van Daama
(Jaunākais)
(Arhivētais)
(Draugi)
(Par sevi)
Navigate: (Next 20 Entries)
2. Sep 2011
13:26
Jā, smadzenes ir tāda komplicēta lieta, protams. Tur notiek gan labi, gan slikti, gan jocīgi procesi. P.S. man bioloģijā bija sliktas atzīmes.
Izgāju no mājas, aizslēdzu durvis un, kad sapratu, ka nav, kur ielikt atslēgu, slēdzu tās atkal vaļā un paņēmu no mājas piemirsto somiņu. Pusceļā uz autobusa pieturu sapratu, ka esmu atstājusi mājās tos dokumentus, kuri kalpo par galveno iemeslu tam, ka es vispār dodos ārā no mājas.
Lai gan biju izvēlējusies doties uz Madonu tieši ar to autobusu, kuram pēc 20 minūtēm seko vēl viens autobuss, nolēmu tomēr elpu neievilkt un, tiklīdz vajadzīgie dokumenti bija pie vietas (tas ir, pie manis), devos atpakaļ uz pieturu klusā cerībā, ka pirmais kavēsies un es tomēr paspēšu aizbraukt ar to. Pirmais kavējās, bet es nepaspēju. Tikai redzēju, kā tas mierīgi izgriežas no pieturas un aizbrauc tālēs zilajās, pateicu pārāk skaļu F vārdu, apgriezos ap savu asi, lai pārliecinātos, ka to neviens nedzirdēja, un lēnā solī aizgāju līdz pieturai un apstājos, lai kādas 15 minūtes padarītu to, kas man nepatīk - gaidītu.
Paralēli tam darīju to, kas man patīk - iespraudu ausīs mūziku un hipnotizēju mašīnas, lai panāktu, ka kāda no tām apstājas un pazīstama balss pasaka, lai lecu tik iekšā un viens divi tūlīt būsim Madonā.
Kā jau ar tādiem nomoda sapņiem mēdz notikt, tas, protams, piepildījās. Nedaudz izkropļotā un ne tik fantastiskā veidā, bet piepildījās.
Mašīna apstājās un nepazīstama balss teica, ka aizvedīs līdz Sarkaņiem. (Tas ir miests, kas atrodas gandrīz pie pašas Madonas) P.S. laukos kāpt iekšā nepazīstamās mašīnās, kas piedāvā aizvest, nav bīstami, jo laukos visi visus pazīst pat tad, ja nepazīst.
Izmesta Sarkaņos, es paskatījos pulkstenī, nopūtos, paskatījos uz pieturu, nopūtos, paskatījos uz ceļu, kas ved Madonas virzienā, nopūtos un tā vietā, lai turpinātu darīt to, kas man nepatīk (gaidīt), darīju to, kas man patīk (gāju).
Pēc 40 minūšu veselīgas, bet apgrūtinošas pastaigas (ceļš, kurš tiek remontēts, ir nepiemērots gājējiem, un arī zāle, kas aug tam blakus, ir garāka nekā gribētos) biju nonākusi savā pirmajā mērķpunktā un ar lepnumu secināju, ka neesmu zaudēju nevienu minūti no sava lētā laika, jo autobuss, kuru es negaidīju, vēl aizvien nebija mani apsteidzis.
Šim rakstam ir ļoti jēgpilns secinājums, kuru man ir slinkums rakstīt, bet ir, nopietni.
22. Aug 2011
14:25 - Par progresu un mājsaimniecību.
Šodien, vārot zupu, sapratu, kāpēc man patīk vārīt zupu. Un sautējumu arī.
Visa lieta slēpjas progresā. Jo cilvēkiem taču patīk augt profesionāli. Īstenībā man nav ne jau jausmas, vai cilvēkiem patīk, bet man patīk.
Un tātad, vārot zupu vai sautējumu, ir daudz iespēju augt, jo tur ir pietiekami daudz dārzeņu, ar kuriem visu ko var salaist dēlī. Receptes lietot gan nevajadzētu, jo tas var izjaukt progresa ritmu.
Pirms divām nedēļām uzzināju, ka burkāni vārās ilgāk par kabaci pat tad, ja kabača mērķis ir izjukt, bet burkāna mērķis palikt gabalos. Pēc dabas esmu nepacietīga, tāpēc saimei nācās samierināties ar pacietiem burkāniem visādi citādi gardā sautējumā.
