Kas ir eseja? Man, personīgi, no skolas laiku atmiņām šodienas prātā top bildīte, kurā ir rakstīts, ka eseja ir neliels prozas darbs. Tad no vārda „Eseja” tiek novilktas divas bultiņas. Zem vienas no tām rakstīts „literārā eseja”, zem otras „argumentētā eseja”. Zem pirmās ir rakstīts: kaut kas neizprotams, laikam jau tas pats domraksts vien ir. Zem otrās ir skaidri strukturēts paskaidrojums: ievads, kas iepazīstina ar jautājumu; iztirzājums, kas sastāv no vismaz trim labi pamatotiem argumentiem; nobeigums ar secinājumiem.
Kādreiz pirmās asociācijas, kas man radās, dzirdot vārdu „eseja” nebija diez ko labas. Tas bija pamatskolas, vidusskolas gados, kad nezināmu iemeslu dēļ eseja bija vienīgā literatūras forma, kas man sagādāja grūtības. Man lika uzrakstīt domrakstu – lūdzu, domraksts. Stāstu, pasaku, dzejoli – nekādu problēmu. Pat publiskā runa reiz sanāca visai brīnišķīga. Tiklīdz kā eseja, tā kaut kas aizvērās un nobloķējās. Vienalga, vai literārā vai argumentētā, vienalga, vai literatūras, vēstures vai vēl sazin kādā stundā, kurā jau nu lika esejas rakstīt. Tā tas turpinājās līdz pat 12. klases beigām. Pagrieziena punkts bija zvans no skolotājas, kura pazvanīja, lai pastāstītu, kādu vērtējumu esmu saņēmusi kultūras vēstures eksāmenā. Pie reizes viņa pastāstīja, ka esmu viena no diviem šī eksāmena kārtotājiem rajonā, kas ieguvusi maksimālo punktu skaitu par eseju. Nopietni? Tā kā autoritatīvu cilvēku atzinība par maniem veikumiem dažādās dzīves jomās mani ietekmē spēcīgi un pozitīvi, kopš tā laika es sāku rakstīt esejas tikpat labi kā jebko citu. Eseja jāraksta? Nekādu problēmu! Tā tas turpinājās piecus gadus. Kaut gan, precīzāk laikam būtu teikt, ka trīs, jo pēdējo divu gadu laikā es spēju atcerēties tikai vienu eseju, kura gandrīz vai neskaitās, jo tika rakstīta igauniski, vēl vairākus locījumus nezinot, kas nozīmē, ka lielāku uzmanību es pievērsu katra atsevišķa teikuma, nevis visa teksta uzbūvei. Pasniedzēja droši vien arī tāpat.
Tagad, kad esmu nonākusi vienā no pasaules 400 labākajām universitātēm, šis pēdējo divu gadu laikā aizmirstais vārds „Eseja” mani vajā kā slikts sapnis. Gandrīz katrā kursā ir jāraksta eseja. Bet katrā no tiem ar šo vārdu tiek saprasts kaut kas cits. Vienā kursā liek uzrakstīt 100 vārdus garu aprakstiņu un nosauc to par eseju, otrā kursā liek uzrakstīt 1,5 – 2 lappuses garu personisko viedokli un nosauc to par eseju, trešajā savukārt, jāraksta 14 lappuses garš objektīvs un analītisks pētījums, kas arī, protams, ir nosaukts par eseju. Ceturtajā nav nekādu paskaidrojumu, vienkārši – jāraksta eseja. Ja nebūtu tuvāku paskaidrojumu, es ar saviem aprobežotajiem priekšstatiem par to, kas ir eseja, noteikti visur uzrakstītu 1,5 – 2 lappuses garu objektīvu sacerējumu. Tāda variants gan nekur neparādās, tā nu es sāku saprast, ka ar savām pēdējos gados ierūsējušajām zināšanām es nekur tālu netikšu, tāpēc ķēros pie Googles.
Google man sniedzu plašu informācijas klāstu. Piemēri no dažādiem avotiem jauktā secībā:
• Eseja ir īss analītisks pārskats vai izskaidrojošs, interpretējošs pētījums par kādu tēmu vai problēmu.
• Eseja ir mākslinieciski kritiska apcere, kurā pausta attieksme pret kādu literatūras vai mākslas parādību.
• Eseja ir neliels mākslinieciski kritisks darbs, kurā autors parasti izsaka savas domas, savu subjektīvi emocionālo attieksmi pret apceramo parādību.
• SVARĪGI!!!! Argumentētā eseja IR pamatots un strukturēts jūsu domu izklāstījums. Argumentētā eseja NAV plūstošs jūsu pārdomu apraksts. Tātad - argumentētā eseja ir vairāk līdzīga klasiskajam sacerējumam (ar ievadu, iztirzājumu un nobeigumu) nekā Zentas Mauriņas tipa literārajai esejai. Šajā esejā jums sistemātiski un argumentēti jāpamato savs viedoklis par izvēlēto tematu.
• Esejas apjoms nepārsniedz 2 lpp!
• Tiešie citāti ir jāliek pēdiņās, un skaidri jānorāda, ka tās NAV Jūsu domas. 5-10 lpp. īsā esejā nevajadzētu izmantot tiešos citātus, kas garāki par 5 rindiņām!
Manas nestrukturētās esejas, kuru es nosaucu par eseju, pamatojoties uz to, ka tagad laikam visu sauc par eseju, secinājumi ir tādi, ka „Eseja” ir populārs vārds, kurš reizēm tiek lietots nevietā, jo tas izklausās gudrāk nekā apraksts, sacerējums vai domraksts, bet pieticīgāk nekā pētnieciskais darbs. Bet, ja visi varianti, kuros tiek lietots vārds „Eseja”, ir pareizi varianti, tad es teiktu, ka vajag izdomāt jaunus terminus, kā nodēvēt dažādus prozas darbus, lai visi nebūtu jāsauc par esejām. Ja tomēr ir nepārvarama vēlme lietot tieši jēdzienu „Eseja”, varētu vismaz precizēt, vai tā ir argumentētā vai literārā eseja, nevis ierakstīt pēdiņās liktu citātu, ka eseja ir tieši tas un tas, uzskatot, ka tā ir vienīgā taisnība.
P.S. Tas, ka mana eseja pēc satura un struktūras neatbilst ne Googles, ne universitātes pasniedzēju piedāvātajiem skaidrojumiem, ir daļēji ar nolūku, daļēji sakarā ar to, ka mana emocionālā attieksme pret esejām ir atgriezusies skolas līmenī.
