van Daama -

00:34

Es kā persona, kas nemīl multfilmu žanru un vispār dzīvē nav izdarījusi daudzas must see, must do, must whatever lietas, tikko izdarīju lielu pagriezienu savā dzīvē: beidzot noskatījos "Ezīti miglā". Man tāds plāns bija jau gadiem. Viena būtiska motivācija, kas palīdzēja beidzot nonākt no plānošanas līdz plāna izpildei, ir tāda, ka šogad esmu redzējusi ļoti daudzas zīmētas, līmētas, animētas un lellēm bagātas igauņu filmas. Ļoti - tas nozīmē vairāk nekā jebkuras citas valsts, tostarp Latvijas, šāda tipa ražojumus. Un motivācija tā ir tāpēc, ka es cerēju, ka salīdzinot ar visiem tiem igauņu daiļdarbiem, izdaudzinātais ezītis būs patīkama pārmaiņa. Kā karsta diena 2012. gada vasarā.
Vispār jau nav tā, ka tā cerība būtu tāda ļoti nereāla, ņemot vērā, ka apmēram trešo daļu no visām igauņu filmām (ne tikai zīmētām), es skatos ar saviebtu seju. Pārsvarā tā trešdaļa gan arī sastāv no zīmētajām un leļļu filmām. It kā jau nepietiktu ar to, ka to filmu saturs un pasniegšanas metode ir bezgala dīvaina, vēl ir arī tas, ka tās lelles un zīmētie tēli ir neiedomājami neglīti. Un katrā filmā vismaz vienu reizi parādās plikas sieviešu krūtis. Plikas. Jo kailas izklausās skaisti.

Rezumē: Ezītis arī ir dīvains, toties smuks.