Pirms nedēļas pārspīlēju ar faktu, ka kartupeļi jau nu gan ātri izvārās, ja to mērķis ir palikt gabalos. Sautējums pēc dabas ir nepacietīgs, tāpēc tas jau sāka rauties klāt pie katla dibena, kad kartupeļi vēl nebija tam gatavi. Liet vēl klāt ūdeni un maisīt līdz nemaņai ar laiku reāli apnika, jo es pēc dabas esmu nepacietīga, tāpēc saimei nācās samierināties ar pacietiem kartupeļiem visādi citādi vēl gardākajā sautējumā.
Ar manu šodienas pupiņu zupu vismaz nevienai saimei nebija jāsamierinās, jo to ēdu tikai un vienīgi es pati. Progress manāmi jūtams - gan burkāni, gan kartupeļi izdevās nevainojami. Taču tik un tā man nācās samierināties ar apnicīgu ūdens liešanu tā, kurš no ilgas vārīšanas jau izvārījies, vietā, riskējot ar to, ka arī visa žāvētās vistas garša būs izkūpējusi tvaikos un iesūkusies virtuves griestos. Pēc dabas vēljoprojām esmu nepacietīga, tāpēc nācās vien samierināties ar pacietām pupiņām visādi citādi nereāli gardā zupā.
Mūzika: All the ducks are swimming in the water...
22. Jul 2011
15:27
Vakar uzzināju, ka ļoti cienījamā, augsti godājamā Latvijas Universitāte ir trakoti nežēlīga iestāde. Jo vairāk studenti pirmajā kursā pazuda no solu rindām, jo vieglprātīgāk es darbojos sava mērķa - ierotēšanas laimīgajā pusē - virzienā. Tāpēc, kad mani sasniedza informācija par to, ka mērķi esmu sasniegusi, es pat nebiju tik priecīga, cik varēju būt, jo es taču esmu tik gudra, ka tas bija pašsaprotami.. ha haa.
Bet tad pēc dažām dienām mani sasniedza informācija, ka biju dikti maldījusies savā viedoklī par to, ka, cik budžetiņa vietiņas iedod pirmajā kursiņā, ar tik ari dzīvojam visus četrus gadiņus. Johaidī, ar arā velns! Laimīgo vietu skaits samazināts uz pusi! Un izrādās, ka es tomēr esmu vēl gudrāka nekā biju domājusi.. ha haa.
Kad lielais prieka vilnis par gudrību tika pārvarēts, pievērsos negatīvākām šī apstākļa pusēm. Piemēram, domām par to, cik ļoti mani ienīst tie no laimīgās puses izmestie kursabiedri, kuri bija klāt brīdī, kad pasniedzēja X ilgi jo ilgi nevarēja starp 2 atzīmēm izlemt, ar kuru mani lai eksāmenā aplaimo, un galu galā ielika augstāko, mutiski pamatojot savu lēmumu ar spriedumu, ka es vienmēr esmu tik pozitīva.
6. Jul 2011
12:39 - Apvedceļa nebūs, tikai zemenes
Vakar gribēju pāriet jaunā līmenī, tāpēc pirmo reizi mūžā nolēmu iet uz mežu ogot. Bet tā pa nopietno - nevis saujiņā un apēst, bet maisiņā, pārnest mājās un vēl citus pacienāt. Es saprotu, ka parasti to dara spainītī, bet neizdošanās gadījumā man taču to tukšo spainīti būtu kauns nest uz māju cauri visam ciema centram. Maisiņu vismaz var paslēpt somiņā.
Tiklīdz nonācu vietā, ko puslīdz varētu saukt par mežu, tā sāku uz abām ceļa pusēm lūkoties pēc mazajām sarkanajām odziņām vārdā zemenītēm. Nožēla - vajadzēja nākt ar brillēm, jo bez tām lūkošanās uz abām ceļa pusēm izpaudās kā staigāšana no vienas ceļa puses uz otru, mēģinot abās pusēs apskatīt pilnīgi katru ceļmalas centimetru, un man radās nojauta, ka manas darbības nedaudz atgādināja dzērāja streipuļošanu.
Ik pa laikam es pat nokāpu no cietzemes un iekāpu mežā, sekodama spilgtajām sarkanajām ogām. Tomēr iet tālāk par 2 metriem no meža ceļa gan nesaņēmos. Dziļāk mežā tomēr ir vairāki baiļu faktori. Viens no tiem ir ērces un tamlīdzīgas nedraudzīgas būtnes (vilki, piemēram), kas varbūt dziļāk mežā ir vairāk, bet varbūt arī nav, es īstenībā nezinu. Otrs faktors ir manas ģeniālās orientēšanās spējas, kas dzīves laikā mani vairākkārt ir novedušas. Novedušas no ceļa. Novedušas dažādos Rīgas nostūros. Novedušas līdz izmisumam, asarām un līdz smiekliem (tur gan vairāk citus nevis mani). Un nelīdz pat tas, ka vienreiz mūžā ar kompasu vienā rokā un karti otrā esmu piedalījusies orientēšanās sacensībās, jo pat tad es apmaldījos.