Es kā persona, kas nemīl multfilmu žanru un vispār dzīvē nav izdarījusi daudzas must see, must do, must whatever lietas, tikko izdarīju lielu pagriezienu savā dzīvē: beidzot noskatījos "Ezīti miglā". Man tāds plāns bija jau gadiem. Viena būtiska motivācija, kas palīdzēja beidzot nonākt no plānošanas līdz plāna izpildei, ir tāda, ka šogad esmu redzējusi ļoti daudzas zīmētas, līmētas, animētas un lellēm bagātas igauņu filmas. Ļoti - tas nozīmē vairāk nekā jebkuras citas valsts, tostarp Latvijas, šāda tipa ražojumus. Un motivācija tā ir tāpēc, ka es cerēju, ka salīdzinot ar visiem tiem igauņu daiļdarbiem, izdaudzinātais ezītis būs patīkama pārmaiņa. Kā karsta diena 2012. gada vasarā.
Vispār jau nav tā, ka tā cerība būtu tāda ļoti nereāla, ņemot vērā, ka apmēram trešo daļu no visām igauņu filmām (ne tikai zīmētām), es skatos ar saviebtu seju. Pārsvarā tā trešdaļa gan arī sastāv no zīmētajām un leļļu filmām. It kā jau nepietiktu ar to, ka to filmu saturs un pasniegšanas metode ir bezgala dīvaina, vēl ir arī tas, ka tās lelles un zīmētie tēli ir neiedomājami neglīti. Un katrā filmā vismaz vienu reizi parādās plikas sieviešu krūtis. Plikas. Jo kailas izklausās skaisti.
Rezumē: Ezītis arī ir dīvains, toties smuks.
Apmēram pulksten vienpadsmitos piektdienas rītā, nesen atgriezusies no sava šī semestra pirmā eksāmena, pie loga sēdēdama, vēroju, kā vējš pāri visam mašīnu stāvlaukumam aizpūš (aizslidina) pie miskastes konteinera noliktas piecas kopā sasietas tukšas pieclitru plastmasas pudeles. Tās aizlidoja tik tālu, ka apstājās tikai pie tikko apsnigušā zāliena un tur arī palika. Tad pudeļu priekšnesums beidzās un nedēļas nogale varēja sākties.
Satuntuļojusies biezākajā pieejamajā (diezgan biezs) džemperī, biezākajā pieejamajā (galīgi ne biezs) mētelī, aptinusi ap galvu šalli un sabāzusi rokas kabatās, devos ārā no mājām, lai nopirktu cimdus. Pa ceļam uz autoostu, lai sagaidītu autobusu, ar kuru, kā runāja, atbraukšot visādi latvieši. Latvieši patiešām atbrauca, un mēs ar Inesi divus no viņiem paņēmām līdzi un gājām uz kojām dzert tēju.
Kāpēc? Jo sestdien norisinājās pirmā Baltijas valstu studentu diena, kas saveda kopā latviešu, lietuviešu un igauņu studentus, kas bez savas dzimtās valodas mācās vēl kādu no Baltijas valstu valodām. Pasākums bija noorganizēts brīnumjauki. No rīta kafija, tēja un uzkodas, atkal jauna mapīte un pildspalva, un bukletiņi, un, protams, organizatoru uzruna latviski, lietuviski, igauniski. Un pulksten desmitos no rīta visus sadalīja internacionālās grupās un aizsūtīja divstundīgā orientēšanās spēlē, kuras laikā varēja apskatīt visu smuko, ko vien Tartu var apskatīt. Vēl, protams, varēja arī nosalt, septiņas reizes gandrīz nogāzties un pret paša gribu slīdēt lejā pa kādu no slīpajiem ceļiem, celiņiem, ieliņām. Bet tas tikai tad, ja saģērbjas laikapstākļiem neatbilstošā aprīkojumā. To izdarīt ir ļoti viegli. Vajag tikai uz laiku dzīvot citā, bet tuvā, valstī un sezonālās mantas atstāt īstajās mājās līdz laikam, kad pienāk sezona, aizmirstot to, ka reizēm sezona neaicināta atnāk nesezonā.
Pēc tam bija pasākuma daļa, kurā pēc stundu gara gatavošanās procesa katras valsts pārstāvji prezentēja savu valsti. Šīs prezentācijas savā ziņā labi parādīja, kā mūsu trīs mentalitātes tomēr atšķiras. Mūsu daļēji iepriekš, daļēji uz vietas sagatavotā prezentācija bija haotiska, bet mīļa. Pirms uzstāšanas gandrīz visi paši uzskatīja, ka tā būs izgāšanās, bet pēc tās tiem visiem pašiem patika. Lietuvieši bija sagatavojušies kā priekšzīmīgi skolēni – ar PowerPoint prezentāciju, ēdienu degustāciju un tautu tērpiem. Pārāk centīgi, lai būtu interesanti. Igauņi kā allaž ieņirdza par sevi. Uznāca uz skatuves viena meitene un pa pusei nelaimīgi, pa pusei vienaldzīgi paziņoja, ka visi ir viņu piekāsuši un nevēlas neko prezentēt, pēc tam tomēr pa vienam visus pierunāja nākt uz skatuves, un tad visi sāka strīdēties par to, kas igauņiem ir igaunisks un svarīgs. Vienojās tikai par to, ka īpaša ir valoda, jo igauņu valodā ir tikpat daudz locījumu, cik latviešu un lietuviešu valodās kopā par abām.
Tam sekoja kafija un grupu diskusijas, kurām sekoja brīnumgardas bezmaksas vakariņas restorānā. Kas attiecas uz pasākumu pašu, tas pēc vakariņām vēl turpinājās kaut kādā tradicionālā deju pasākumā, kuram mēs nepievienojāmies, pamatojot savu izvēli ar to, ka „ja kaut kas ir par maksu, tad tas nav obligāti”. Oficiālais, organizatoriem teiktais attaisnojums gan bija „nogurums pēc garās dienas”. Jaukākais, bet kaut kādā ziņā arī skumjākais ir tas, ka visapkārt tie igauņi un lietuvieši, bet mūsu vakars beidzās, izklaidējoties ar latviešiem. Jā, nu, ar tādiem, ar kuriem agrāk kopā nebijām izklaidējušās, un tomēr savas tautas pārstāvjiem. Un šī nebūt nav pirmā reize šajos divos internacionāli piepildītajos mēnešos, kad vakars beidzas latviešiem ar latviešiem. Kādam tas var šķist pozitīvi, kādam negatīvi, bet grozies kā gribi, no savējiem neaizbēgsi.
Svētdien skats aiz loga bija krāsains. Stāvlaukums, pilns ar krāsainiem atkritumiem, un putni, kuri no tiem atkritumiem neveiksmīgi mēģināja salikt puzli. Ap pulksten vienpadsmitiem atnāca sētnieku pāris un novāca visu, tostarp piecas kopā sasietas tukšas pieclitru plastmasas pudeles, atstājot tikai pelēku miglu. Un dažas stundas vēlāk tualetes paskata Hesburgerā ar pēdējo maltīti latviešu kompānijā nedēļas nogale varēja beigties.
