van Daama - Komentāri

zanhu

12:11 - Paši pirmie iespaidi

Tā kā tekstu es rakstu Word dokumentā, gribot negribot jāsāk ar pozitīvu atziņu, ka tomēr ne vienmēr un ne visās jomās Igaunija ir pārāka par Latviju. Wi-fi te esot visādos nostūros , taču universitātes kopmītnes nav viens no šiem stūriem. Atšķirībā no Latvijas Universitātes, kur bezmaksas bezvadnieks pieejams visās universitātes ēkās, tostarp kopmītnēs, šeit par internetu ir jāmaksā, turklāt pēc pieteikšanās vēl nez cik ilgi jāgaida, kamēr uz e-pastu atsūtīs lietotājvārdu un paroli, lai pieslēgtos. Nu, labi, 1 – 3 dienas.
Pirmo iespaidu par pilsētu kā tādu man, protams, nav, jo esmu priviliģēta ar to, ka ne jau pirmo reizi pa Tartu ielām staigāju, tas pats arī par igauņiem kā tādiem un Raatuse kojām kā tādām. Pirmais iespaids toties man ir par pirmo blakus istabiņas iemītnieci, ar kuru jādalās virtuvē, tualetē un vannas istabā. Es nezinu, kā viņu sauc, es neatceros vārdu nevienam ārzemniekam, ja vien viņš nav kaut kas tik elementārs kā Anna, Izabella vai Katy, kas noteikti ir slēptā Katja, ņemot vērā, ka no Krievijas. Tātad, meiteni blakus istabā varētu noraksturot kā stereotipiem ne pārāk atbilstošu itālieti. Nē, nu, draudzīga gan laikam viņa ir, jo katru reizi kā ierodas, sasveicinās, un šodien pat arī pieklauvēja pie mūsu aizvērtajām istabiņas durvīm, lai atsveicinātos pirms došanās kaut kur ārā (neteica, kur). Es, protams, neesmu eksperts koju pieklājības jautājumos (itāļu pieklājības jautājumos arī nē) , bet man šķiet, ka tas ir lieki. Vismaz sākumā. Bet ko gan es zinu, es jau neesmu pieklājīgākais cilvēks, ko pazīstu. :D Lai vai kā, viņa ir ļoti tāda pieklājīga un nopietna, vēl arī itāļu kaimiņienei patīk tīrība un kārtība – nekā lieka. Fairy pēc lietošanas liek skapītī, trauku lupatiņu smuki saloka, un arī mūsu no skapja izvilkto trauku žāvētāju liek atpakaļ skapī. Pēc tam, kad novākusi no turienes mūsu traukus un salikusi tos pa pareizajām vietām. Un netīru trauku nevar atstāt bez uzraudzības nevienu minūti – to arī nomazgā un liek skapītī.

***

Pēc divu igauņu alus nobaudīšanas, vienas mierīgas nakts, otrās lekciju dienas un daudzu bezmaksas saldumu apēšanas, turpinu rakstīt savus pirmos iespaidus Wordā. Lietas beidzot aizvirzījušās līdz interneta lietotājvārdam un parolei, un mums nav ne jausmas, kas ar tām tagad būtu jāiesāk. Igauņi laikam uzskata, ka visi ir tik pat advancēti IT jomā kā viņi paši, tāpēc tā arī saka: kad saņemsiet lietotājvārdu un paroli, tad varēsiet pieslēgties. Punkts. Droši vien, ka varam, bet nemākam. Kāpēc? Un kāpēc itāļu kaimiņiene mācēja? Un kāpēc viņas šobrīd nav šeit, lai varētu mūs apgaismot? Kāpēc, es tiešām nezinu, kāpēc...
Dažas stundas vēlāk kabelis beidzot pieslēdz internetu un vienlaicīgi lauž cerības uz lētāku izbraukšanu: katram datoram savs lietotājvārds, katram sava cena par internetu. Nekādas dalīšanās te nebūs! Maksā!
Ā, ja jau cepjos, tad cepšos līdz galam. Pirmo stipendiju, kuru studenti saņemšot „once they have arrived to Tartu” izsniegs pēc 10.septembra. Tas ir 2 nedēļas pēc atbraukšanas. Once they have arrived... pssss. Un man būs jāmaina ēšanas paradumi, jo virtuvē ir aizvēsturiska plīts ar tikai diviem riņķiem, kuri silst tik lēnu kā igauņi latviešu jokos.
Un tad vēl koju administrators ir pārāk nelaipns un tā un tā, un tā.....

Nu labi, pietiks. Apsolu, ka turpinājumā sekos pozitīvāki novērojumi.