Kad mežs izbeidzās, es pa dzelzceļa sliedēm devos tālāk, lai nonāktu citviet mežā, kur reiz pirms diviem gadiem biju atklājusi pleķīti ar daudz zemenītēm. Pa ceļam vēl šur tur kaut ko paplūcu, bet vispār jau nekā daudz tur nebija, ko plūkt.
Pleķīti neatradu. Neko vairāk neatradu. Iznākot no meža un tuvojoties vietai, kur mani varētu redzēt citi cilvēki, iebāzu savu ar zemenēm nedaudz piepildīto maisiņu somiņā, nopriecājos par savu gudro lēmumu neņemt spainīti, un mājup gāju svilpodama (domās, jo es īstenībā nemāku) un izlikdamās, ka esmu vienkārši pastaigā iznākusi. Tas bija vienkārši, jo es pat nebiju saģērbusies mežam atbilstošās drēbēs. Un vēl tā somiņa.
Mājās jau tā samīcītās zemenes samīcīju vēl vairāk, pievienoju cukuru un ātri vien apēdu, klāt piedzerot pienu. Ak, kāda idille un mazs prieciņš, kas tika no divstundīgas pastaigas. Labi vismaz, ka man patīk divstundīgas pastaigas, jo tad sanāk, ka arī pati pastaiga bija prieciņš.
Secinājums, protams, ir viegli izsecināms: LEVEL FAILED! PLAY AGAIN? NO, THANX.
16. Jun 2011
17:38 - Patīk, nepatīk, apnika.
*Pirmdiena sākās ar eksāmenu, kas mani jau izsenis tik ļoti biedēja, ka visu nedēļas nogali tam gatavojos netipiski fanātiski, kas atmaksājās ar divciparu vērtējumu (jes, arī es beidzot esmu izrādījusi kādas zubrilas pazīmes). Kamēr līdz ausīm smaidīdama devos māju virzienā, manu panākumiem rotāto smaidu vēl platāku padarīja telefona zvans, kas uzacināja uz darba interviju.
*Otrdien pamodos ar domu pamācīties gaidāmajam šausmonīgajam ceturtdienas eksāmenam, kā arī pastresot par pēcpusdienā gaidāmo darba interviju, bet visus manus plānus izjauca ūdens, kas sāka šļākties no virtuves lampas (protams, ka ne jau no, bet tieši tajā vietā, jo tieši virs lampas atrodas Margaritas (augšējā stāva kaimiņiene; galvenā nodarbošanās: baro kaķīšus-bomzīšus, baložus un divas kaijas, metot pārtiku pa logu) izlietne, kas pievienota viņas sačakarētajai kanalizācijas trubai). Blā blā un whatever, bet pēc kāda laika manā dzīvoklī atradās Margarita ar vīru, mājas pārvaldniece un divi santehniķi. Un visa šī varza viens uz otru krieviski pabļaustījās, pabļaustījās un tad aizgāja. Sapratu to, ka neko nesaprotu. Pēc laika atnāca Margarita un izstāstīja savu skaudro dzīves stāstu. Laikam tāpēc, ka es biju vienīgā, kas uz viņu nebļāva.
*Trešdien pamodos ar gaidām, jo intervijā solīja, ka šajā rītā pazvanīs, lai paziņotu, vai tieku ņemta darbā vai nē. Nakts laikā gana jau paspēju pafantazēt par to, cik forši būtu tur strādāt. Diemžēl zvans pateica tikai tik daudz, ka viņi ir pagarinājuši konkursu un gala atbildi tomēr dos tikai piektdien. Tas nežēlīgi pārplēsa to ziepju burbuli, kurā es darba interviju situācijās parasti sēžu un izliekos, ka esmu vienīgais kandidāts. Bet nu es turos un turpinu fantazēt par strādāšanu tajā tik jaukajā ofisā, kas atrodas nieka 25 minūšu gājienā no mājām, tādejādi cerēdama pierunāt visus augstākos spēkus sadoties rokās ha ha. (nu c'mon, ja es varu dabūt 10 eksāmenā, tad es varu visu). Tomēr garastāvoklis uz visu atlikušo dienu sabojājās tik ļoti, ka es apvainojos un izgāzu dusmas uz sevi, principiāli atsakoties gatavoties eksāmenam tikai tāpēc, ka tas, redz, ir pārāk grūti.