Trīsreiz nospiests modinātājs liek secināt, ka ceturto reizi vairs nav vērts. Modinātājs tiek atslēgts – lekcijas apmeklējums tiek atcelts. Pēc pagājušās nedēļas gluži vienkārši esmu to pelnījusi. Ne jau bastot, bet gulēt. Tas tikai sagadīšanās pēc šoreiz sanāca divi vienā. Pamostos 11:00 no pasaules labākā modinātāja – negaidīta telefona zvana. Doma Nr.1 Kāpēc kāds man zvana? Doma Nr.2 Kāpēc man kāds zvana uz igauņu telefona numuru no igauņu telefona numura? Paceļu telefonu un atbildu „Jā”, nopriecādamās, ka to sapratīs gan latvietis, gan igaunis. Bet tā kā tam bija lemts kļūt par tiešām labi pamodinošu zvanu, tad saruna, protams, turpinājās igauniski. Zinātniski pētījumi ir pierādījuši, ka runāt svešvalodā pa telefonu ir grūtāk nekā aci pret aci. Es nezinu par tiem pētījumiem, bet no pieredzes es varu teikt, ka šī grūtības pakāpe samazinās vismaz 2 gadījumos:
1.Kad ir ļoti auksti, un es zinu, ka konkrētā saruna palīdzēs man nokļūt siltumā.
2.Kad zvans ļoti negaidīti ir pamodinājis mani no miega.
Varbūt kādam ir savādāk, bet man situācijās, kad ātri jāreaģē un nav laika piedomāt pie sava sakāmā, pēkšņi aizmirstas tas, cik slikts ir mans vārdu krājums, un ar minimālu minstināšanos es atbildu uz visiem neparedzētajiem jautājumiem. Ja man būtu pašai jāzvana un jārunā igauniski vai arī, ja es gaidītu kādu konkrētu zvanu, tad gan mans sarunas līmenis visticamāk atbilstu visam, kas ir apskatīts tajos pētījumos.
Atkāpe: Pirms dažām nedēļām ne visai mērķtiecīgi domāta apjautāšanās universitātes bibliotēkas esošajā antikvariātā, vai viņiem nav igauņu – latviešu un latviešu – igauņu vārdnīcu, izvērtās par to, ka pārdevēja kaut kam pazvanīja un nolikusi klausuli, paziņoja, ka grāmatas ir iespējams dabūt, vajag tikai pagaidīt; tad pilnīgi negaidīti paprasīja manu telefona numuru, lai var pazvanīt tad, kad grāmatas būs klāt.
Un tā dažas nedēļas vēlāk jeb šodien šis solītais zvans kļuva par modinātājzvanu.
Turpmāko trīs stundu laikā es mēģināju aptvert un saprast, kā man tagad rīkoties, kamēr beigās nolēmu, ka finansiāls ieguldījums igauņu – latviešu valodas vārdnīcā būtu ļoti prātīgs lēmums, savukārt finansiāls ieguldījums abās šajās vārdnīcās būtu gluži vienkārši pārāk liels finansiāls ieguldījums. Tā nu ar galvā iestudētu atvainošanos par to, ka es tomēr pirkšu tikai vienu grāmatu, attaisnojoties ar finansiālo stāvokli (pirms šī rīta zvana es vēl nezināju vārdnīcu cenas), es devos uz antikvariātu. Brīnišķīgā igauņu valodā norunāju pārdevējam savu sakāmo un liku uz galda nupat no bankomāta izņemtos 11 eiro...
...un dažus mirkļus vēlāk uzzināju, ka sliktā dzirde un/vai miegainais stāvoklis un/vai finansiālais stāvoklis lika man pārklausīties un vārda 19 vietā dzirdēt 11. No valodas viedokļa šāda pārklausīšanās, protams, ir viegli saprotama, jo vārdi ir līdzīgi. Bet no fakta viedokļa šāda pārteikšanās ir gluži vienkārši skumja. It sevišķi, ja makā tobrīd nav to 19 eiro... It sevišķi, ja lēmumu par pirkšanu jau tā bija tik grūti pieņemt...
Apzinoties to, ka vārdnīcas ir speciāli atvestas pēc manas nevainīgās apjautāšanās, es, protams, turpināju būt laipna, tāpēc teicu, ka varbūt nopirkšu kaut kad vēlāk, kad/ja būs nauda, lai gan tajā brīdī man galvā skanēja „19 eiro par 1967.gadā izdotu grāmatu, ak, vai, ak, vai, ak, vai, ko es esmu izdarījusi!?” Arī laipnais antikvariāta kungs turpināja būt laipns un teica, ka grāmatu nevienam citam nepārdos. Es gan gribēju būt vēl laipnāka un pateikt, ka lai jau tomēr pārdod, ja nu kāds interesents uzrodas, bet manas igauņu valodas zināšanas kaut kur tur aprāvās un es vēl promejot dzirdēju, kā pārdevējs no muguras sauc, ka viņš glabās to grāmatu man.
Tagad man neatliek nekas cits kā apskatīties savus konta stāvokļus, pārgulēt ar 19 eiro ideju un tad jau...
Man kā jau kautrīgam cilvēkam, turklāt latvietei, nereti dzīvē ir gadījies tā, ka gribas ballēties, bet nav, kur vai ar ko. Atrodoties apmaiņas programmā kopā ar vēl dažiem simtiem ārvalstu studentu, šī problēma izkūst kā saldējums vasaras saulē. Atrast kompāniju un nokļūt ballītē ir vieglāk nekā nākamajā rītā pamosties.
