pati esmu nosūtījusi jau divas.

Un lai mana eksistence izgaistu vēl vairāk, man ir radušās problēmas arī ir viena no dokumentiem saņemšanu, jo kā teica viena ļoti reāla draudzene, pēc elektroniskā pieteikuma nosūtīšanas manā e-pastā vajadzēja būt apstiprinājumam, kura, protams, tur nav. (Nauda par pakalpojuma veikšanu no konta gan ir pazudusi.) Kāda cita ļoti reāla draudzene izteica versiju, ka man ir sabojājies e-pasts, kuru es diemžēl atspēkoju ar diviem argumentiem. Pirmkārt, jo dažas dienas iepriekš starp mums bija norisinājusies aktīva e-pastu apmaiņa. Otrkārt, manis ignorēšana stiepjas arī aiz e-pasta robežām, jo es jau sen sen kādā sociālajā portālā gaidu sīkāku informāciju par ballīti, kas gaidāma 4. janvārī.

Tātad, ir 2. janvāra rīts. Un kāds ir mans plāns? Cerībā uz to, ka pie vainas ir nevis filma, bet svētki, un vēl lielākā cerībā uz to, ka svētki ir beigušies, es šorīt esmu pamodusies superagri, pabrokastojusies, uzkrāsojusies, gandrīz saģērbusies un gaidās atvērusi e-pastu. Es nezinu, cikos sāk strādāt ofiss, bet es došu viņiem pāris stundu laika saprast, ka ir iestājies jauns gads, izlasīt vēstules un atcerēties par mani. Un tad saģērbšos līdz galam un zvanīšu.