*Ceturtdien no rīta gribēju sevi nošaut. Loģiski. Tomēr eksāmens nebija nemaz ar tik traģisks. Man šķiet. Tad jau vēl manīs, kā šķiet pasniedzējai. Pēc eksāmena mēģināju atvilkt elpu. Diez ko labi nesanāca, jo Narvesen polārmaize ne tikai izskatās absolūti savadāka nekā bildē, kurā diži tiek reklamēta, bet arī garšo kā...(ok, par gaumi labāk nevajag). Salīju. Tāpēc, ka situ laiku līdz konsultācijām, kurām pasniedzēja bija sajaukusi laiku. Tātad 2 stundas lietū situ laiku, tad aizgāju uz skolu un pusstundu ar kursabiedrenēm gaidīju pasniedzēju, kura pēc aicinājuma atnāca. Konsultācija ilga aptveni 10 minūtes. Ārā vēl pilināja pretīgas aukstas lietus lāses (baigi vajag, tāpat jau vēl nebiju izžuvusi), tāpēc ar skumjām iekāpu trolejbusā, lai aizbrauktu to gabalu, ko labprātāk ietu ar kājām, ak, ja vien būtu sausāks.
Tagad jau, protams, spīd saule. Sen jau, protams. Kopš tā mirkļa, protams, kad ienācu mājās. Tagad, protams, man nav ne mazākās vajadzības atrasties ārā.
8. Jun 2011
08:54 - ieraksts ietver jautājumu
Ir tādi gadījumi reizēm, kad es atļaujos paskatīties uz cilvēkiem no augšas. Stāvu, skatos uz leju un domāju, nez uz kuras planētas viņš savas smadzenes implantējis. Visbiežāk tā ir atklāsme, ka es gluži vienkārši esmu gudrāka.
Tagad sēžu un domāju: Vai tā ir visnotaļ civēcīga padarīšana vai arī tas mani padara par pilnigi pretīgu iedomīgu monstru?
Garastāvoklis:: apjuku domās
7. Jun 2011
19:13 - Saulains stress savijās savādajā sesijā...
STRESS - viena no lietām, par kuru man patīk domāt, ka tas man piemīt mazākā mērā nekā vairākumam. Tā man šķiet katru reizi, kad atrodos vienā telpā ar cilvēkiem, kuriem turpmākajos mirkļos gaidāmas identiskas šausmas manējām. Tā visi tur stāv un vairākums no viņiem izskatās tā, it kā labprātāk apēstu sevi nekā pārdzīvotu gaidāmo. Daudzi vēl tver pēc zināšanām, cerēdami, ka tas atvieglos pašsajūtu. Visapkārt valda trauksmainas diskusijas, kurās pazib tādi atslēgas vārdi kā "elpot", "matemātika", "šokolāde", un visam cauri vijas nervozi smiekli. Kādā momentā kāds stresa nomākts indivīds sāk grozīt galvu un acis uz visām debespusēm, meklēdams atbildi uz jautājumu, kā lai tiek ar sevi galā. Un kādā momentā šis indivīds ierauga mani. Es stāvu atspiedusies pret sienu, meklēju kādu, ar ko parunāt par jebko, tikai ne to. Nespīd. Indivīds ar trauksmaino meklējošo skatienu noķer manu relaksēto meklējošo skatienu, viegli pasmaida un kā ķerdamies pie pēdējā salmiņa prasa: "Kā Tu vari būt tik mierīga?"
...
Pēdējās divas naktis pirms eksāmena bija grūtas. Nē, es nemācījos. Es nekad nemācos naktīs. Man nepatīk. Es gulēju. Bet sikti. Pēc 3 dienu paviršas mācīšanās apzinātā stāvoklī es to sāku darīt pa miegam - sapņos. Burts pa burtam, vārds pa vārdam. Tikai neatceros, vai bija pareizi. Esmu izdzērusi pudeli ūdens, vienu krūzi kafijas, divas krūzes kapučino, pa vienai krūzei zaļo un melno tēju. Esmu apēdusi vienu lielo Snicker un 200 gramu šokolādes konfekšu, pa vidu arī ceptus pelmeņus. Un es speciāli velku neērtus apavus, apzinādamās gaidāmās tulznas. Par spīti dedzinošajam karstumam uzvelku melnas drēbes. Un tas viss ne tikai pirms, bet arī pēc. It kā tas kaut ko varētu mainīt. Tagad es labprat izdzertu pudeli sarkanvīna un noskatītos vēl kādu sirdi plosošu drāmu (vienu jau noskatījos). Es gribētu kā bagāti cilvēki no grāmatām un filmām - ik pa laikam izdzert vienatnē pudeli vīna, piešķirot tam mākslīgu poētisku nozīmi, kā piemēram, "tas, lai atslābinātos", "tas, lai aizmirstu", "tas, lai vieglāk izraudāt"...