Uzskatāms piemērs Nr.1
Kādā parastā trešdienas vakarā kādā parastā bārā notika kāds kārtējais apmaiņas studentiem veltītais pasākums. Igauņu nacionālais vakars. Kā nu gadījās, kā ne, aizvilkāmies ar Inesi uz turieni tik ātri, ka bijām pašas pirmās. Nekādu lielāku kompāniju sev noorganizējušas nebijām, tāpēc vienkārši apsēdāmies pie liela galda labi pārskatāmā vietā. Kad cilvēki sāka plūst, neizbēgami pienāca arī tāds mirklis, kad divas drīzāk nepazīstamas nekā pazīstamas meitenes noacoja mūsu lielo galdu, piesēdās un sākās nu jau tik ierastā iepazīšanās saruna. Vēl pēc kāda laika piesēdās divas citas meitenes, kas jaukas sagadīšanās pēc pazina gan mūs divas, gan tās divas. Viens, div’ un kompānija nokomplektēta. :)
Uzskatāms piemērs Nr.2
Kādā parastā piektdienas vakarā, kad nenotika nekāds kārtējais apmaiņas studentiem veltītais pasākums, mēs ar Inesi iesēdējām virtuvē un iedzērām garās nedēļas noslēgumam veltītu aliņu. Bet kā jau tas mēdz gadīties, kā iedzērām, tā pēkšņi radās vēlme parasto piektdienas vakaru uztaisīt neparastu. Iegājām Facebook, uzjautājām online esošai pazīstamai meiteni, kur kāda ballīte, un 20 minūtes vēlāk ar zagtu vīna pudeli ieradāmies dažas durvis tālāk notiekošajā dzimšanas dienas ballītē pie nepazīstamas meitenes. Tur, protams, visi jau bija totālā drinking and dancing mood, tāpēc nevienam nerūpēja, ka sveši cilvēki ir sveši. :)
Nu jā, un tad vēl, protams, gadās arī saballēties ar citiem uz vietas esošiem latviešiem, kā arī šajā nedēļas nogalē pirmo reizi man būs iespēja saballēties kopā ar saviem pirmajiem dzimtenes ciemiņiem.
http://www.youtube.com/watch?v=I3E4afl5
Katra diena, kas pēc kārtējās jaunu cilvēku iepazīšanās un dancošanas nakts tiek pavadīta neaizvietojamā bezdarbībā (jo darīt nav spēka), liek man ilgoties pēc mana šīs vasaras gulēšanas ritma. Viss ir tik jauki, kad ir motivācija celties agri. Jo ir jauki laicīgi aiziet gulēt, un ir jauki, ka 5 minūšu laikā var aizmigt, jo kopš celšanās pagājis tik daudz stundu. Bet šī vairs nav vasara. Esmu atpakaļ studiju ritmā, tikai vēl trakākā nekā līdz šim. Jo problēma nav tikai tajā, ka katrs rīts neritmiski sākas citā laikā. Vēl ir arī tas, ka nepilna mēneša laikā esmu pavadījusi savas naktis ballējoties biežāk nekā, piemēram, pagājušogad ap šo pašu laiku. Vēl viens svarīgs aspekts ir ļoti ērta gulta, nu vai kaut kas tamlīdzīgs, kas liek / ļauj gulēt stundām ilgi. Tas ir, līdz modinātājam vai arī ilgāk nekā gribētos. Vai arī aiz modinātāja. Nu vai arī kā šodienas piemērā – aiz modinātājiem un aiz lekcijas. Vai aiz lekcijām, ja ignorē to, ka otrā lekcija tika atcelta. To drīkst ignorēt, ja par atcelšanu uzzina stundu pēc lekcijas sākuma.
Ir iestājies absolūts gulēšanas neritms. Dažreiz eju gulēt vienpadsmitos vakarā, dažreiz vienos naktī, dažreiz četros no rīta. Otrdienās ceļos septiņos, piektdienās arī vajadzētu. Ceturtdienās vispār varu kaut vai līdz trijiem gulēt (to gan es nedaru). Dažas naktis guļu 4 stundas, dažas kādas 10 sanāk. Vienreiz pat 14 sanāca, no kurās pirmās 3 bija ar drēbēm mugurā.
Vēl visa tā pašsajūta pasliktinās, ja līst. Atvainojiet, es gribēju teikt, kad līst. Nu, tas ir, jo līst. Nē, nav tā, ka līst visu laiku. Ir tā, ka vienmēr līst nākamajā dienā pēc pārāk slikti / pārāk labi / vienkārši dīvaini gulētas nakts.
Runājot par lietu, rudens ir skaists. Katru reizi (nu labi, nepārspīlēsim, teiksim varbūt katru desmito reizi), kad paveros pa logu, koki ik pa dažiem toņiem ir nomainījuši savu krāsu gammu. Es jūtu, kā te tuvojas Siguldas cienīgs skaistums. Bet, kamēr vēl nav atnācis lapu smukums, tad katru, piemēram, divdesmito reizi, kad paskatos pa logu, redzu varavīksni.
Ar reģistrēšanos kursiem sāku nodarboties diezgan vēlu, tātad īstenībā patērēju tam diezgan maz laika. Bet tas process bija tik, nu, vienkārši tik ļoti, nu, bet reāli tik, tik... ka man ir tāda sajūta, it kā es jau visu semestri te būtu nomācījusies. Tam kursam nevar piereģistrēties, jo par daudz cilvēku, tam nevar, jo tas ir sasaistīts ar citu kursu. Vajag to kursu un to kursu, un to arī, bet visi ir vienā un tajā pašā laikā. Tad varbūt jāatsakās no tā kursa? Bet tad nepietiek kredītpunktu. Aizejam uz to lekciju. Kaut ko saprati? Nē. Ejam prom, atceļam reģistrāciju. Tad jāņem atkal kāds cits, bet tajā laikā jau ir tas otrs. Nē, ņemam to, jo to otru mums nemaz varbūt nevajag. Atceļam reģistrāciju. Vai tomēr vajag? Piereģistrējamies no jauna. Kāpēc tam kursam ir tik maz kredītpunktu? Es gribu mājās. Pajautājam kādam?
Lai arī cik ļoti personību graujoša būtu apziņa, ka ar paša spēkiem, apķērību un zināšanām nepietiek, lai tiktu galā, reizēm tomēr ir tā, ka „Pajautājam kādam?” ir universāla atbilde uz visām problēmām. Nē, bet tiešām. Pēc maģiskās pajautāšanas lietus pierima un sāka spīdēt saule. Iestājās mierpilna skaidrība. Nē, mēs nevaram atteikties no somu literatūras, lai tajā laikā mācītos praktisko somu valodu, jo somu literatūra ir A daļā, bet valoda nē, tāpēc teorētiski var vispār nemācīties nevienu ar somu valodu saistītu kursu. Un tas taču vienmēr ir tik burvīgi, ka teorija sakrīt ar praksi, vai ne? Mēs varam nemācīties somu valodu un mēs arī nevaram mācīties somu valodu, jo somu valodas kursu te ir maz, un arī tie paši ir vai nu neatbilstošā laikā vai neatbilstošā līmenī.
Iemācījāmies arī to, kā tikt piereģistrētām pie kursiem, kuriem pašas sevi nevaram piereģistrēt. Rezultātā pēc visa tā murga, kas reālajā laikā ilga dažas dienas, bet sajūtu laikā vienu semestri, beidzot ir sasniegts nepieciešamais kredītpunktu skaits. Es, goda vārds, vienu mokpilnu, izmisuma pilnu brīdi (kādu stundu)domāju, ka tas nekad neizdosies.