...
"Nezinu. Stress man gluži vienkārši nav raksturīgs."
*Būtībā tas ir analoģiski kā tie cilvēki, kas aiz mūžīgā smaida slēpj kādu baisu noslēpumu, piemēram, to, ka viņi mēdz raudāt.
*Starpcitu, kāpēc matemātika tiek uzskatīta par briesmīgāko lietu pasaulē? Man, piemēram, šķiet, ka ķīmija ir vismaz 5 reizes briesmīgāka.
*Šis stāsts ir vairāk nepatiess nekā patiess.
27. Maijs 2011
14:24
Pa logu veras pelēks skats. Ārā negribās iet, jo tāda baiļu sajuta, ka kuru katru mirkli sāks līt. Bet nelīst. Un ar katru stundu man arvien vairāk paliek žēl, ka es neizgāju ārā ātrāk, jo nebūtu taču salījusi. Bet sajūta, ka tulīt līs, nepāriet. It sevišķi tad, kad paveru logu, lai sajustu to pelēkumu. Jūtās spēcīgi - nudien pelēki un uz lietu velkoši. Žēl. Tā arī nosēdēšu visu dienu mājās.
Laimēju platforma.lv 10 bezmaksas dziesmu ielādes. Par latviešu mūziku sen jau vairs nezinu tik daudz, cik agrāk. Tagad tur arī sēžu un klausos šo latviešu mūziku, jo gribu izvēlēties vislabākās 10 dziesmas, kādas vien varu vēlēties. Tas būs gaaaarš process. Labi, ka baidos no lietus. Varu visu dienu sēdēt mājās un klausīties latviešu mūziku...
25. Maijs 2011
16:52 - Stāvot starp skapi un spoguli
Vasara nāk ar sieviškīgu vilšanos. Kaut kāpēc pagājušajā gadā esmu nopirkusi izteikti dzeltenas vasaras kurpes un spilgti tirkīzzilas iešļūcenes. Bet, stāvot starp skapi un spoguli, secinu, ka vasaras drēbes ir ļoti nespilgtās un neizteiksmīgās krāsās. Tagad manas kurpes neiet klāt manām drēbēm un es nesaprotu, kāpēc es neatceros, ka man pagājušā gadā būtu bijusi tāda problēma.
17. Maijs 2011
20:48
Ir tādas lekcijas, kuras nevajag bastot. Gluži vienkārši tāda iemesla dēļ, ka tajā nobastotajā lekcijā bez manis ir izdarīts tik daudz, ka nākamajā ir sajūta, it kā es būtu no mākoņa nokritusi. Nē, pat ne nokritusi, drīzāk nedaudz aizķērusies aiz tā mākoņa maliņas, tomēr vēljoprojām mākoņos - apmulsusi, nesaprotu un turklāt bez iepriekšējās lekcijas izdales materiāliem :D
Tā nu es šorīt sēdēju tajā lekcijā (mākoņos), skatījos pa logu (kamer citi skatās izdales materiālos) un jutu kā lēnām, klusiņām piezogas (piezogas tāpēc, ka neaicināta) kārtējā personības krīze. Bet tas nekas, jo ar personības krīzēm man ir tā, kā dietologi saka, ka vajadzētu ar ēdienreizēm - mazas, bet bieži.
Ārstējos ar garām pastaigām, banālu lirisku populāro mūziku un MacCoffee 3 in 1.
Garastāvoklis:: ir bijis labāks, sliktāks arī
Mūzika: Fonā Rihanna Official Top 20, galvā gan nē.
6. Maijs 2011
12:03 - vienaldzības statistika
Runā, ka vienaldzība ir vissliktākais, kas var būt. Taču man šķiet, ka reizēm vienaldzība tikai atvieglo no nevajadzīgas domāšanas. Kaut vai dzīves sīkumos. Tas taču skaitās, vai ne? Arī sīkumi attiecīgā kontekstā mēdz būt nozīmīgi.
Sēžu tagad vilcienā jau trešo stundu un ik pa laikam paceļu galvu pār sēdekļiem (foršais vilciens, ar divvietīgiem sēdekļiem kā autobusos), lai atkārtoti pārliecinātos par to, ka, kopš lielākā daļa pasažieru ir izkāpuši, tādējādi atļaujot atlikušajiem brīvi izvēlēties sēdvietas, tikai aptuveni 15% pasažieru sēž ar muguru braukšanas virzienā. Skaitliski šobrīd tas ir 3; viena no viņiem - es.
Kāpēc?
Jo man ir vienalga.
Eksperimentālā kārtā apgriežos krēslā otrādi un kādu minūti braucu ar skatu "pareizajā" virzienā.
Nekādu izmaiņu. Veljoprojām - vienalga.
Mūzika: http://www.youtube.com/watch?v=r3qU6KvYPIQ
18. Apr 2011
17:15 - autobuss
Šodien braucu autobusā Rīga - Madona. Izlasīju grāmatu. No vāka līdz vākam. 114 lappuses. Pat pusstundas garu riekstiņu / kolas pauzi varēju atļauties. Tādējādi šis kļuva par vienu no retajiem jēdzīgajiem braucieniem. Jo biežāk es mēdzu apgalvot pretējo. Es saku: "Aaahhh, cik kaitinoši ir tie trīsstundīgie pārbraucieni. Bezjēdzīgi nosists laiks, turklāt par tādu naudu."
Anna Gavalda. Franču rakstniece. Dzimusi 1970. gadā. Neesmu literatūrkritiķe, bet iesaku. Vismaz man divas grāmatas jau kā pa sviestu aizgājušas, un neesmu pat vēl ķērusies pie tā saucamās labākās.
Šis bija jēdzīgs brauciens arī tāpēc, ka pirmo reizi ieraudzīju, ka kaut kur starp Lielvārdi un Skrīveriem ir pietura (nu tad jau arī apdzīvota vieta laikam) ar nosaukumu "Velnadobe". Pirmo reizi gandrīz 4 gadu laikā. Un es autobusos neguļu. Mana dzīvokļa adreses numurs ir 13 - 13, un es nupat iedomājos, kā būtu, ja es dzīvotu Velnadobē.
"Jūsu adrese, lūdzu?"
"Velnadobe, 13 - 13"
Tā jau cilvēkus var sabaidīt.
15. Apr 2011
13:34 - Kā es Biķernieku trasi iekaroju
Jau visu nedēļu ar nepacietību gaidīju savu brīvo piektdienu, turēdama īkšķus par to, ka tikai nesāktu uzbrukt lietus, lai ar lepnumu varētu pateikt: "Brauciet jūs ar saviem divriteņiem, kur gribat! Man ir sākusies skrituļslidu sezona!"
Jaunu skrituļslidu iesvētīšana ir svarīgs uzdevums, tāpēc piegāju šai lietai ar lielu nopietnību. Lai cik ļoti man neskaustu pa trotuāru un pat pa bruģi braucošie skrituļslidotāji Rīgas centrā, es savu pirmo (un domājams, ka arī otro, trešo un ceturto blā blā blā) reizi nolēmu veikt no mājām netālu esošajā Biķernieku trasē. Kas, manuprāt, ir bezgala prātīgs lēmums, ņemot vērā faktus, ka mana līdz šim pēdējā reize uz skrituļslidām bija pirms 7 gadiem, savukārt pirmspēdējā vēl kādus 2 gadus pirms pēdējās.
Protams, komplektā ar skrituļslidām man "iedāvināja" arī veco, no dzimtajām mājām atvesto aizsargaprīkojumu. Nolēmu pielaikot jau mājās, un labi kā tā, jo izrādās, ka mazie S izmēra ceļgalu un elkoņu sargi, kas reiz sen senos laikos tikuši pirkti trīs padsmitgadnieču vajadzībām, ir patiesi mazi S izmēra sardziņi, kas manas pa 9 gadiem izaugušās ekstremitātes saspieda tik stipri un padarīja tās tik nekustīgas, ka to lietošana drīzāk varētu izraisīt avārijas nekā pasargāt no to sekām. Tad nu, aprobežojusies tikai ar plaukstu sargiem, es iestūķēju skrituļslidas mugursomā un devos taisnā ceļā mežā iekšā.