Zelta mākonim, protams, ir arī pa kādai pelēkai maliņai. Piemēram, A daļā esošā Baltijas jūras somugru folklora, ko laikam nekur citur, izņemot Latvijas Universitāti, nav iespējams apgūt. Vismaz ne šajā semestrī, vismaz ne man saprotamā valodā. Un tad vēl tā nelaimīgā somu valoda, kuru man lemts dzirdēt tikai vienu lekciju nedēļā. Šai pelēkajai maliņai tomēr ir zelta stūrītis: viņu sauc Elina, viņa ir somiete. Mēs iepazināmies igauņu valodas lekcijā, mēs pajautājām, vai viņa negrib ar mums pāris reizes nedēļā parunāties somiski. Viņa labprāt piekrita, jo, izrādās, Elina grib strādāt par somu valodas skolotāju ārzemniekiem. Tā, lūk, ir māksla atrast īstos cilvēkus īstajā laikā un īstajā vietā.
Kad mana istabas / kursa / cīņu biedrene Inese izlasīja manu ierakstu par kaimiņiem un latviešiem, viņa vispirms ilgi smējās, tad nocitēja mani twitterī un visbeidzot pieprasīja atsevišķu rindkopu arī par viņu. Pieprasījums ir loģisks, jo Inese taču ir gan latviete, gan kaimiņiene. Tāpēc viņa saņem veselu ierakstu.
Īstenībā, pirms mēs ar Inesi sākām dzīvot vienā istabā, es viņu pārāk labi nepazinu. Kopā bijām dzērušas tikai vienu reizi. Un arī ne jau kaut kādā tur lētā krodziņā, kurš vieno kopā mūs, lai visi par jauniem draugiem kļūst, bet gan pieklājīgā vēstniecībā. Bet satraukumam nav pamata – kopš esam iebraukušas Tartu, skaitlis ir manāmi pieaudzis. Sakarā ar šo ne tik labo pazīšanu, es biju nedaudz satraukusies un baidījos, ka man būs kauns viņas klātbūtnē dejot pie stulbām dziesmām un lamāties ar saviem mīļākajiem lamu vārdiem. Bet atklājās, ka man ir pilnīgi vienalga. Atklājās, ka mums ir arī šis tas kopīgs, piemēram, tas, ka šad tad ir pilnīgi vienalga. Tāpat arī mums abām patīk smieties, dejot, šad tad iedzert alu, šad tad vīnu un laiku pa laikam iekost kādu junk food.
Tomēr ir arī manāmas atšķirības. Reiz, piemēram, mēs nolēmām kopā vārīt zupu, bet tas izrādījās ļoti sarežģīti. Vienai sīpolus vajag apcept, otrai nē. Viena burkānus grib rīvēt, otra griezt, utt. Beidzās gan viss labi – izgājām uz kompromisu un garšoja abām. :) Kādā citā reizē Inese paziņoja, ka seriāli ir degradējoši. Bet man bija pilnīgi vienalga, tāpēc tā vietā, lai apdomātu viņas viedos vārdus, es iespraudu austiņas un laimīgi degradējos.
Secinājums: Ja māk dzīvot ar pareizo attieksmi, tad var sadzīvot:
http://www.youtube.com/watch?v=hhaeXCUf
Tā, tā, tā. Raatuses kopmītņu dzīvoklīša iedzīvotāju sastāvs ir nokomplektējies. Pa kreisi itāliete un krieviete, pa labi ķīniete. Sākumā gandrīz vai palika žēl nabaga itāļu meitenes, kura pa šīm dienām, kurās vēl nebija atbraukusi viņas istabas biedrene, atrada sev kaut kādus itāļu draugus, kurus cītīgi aicināja dzert kafiju pie sevis, kā arī vienu citas tautības un dzimuma pārstāvi, kurš bieži un ilgi ciemojās, un, kad viņi bija divatā, tad aiz aizvērtām durvīm. Žēlumu nomainīja neapmierinātība, kad atklājās, ka tagad viņa ar saviem drauģeļiem savas kafijošanas taisīs virtuvē. Būtu vēl vismaz viņai tie draugi normālas jautrības piekritēji, tad vienalga. Bet viņi tak kaut kāda nedzērāju banda salasījusies, kuru galvenais sarunu temats ir par to, kurš vairāk netīrumus no sava dzīvokļa virtuves noberzis. Pilnīgi negribas iet taisīt ēst, kamēr viņi tur sēž. Bail, ka visi uz pirkstiem skatīsies, ka tik man pārāk daudz drupaču neizkrīt uz virtuves galda. Un beigās itāliete izņems pannu no rokām un nomazgās. (Tā viņa vienreiz izdarīja ar pannas vāku.)
Ar ķīniešu kaimiņieni arī nav jautri, bet ir krietni vieglāk. Viņa iznāk no savas istabas ļoti reti. Uztaisa kādu ķīniešu ēdienu, piepilda ar ūdeni savu personīgo tējkannu un iet atpakaļ. Man ar viņu bijušas tieši trīs sarunas:
1.Parastā iepazīšanās saruna: Mani sauc tā, mani sauc tā. Neviens to vairs neatceras, bet kuru tas interesē. Es esmu no Ķīnas. Mēs no Latvijas. Ā, te iepriekš arī dzīvoja meitenes no Latvijas. Visi priecājas iepazīties.
2.Saruna virtuvē nedēļas nogalē: „Kas tas ir, ko tu tur ēd?” „Tas ir, nu, ēēē, nezinu, kā to angliski sauc, bet tas izskatās šādi” atbildu un parādu griķu paciņu. „Vai tie ir kaut kāda veida rīsi?” „Nē, tie nav rīsi. Bet tas ir kaut kas, ko audzē,” es atbildēju savā ne tik labā angļu valodā, kāda būtu vajadzīga, lai atbildētu normāli.
3.Saruna pirmdienas vakarā „Čau, meitenes! Jūs negribat suši? Man palika pāri, vairs nevaru ieēst” „O, jā, paldies, man ļoti garšo suši. Paldies!” „Tas jauki.” „Paldies!”
Par krievu meiteni viedokļa vēl nav. Izņemot to, ka viņa atbrauca kopā ar ļoti daudz kastēm.
Pirmās nedēļas laikā ir izdevies satikt 6 latviešus. Satiekot pirmās divas latvietes, pārsteiguma pēc tieši es izrādījos visvairāk pēc tautiešiem noilgojusies, un, neraugoties uz savu ierasto „es ar svešiniekiem nerunāju” vai nedaudz piezemētāko „man patīk runāt ar svešiniekiem, ja vien viņi uzsāk sarunu”, vispār nedomādama, teicu: „O, es dzirdu latviešu valodu. Jē, latvieši. Jūs esat pirmās latvietes, ko satieku.” Tam sekoja mazais saruniņš un padalīšanās ar personvārdiem, kas vēlāk noveda pie draugu pievienošanas facebook. Pagaidām kontakta beigas.
Tās pašas dienas naktī lielajā jaukajā pub crawl pasākumā satiku 2 latviešu džekus, kuri te laikam ne pirmo gadu mitinās. Ar vienu no viņiem man sanāca viedokļu nesakritība par latviešu nācijas rakstura īpašību ienīst citus latviešus. Es vēlējos šo viedokli piezemēt, pasakot, ka latvietis tomēr priecājas satikt citu latvieti, ja tas notiek ārpus Latvijas. Viņš teica „nē”. Es teicu „jā”. Es taču dažas stundas agrāk biju ļoti priecīga satikt latviešus, un es esmu latviete. Secinājums: man bija taisnība. :D
Nākamā latviete pielavījās rektora pieņemšanas pasākuma laikā pie ēdienu galda, kamēr mēs ar Inesi, neko nenojauzdamas, runājām muļķības latviešu valodā, un teica „Čau, meitenes! Kāds prieks beidzot dzirdēt latviešus.” PRIEKS. Ha. Es neesmu vienīgā. Tad mēs tur trijatā forši parunājām. Izsecinājām, ka latvieši ir ļoti nestresaini ļaudis, kuriem, ja pasaka, ka kursiem var piereģistrēties līdz 17.septembrim, tad loģiski, ka neviena no mums jau nu 3.septembrī vēl nevienam kursam nav piereģistrējusies. Atšķirībā no visas pārējās pasaules, kas to paspējusi izdarīt vēl pirms atbraukšanas uz Tartu.
Arī pagaidām pēdējā satiktā savējo tautas pārstāve mūs atrada tieši tādā pašā veidā – nejauši izdzirdot mūsu latvisko vāvuļošanu. Tikai šoreiz tas notika kopmītņu gaiteņos. Par "prieku" gan diemžēl neko nedzirdēju. :( Toties viņa ir ļoti eleganta, tāpēc iepazīstoties mēs vienai otrai paspiedām roku kā īsti džentlmeņi.
Turpinājums sekos.
P.S. Citāti ir neprecīzi. Bet, whatever, kuru tas interesē!?
Tā kā tekstu es rakstu Word dokumentā, gribot negribot jāsāk ar pozitīvu atziņu, ka tomēr ne vienmēr un ne visās jomās Igaunija ir pārāka par Latviju. Wi-fi te esot visādos nostūros , taču universitātes kopmītnes nav viens no šiem stūriem. Atšķirībā no Latvijas Universitātes, kur bezmaksas bezvadnieks pieejams visās universitātes ēkās, tostarp kopmītnēs, šeit par internetu ir jāmaksā, turklāt pēc pieteikšanās vēl nez cik ilgi jāgaida, kamēr uz e-pastu atsūtīs lietotājvārdu un paroli, lai pieslēgtos. Nu, labi, 1 – 3 dienas.
Pirmo iespaidu par pilsētu kā tādu man, protams, nav, jo esmu priviliģēta ar to, ka ne jau pirmo reizi pa Tartu ielām staigāju, tas pats arī par igauņiem kā tādiem un Raatuse kojām kā tādām. Pirmais iespaids toties man ir par pirmo blakus istabiņas iemītnieci, ar kuru jādalās virtuvē, tualetē un vannas istabā. Es nezinu, kā viņu sauc, es neatceros vārdu nevienam ārzemniekam, ja vien viņš nav kaut kas tik elementārs kā Anna, Izabella vai Katy, kas noteikti ir slēptā Katja, ņemot vērā, ka no Krievijas. Tātad, meiteni blakus istabā varētu noraksturot kā stereotipiem ne pārāk atbilstošu itālieti. Nē, nu, draudzīga gan laikam viņa ir, jo katru reizi kā ierodas, sasveicinās, un šodien pat arī pieklauvēja pie mūsu aizvērtajām istabiņas durvīm, lai atsveicinātos pirms došanās kaut kur ārā (neteica, kur). Es, protams, neesmu eksperts koju pieklājības jautājumos (itāļu pieklājības jautājumos arī nē) , bet man šķiet, ka tas ir lieki. Vismaz sākumā. Bet ko gan es zinu, es jau neesmu pieklājīgākais cilvēks, ko pazīstu. :D Lai vai kā, viņa ir ļoti tāda pieklājīga un nopietna, vēl arī itāļu kaimiņienei patīk tīrība un kārtība – nekā lieka. Fairy pēc lietošanas liek skapītī, trauku lupatiņu smuki saloka, un arī mūsu no skapja izvilkto trauku žāvētāju liek atpakaļ skapī. Pēc tam, kad novākusi no turienes mūsu traukus un salikusi tos pa pareizajām vietām. Un netīru trauku nevar atstāt bez uzraudzības nevienu minūti – to arī nomazgā un liek skapītī.
***
Pēc divu igauņu alus nobaudīšanas, vienas mierīgas nakts, otrās lekciju dienas un daudzu bezmaksas saldumu apēšanas, turpinu rakstīt savus pirmos iespaidus Wordā. Lietas beidzot aizvirzījušās līdz interneta lietotājvārdam un parolei, un mums nav ne jausmas, kas ar tām tagad būtu jāiesāk. Igauņi laikam uzskata, ka visi ir tik pat advancēti IT jomā kā viņi paši, tāpēc tā arī saka: kad saņemsiet lietotājvārdu un paroli, tad varēsiet pieslēgties. Punkts. Droši vien, ka varam, bet nemākam. Kāpēc? Un kāpēc itāļu kaimiņiene mācēja? Un kāpēc viņas šobrīd nav šeit, lai varētu mūs apgaismot? Kāpēc, es tiešām nezinu, kāpēc...
Dažas stundas vēlāk kabelis beidzot pieslēdz internetu un vienlaicīgi lauž cerības uz lētāku izbraukšanu: katram datoram savs lietotājvārds, katram sava cena par internetu. Nekādas dalīšanās te nebūs! Maksā!
Ā, ja jau cepjos, tad cepšos līdz galam. Pirmo stipendiju, kuru studenti saņemšot „once they have arrived to Tartu” izsniegs pēc 10.septembra. Tas ir 2 nedēļas pēc atbraukšanas. Once they have arrived... pssss. Un man būs jāmaina ēšanas paradumi, jo virtuvē ir aizvēsturiska plīts ar tikai diviem riņķiem, kuri silst tik lēnu kā igauņi latviešu jokos.
Un tad vēl koju administrators ir pārāk nelaipns un tā un tā, un tā.....
Nu labi, pietiks. Apsolu, ka turpinājumā sekos pozitīvāki novērojumi.