UH, tad nu beidzot. Sākumpunkts. Srituļslidas kājās. Plkst. 11:30. Nopriecājos, ka pasākumam esmu izvēlējusies laiku, kad vairums citi šādu un tml. pārvietošanās līdzekļu cienītāji atrodas vai nu darbā vai arī vēl guļ saldā miegā, un traucos trasē. Jāpiebilst, ka līdz šim mani skrituļošanas piedzīvojumi tika risinājušies uz taisnstūrveida apm. 100 x 5 m liela (maziņa) asfaltēta laukuma, kas rotā daudzdzīvokļu mājas pagalmu, tāpēc Biķernieku trasē jutos kā jaunā milzu pasaulē, kas pieder gandrīz vai tikai man vienai pašai. Tā es traucos kā vējš. Bremzēšanas iekārtu izmantot baidījos, tāpēc "bremzēšana" man izpaudās kā slidošanas pārtraukšana, ļaujot sev slīdēt taisni tik ilgi, kamēr apstājos. Tajos trases plašumos jau, protams, nav slikti, bet, kamēr graciozi skrituļoju, es ar cerīgu skatu raudzījos nākotnē, kurā es izeju no dzīvokļa jau ar skrituļslidām kājās, lai lavierētu pa Rīgas ietvēm, apsteidzot kājāmgājējus. Taču šī nākotne pienāks tikai tad, kad es iemācīšos bremzēt. Un lavierēt.
Kamēr raudzījos nākotnē, tikmēr "iebremzēju" tieši iekšā sarkanbaltajā ceļa apmalē un nonācu ne pārāk vertikālā stāvoklī. Aizsargaprīkojuma trūkumam par mierinājumu, plaukstas tas nosargāja godam, savukārt, zilums šobrīd sāpīgi top vietā, kuru nekādi sargi tik un tā nebūtu spējuši pasargāt. Kādu minūti tā pasēdēju uz tās apmales, tad sparīgi cēlos un skritoļoju sākumpunkta virzienā. Bija noskrituļotas 20 minūtes un sāku jau domāju, ka varbūt būs gana, bet tā kā topošā ziluma pirmā mirkļa sāpes ātri pārgāja, tad lepni aizjoņoju garām sākumpunktam uz otru pusi. Tur drīz vien bīstami sagrīļojos uz kādām 5 sekundēm, bet par laimi tiku cauri tikai ar nesmuku iebraukšanu vēl līdz galam neizkaltušā sniega slapjumā. Otra puse vispār nebija tik patīkama - vairāk sakritušu skuju, vairāk neizkusuša sniega un pat vēl viena skrituļslidotāja, turklāt ar suni.
Plkst. 12:00. Pusstunda. Nobraucu ar roku pa pieri. Sviedri pat nedaudz izsitušies. Tad jau pasākums visumā veiksmīgs. Lēnām aizbraucu līdz sākumpunktam, neveikli nosēdos uz mugursomas, pārvilku apavus, iestūķēju savus jaunos skrituļojošos draugus atpakaļ somā, un aidā, atpakaļ mežā iekšā. Bez slidām pirmajā brīdī sajūtos tāda viegla, nestabila un īsa.
Tiekamies trasē! ;)
Garastāvoklis:: ![[mood icon]](http://klab.lv/img/mood/classic/smile.gif)
satisfied
25. Mar 2011
17:27 - secība
Tā kā nesen bez maksas un bez piepūles tiku pie dažām bezmaksas nagu lakām, nolēmu šodien pagremdēties nostaļģijā un uzlakot nagus kā darīju to tālajos +/- 14 gados - spilgta pamatkrāsa un ar tuvāko esošo tievu priekšmetu (šajā gadījumā palīdzēja matu sprādzīte) uzlikti melni punktiņi (šodien - 3 uz katra naga). Nu jā, un drīz pēc tam izdomāju, ka istaba jāizslauka, jāizmazgā, jāsakārto. 2 no 10 nagiem ar savu izskatu tagad pauž viedokli, ka šis lēmums nebija pareizs.
Lai vai kā, kamēr slaucīju, tikmēr sapratu, ka es māju kārtoju tik reti, ka tas manī vienmēr izraisa svētku sajūtu. Gluži vienkārši tāda iemesla dēļ, ka pārsvarā to kārtoju svētkos (Lai jūs tagad būtu labās domās par mani, atliek vien cerēt, ka es bieži svinu). It kā jau normāli, bet kaut kā jocīgi tomēr: pamosties no rīta ar domu, ka ir svētki - tātad skaista diena, kad jādara skaistas lietas - un bams, paņemt rokā slotu un sarīties sakrājušos putekļus. Nu kas tur skaists? Un galu galā, kāpēc pirms svētkiem jātīra māja, ja ir puslīdz skaidrs, ka, ja svētki būs pārāk izdevušies, tad jākārto būs arī pēc tam?
Un tad domājot par svētkiem, vispār nesapratu, kāpēc es slauku istabu šajā bezsvētku dienā, ja pēc nedēļas būs dzimšanas diena un atkal jāslauka?