Vēl jau it kā lielākā daļa dienas priekšā, bet pagaidām man patīk viss, kas notiek, pat tas, kas parasti nepatīk. Tas droši vien tāpēc, ka baudu šodien savu šīs vasaras pēdējo brīvdienu darba dienā. Jau pirmdien plkst. 6.15 ar griezīgu modinātāju 30 cm attālumā no cieši aizmigušās galvas sāksies mana vasara. Pēc vakardienas līguma parakstīšanas un darba apmācības dienas sajūtu brīnišķīgu atvieglojumu. Pēc iepriekšējām 3 vasarām, kuras pārsvarā pavadīju internetā, par vienīgajām vasaras izklaidēm izvēloties gandrīz ikrīta peldi vietējajā ūdenskrātuvē un šad tad aizstopēšanu uz Rīgu vai kādu citu Latvijas pilsēteli, šogad beidzot atkal varēšu attaisnoties ar darbu.
- Pie jūras esi šovasar bijusi?
- Nē, es pa vasaru strādaju.
- Vasarā kaut kur aizceļoji?
- Nē, es pa vasaru strādaju.
- Kādā festivālā biji vasarā?
- Nē, es pa vasaru strādāju.
- Daudz šašlikus vasarā apēdi?
- Nē, es pa vasaru strādāju.
- Ko tu vispār šovasar darīji?
- Strādāju.
Es, protams, apzinos, ka visos gadījumos, izņemot ceļošanu, tā atbilde ir pilnīgs sviests, jo darbs tās izklaides neizslēdz, bet jebkurā gadījumā tas skan labāk nekā
- Pie jūras esi šovasar bijusi?
- Nē.
- Vasarā kaut kur aizceļoji?
- Nē.
- Kādā festivālā biji vasarā?
- Nē.
- Daudz šašlikus vasarā apēdi?
- Nē.
- Ko tu vispār šovasar darīji?
- Neko.
Mājās tik auksti, ka sapnī redzēju sniegu, kas no rīta sasnidzis pa visu tuvāko apkārtni. Šausminājos par dabu, kas jūnija sākumā tādus jokus izstrādā. Par laimi, šī beidzot bija tā nakts, kad izdevās izgulēties, tāpēc, kad pamodos, viss jau bija nokusis.
Izskrienu no mājas (burtiski izskrienu) un secinu, ka beidzot ir pavasaris, tāpēc nepārtraukti turpinot skriet, apbrīnojamā priekā novelku savu ziemas virsjaku un piesienu pie kaut kurienes (tiešām nesaprotu, pie kurienes), lai nosedz dibenu. Tā vajag, jo bikšu man nez kāpēc nav. Tikai tas mani tā īpaši nesatrauc, jo silts taču. Un nepārtraukti kliedzu "Pavasaris, pavasaris, pavasaris..."
Katru rītu, kad pamostoties saprotu, ka esmu ar dziļu entuziasmu sapņojusi par kaut ko dzīvē un manā personības attīstībā tik šausmīgi nozīmīgu kā, piemēram, laikapstākļiem, man paliek sevis ļoti žēl. Jo, nu, vai tad tiešām mana dzīve ir tik garlaicīga, ka mana zemapziņa nevar izdomāt neko labāku par laikapstākļiem? Tad jau labāk būtu sapņojusi par neizpildīto angļu valodas mājasdarbu.
Dvēseliski bīstami ir palikt mājās vienai sestdienas vakarpusē. It sevišķi, ja nav mājasdarbu. It sevišķi, ja viena tāpēc, ka pārējie dzīvokļa iemītnieki ir aizdevušies uz randiņiem. Godīgi sakot, sajūta gandrīz kā valentīndienā. Varēja atnākt Naids pret pasauli. Taču tā vietā atnāca Iedvesma. Good for me! Abas ar Mākslu sadevušās rokās, apsēdināja mani. Un tad mums bija ballīte. Taču tad atnāca SKDS algota darbiniece un manas draudzenes Iedvesma un Māksla aizgāja uz citu ballīti, jo viņām palika garlaicīgi, kad SKDS darbiniece sāka runāt par Ušakovu un viņa draugiem. Varēja gan tā nesteigties. No šīs SKDS personas varētu iznākt visnotaļ labs prototips. Nu, labi, vesels prototips varbūt gluži nē, bet būtu labi atcerēties, cik netaktiski viņa uzvēdināja mani uz sev vēlamo atbildi, pārveidojot jautājumu "Vai jūs atbalstāt, ka cilvēki ziemā staigā pa ledu pāri upēm?" uz jautājumu "Vai jūs atbalstāt, ka cilvēki ziemā staigā pa ledu pāri upēm un tad ielūst un slīkst, lai glābējiem būtu viņi jāizceļ ārā, tērējot domes naudu?".
Ja es sarakstītu romānu, iekļaujot tajā daudzus no saviem pa vakariem safantazētajiem dzīves scenārijiem, tad tur iznāktu viens visnotaļ holivudisks mīlas stāsts ar viegla detektīva un grūti uztverama humora piedevām. Un romāns būtu stilīgs. Konkrēti un līdz vēmienam stilīgs.
Reizēm galvā nav ne jausmas no kurienes kaut kāds klikšķis liek atcerēties kaut ko vecu. Šodien, piemēram, klikšķis teica: "Jāpaklausās Detlef albums". "Interesanti," es nodomāju, "visnotaļ savdabīga izvēle." Pirms 7 gadiem pirkts albums. Pirkts uz Ziemassvētkiem pēc nesenā koncerta apmeklējuma gandrīz vietējajā mazpilsētas naktsklubā, kurā ieeja mistiskā veidā pilnīgi oficiāli no 16 gadu vecuma. Man gan pirms 7 gadiem bija 15, bet tas netraucēja man minēto klubu apmeklēt jau no 14 gadu vecuma. Vēl mazāk man tas traucēja, kad 17 - 18 gadus vecās klasesbiedrenes pāris gadus vēlāk sūdzējās, ka "besī ārā, tur jau tagad pasākuši tikai kaut kādi sīkie iet". Tāpēc, ka tad es lepniem smiekliem un pārgrieztām acīm varēju atbildēt: "Tas nav tikai tagad, tā tas ir bijis vienmēr. Es, piemēram, regulāri tur gāju tad, kad biju sīkā, bet kopš man ir 16, tur esmu bijusi vairs tikai vienu reizi." Kas, starpcitu, ir absolūta taisnība vēl aizvien pēc 7 gadiem.
Tagad klausoties šo 7 gadus veco albumu (vai varbūt albumam ir jau 8?), es, loģiski, aizdomājos par saviem tīneidžeru gadiem. Jo par spīti tam, ka es apmeklēju naktskubu no 14 gadu vecuma un tam, ka tolaik fanoju par Detlef, kas viennozīmīgi bija stilīga mūzika, par ko fanot sevi cienošam tīneidžerim, tas tomēr nav nekāds noslēpums ne man, nedz citiem man tuvu stāvošiem cilvēkiem, ka savos tīneidžera gados es biju krietni vien nūģīgāka nekā esmu tagad.
Un ko pie velna nozīmē tas, ka pēdējās 4 albuma dziesmas ir sabojātas un nevar paklausīties?
"Gads ir garš," ar lielu dvēselisku apņēmību viņa nodomāja, tādā veidā cerēdama aizgaiņāt skumjas. Četras nedēļas gadā viņa vienlaicīgi skumst par bijušo un cer uz nākošo. Vienu nedēļu pirms un pēc gadu mijas un vienu nedēļu pirms un pēc savas dzimšanas dienas.
Izkāpusi laukā no sevis, lai paraudzītos no malas, viņa pasmejas par savām asprātībām, par savu unikālo uzvedību darbadienās un svētkos un par vismaz vienu apkaunojošu notikumu, kas reiz šķitis kā murgs, kas pamodina un neļauj gulēt tālāk, bet tagad šķiet kā jautrs, atmiņā paliekošs sižeta moments kādā ne visai labā grāmatā. Taču, lai cik daudz arī nebūtu šo smejamo gabalu, ar laiku tās domas aizskrien pie tā, kas notika nepareizi vai nenotika vispār. Un, ilgi neuzkavēdamās, skrien tālāk, kļūstot par manuskriptiem atkārtotiem sižetiem ar mainītiem pavērsieniem, kas notiks sekojošajā gadā. Ir taču jābūt vēl vienai iespējai. Ir taču, vai ne? Gads ir garš.
Bet kad pienāk nākamā no četrām nedēļām, tad manuskripti sāk degt. Vārds pa vārdam, rindkopa pa rindkopai, nodaļa pa nodaļai kļūst par melniem pelniem, par apziņas upuriem. Apziņas, ka viņa nav autore tai grāmatai, par kuras galveno varoni ir kļuvusi.
Šobrīd beidzot uzvedos tieši tā, kā pienākas uzvesties studentei ne tajā pirmajā svaigumā. Nedēļas nogalē svinēju dzīvi, pa dienu strādāju un tagad, kad pulkstenis jau pāri pusnaktij, izmantojot slaveno "pēdējo brīdi", gatavojos lekcijai, kas būs plkst. 10:30. Neesmu vēl pabeigusi, tomēr izniekoju laiku, lai pablogotu. Tas nekas, ka miegs nāk, tas nekas, ka ēst gribās, tas nekas, ka rīt lekcijas laikā, platu muti žāvādamās, teikšu sev klusi, ka nevajadzēja taču naktī veltīt laiku muļķībām, kad varēju to veltīt miegam.
Interesanta sajūta.
Apjuku no tā, cik maz šodien mājasdarbu. Tomēr vēljoprojām spītīgi atsakos ķerties klāt tiem mājasdarbiem, kas ir pa pusei apmēram eksāmeni. Decembris ir aiz kalniem, un lielas lietas man labāk patīk dienas gaismā. Tā nu pirms es iesāku rakstīt šo garo izklāstu par neko, es kādas minūtes 5 padraudzējos ar domu, ka varētu savu apjukušo brīvo laiku veltīt tam, lai piereģistrētos twitter.com lapiņā. Vispār šī doma mani klusiņām urda jau kopš tā laika, kad pa virtuves radio no rītiem sāka skanēt radio 101, kas katru darbadienas rītu plkst. 9:00 aicina ieiet savā twitter kontā un piedalīties konkursā. Pastiprinošais apstāklis Nr.1 ir tāds, ka es katru darbadienas rītu plkst. 9:00 esmu virtuvē. Pastiprinošais apstāklis Nr.2 ir tāds, ka tur gandrīz vienmēr var laimēt kaut ko tādu, no kā man vispirms izkaras mēle un pēc tam gribas raudāt, jo man tā nav.
Spēcīgāk doma mani sāka urdīt tad, kad es sapratu, ka es vēljoprojām nezinu par saviem kursabiedriem daudz ko tādu, ko citi zina. "Vēljoprojām" tāpēc, ka pirmo reizi sapratot, ka nezinu par viņiem to, ko zin citi, es piereģistrējos facebook.com lapiņā. Nav jau gan tā, ka es būtu šausmīgi ziņkārīga, bet nu laiku pa laikam taču gribas iesaistīties kādā sarunā.
Pie centieniem domu pārvērst rīcībā mani, savukārt, noveda cita doma. Doma, ka ar darbošanos twitterī es varētu trenēties izteikties īsāk. Tas būtu par godu visiem tiem cilvēkiem, kuriem apnīk klausīties manos stāstos vēl pirms esmu nonākusi pie sarežģījuma, par kulmināciju nemaz nerunājot, jo ekspozīcija laikam ir nomācoši daudz par garu.
Šī garā atstāstījuma īsā doma ir tāda, ka piereģistrēšanās neizdevās, jo nespēju izdomāt sev piemērotu lietotājvārdu.
Facebookā bija vieglāk. Daaa.
Kad es kaut ko ieraugu, kaut ko foršu, interesantu, pirms tam neredzētu, tad rodas divejādas sajūtas. Pirmā no tām ir - hmm, izklausās interesanti, jāpamēģina. Bet ļoti, ļoti ātri seko otra - vai man to vajag, vai es to patiešām gribu, un ko pie velna es ar to iesākšu.
Tālāk viss ir ļoti vienkārši. Es pakļaujos otrajai domai un dzīvoju tālāk. Līdz mirklim, kad šī pati lieta atkārtoti uzrodas manā redzeslokā. Tad es nolemju riskēt. Arī tālāk viss ir ļoti vienkārši. Kad esmu, teiksim, pieteikusies un sapratusi, kas tas vispār un ko tas nozīmē, tad izrādās, ka nav nemaz tik aizraujoši un vispār galīgi ne tā, kā biju to iztēlojusies.
Secinājums arī ir ļoti vienkāršs. Man ir izveidoti visādi personiski un ne tik personiski profili dažādos portālos, kuros es nekad neieeju, tātad neko ar tiem nedaru. Un pie tiem visiem tikko tapa vēl viens, kas arī kļuva par manu iedvesmas avotu šim ierakstam. Vismaz kaut kāds labums :D
Piebilde: ja tā padomā, tad nākotni jau arī nevar paredzēt un varbūt kādreiz tie neskaitāmie profili tiks piepildīti. Kā nekā arī šis blogs stāvēja tukšs apmēram 3 gadus.
Navigate: (Previous 20 Entries | Next 20 Entries)