Un tad domājot par dzimšanas dienu, radās jautājums, kāpēc, ja dzimšanas diena iekrīt svinībām neizdevīgā dienā, loģiskāk to šķiet svinēt pēc tās nevis pirms. Kaut kā liekas, ka tas laikam ir tā patīkami, ka dzimšanas diena ir beigusies, bet svētki vēl nav pat sākušies. Tātad dzimšanas diena vēl nav beigusies. Taču no otras puses, atceros vairākus gadus, kad svinības jau beigušās, bet dzimšanas diena vēl nav sākusies. Nav slikti. Tad dzimšanas dienas beigās ir tāds patīkams miers - viss, varam ierullēt savā personīgajā Jaunajā gadā.
Man patīk dzimšanas dienas.
Laikam jāsāk svinēt jau šodien. Kā nekā istaba taču ir tīra.
Garastāvoklis:: ![[mood icon]](http://klab.lv/img/mood/classic/thinking.gif)
thoughtful
20. Mar 2011
17:58 - atklāsme
Izrādās, es esmu Sviesta Ciba user, bet tikko citam Sviesta Ciba user uzrakstīju anonīmu komentāru, jo domāju, ka neesmu. Tad padomāju vēlreiz un atausa atmiņa.
Lietotājvārdu atcerējos ar otro reizi, paroli - ar pirmo reizi. Laikam tāpēc, ka jau kādus 3 gadus man ir viena un tā pati parole visās izklaides vietnēs, kur nepieciešama parole. To, ka parole ir 3 gadus veca, spriežu pēc tā, ka tās pēdējie 2 simboli ir vecums, kāds tas man bija pirms 3 gadiem.
Iemesli, kāpēc kādā (acimredzot garlaicīgā) dienā tajā tālajā 2008. gadā esmu izveidojusi šo tukšo (gandrīz) blogu:
1. Man patīk rakstīt.
2. Cilvēki, ar kuriem es mēdzu komunicēt rakstiskā veidā, un cilvēki, kuriem es mēdzu šad tad nolasīt mazpersoniskus fragmentus no savas naktsskapīša dienasgrāmatas vai ierakstus no manas pašsacerētās dzejas un prozas kladītes, man mēdz apgalvot, ka es rakstu interesanti (droši vien ir lietoti arī citi un garāki termini bez "interesanti", kas man šobrīd nenāk prātā).
3. Man patīk lasīt citu cilvēku blogus (visbiežāk mazpazīstamu vai nepazīstamu) un šķiet, ka pašai atrodoties blogu vidē, vairāk sanāktu arī lasīt, jo citādi piemirstās, ka man patīk lasīt.
4. No šīs citu blogu lasīšanas izriet arī vēlme pašai izpausties.
Iemesli, kāpēc šis ir tikai otrais ieraksts 2,5 gadu laikā:
1. Es īsti neuztveru, kā lietas notiek blogu saitos, jo gluži vienkārši neesmu tajā iedziļinājusies, līdz ar to man ir priekšstats, ka, ja es te vienkārši sēdēšu un rakstīšu, nevienu citu Sviesta Cibas lietotāju neaicināšu draudzēties ar manu profilu un nevienam dzīvam draugam nestāstīšu faktu, ka šeit rakstu, tad visticamāk rakstīšu tekstus, kurus neviens nekad neizlasīs.
2. No šī mana iespējams ačgārnā priekšstata izriet šizofrēniskas pārdomas, kas liek man domāt, ka es šādā veidā sarakstos ar sevi. It kā jau nekas briesmīgs, bet tam taču ir paredzēta mana naktskapīša dienasgrāmata nevis publiski pieejams saits.
2. Rodas jautājums: Kāpēc es nedarīšu 1. punktā minētās lietas? Rodas arī atbilde: Man reizēm patīk būt anonīmai, laikam kautrējos pati no savām domām.
Secinājums:
Šis ieraksts jau ir solis uz priekšu. Tad, kad es ierakstīšu savu pirmo normālo ierakstu (nu, tādu ierakstu, kas nav ieraksts par ierakstiem), tad jau tas būs lēciens uz priekšu.
Novēlu sev veiksmi!
Garastāvoklis:: ![[mood icon]](http://klab.lv/img/mood/classic/confused.gif)
confused
4. Nov 2008
20:34 - jauns
vai tas varētu būt nudien interesanti: bīdīt tekstus, kurus, iespējams, neviens nekad neizlasīs?
Navigate: (Next 20 Entries)