van Daama - Komentāri

zanhu

17:38 - Patīk, nepatīk, apnika.

*Pirmdiena sākās ar eksāmenu, kas mani jau izsenis tik ļoti biedēja, ka visu nedēļas nogali tam gatavojos netipiski fanātiski, kas atmaksājās ar divciparu vērtējumu (jes, arī es beidzot esmu izrādījusi kādas zubrilas pazīmes). Kamēr līdz ausīm smaidīdama devos māju virzienā, manu panākumiem rotāto smaidu vēl platāku padarīja telefona zvans, kas uzacināja uz darba interviju.

*Otrdien pamodos ar domu pamācīties gaidāmajam šausmonīgajam ceturtdienas eksāmenam, kā arī pastresot par pēcpusdienā gaidāmo darba interviju, bet visus manus plānus izjauca ūdens, kas sāka šļākties no virtuves lampas (protams, ka ne jau no, bet tieši tajā vietā, jo tieši virs lampas atrodas Margaritas (augšējā stāva kaimiņiene; galvenā nodarbošanās: baro kaķīšus-bomzīšus, baložus un divas kaijas, metot pārtiku pa logu) izlietne, kas pievienota viņas sačakarētajai kanalizācijas trubai). Blā blā un whatever, bet pēc kāda laika manā dzīvoklī atradās Margarita ar vīru, mājas pārvaldniece un divi santehniķi. Un visa šī varza viens uz otru krieviski pabļaustījās, pabļaustījās un tad aizgāja. Sapratu to, ka neko nesaprotu. Pēc laika atnāca Margarita un izstāstīja savu skaudro dzīves stāstu. Laikam tāpēc, ka es biju vienīgā, kas uz viņu nebļāva.

*Trešdien pamodos ar gaidām, jo intervijā solīja, ka šajā rītā pazvanīs, lai paziņotu, vai tieku ņemta darbā vai nē. Nakts laikā gana jau paspēju pafantazēt par to, cik forši būtu tur strādāt. Diemžēl zvans pateica tikai tik daudz, ka viņi ir pagarinājuši konkursu un gala atbildi tomēr dos tikai piektdien. Tas nežēlīgi pārplēsa to ziepju burbuli, kurā es darba interviju situācijās parasti sēžu un izliekos, ka esmu vienīgais kandidāts. Bet nu es turos un turpinu fantazēt par strādāšanu tajā tik jaukajā ofisā, kas atrodas nieka 25 minūšu gājienā no mājām, tādejādi cerēdama pierunāt visus augstākos spēkus sadoties rokās ha ha. (nu c'mon, ja es varu dabūt 10 eksāmenā, tad es varu visu). Tomēr garastāvoklis uz visu atlikušo dienu sabojājās tik ļoti, ka es apvainojos un izgāzu dusmas uz sevi, principiāli atsakoties gatavoties eksāmenam tikai tāpēc, ka tas, redz, ir pārāk grūti.

*Ceturtdien no rīta gribēju sevi nošaut. Loģiski. Tomēr eksāmens nebija nemaz ar tik traģisks. Man šķiet. Tad jau vēl manīs, kā šķiet pasniedzējai. Pēc eksāmena mēģināju atvilkt elpu. Diez ko labi nesanāca, jo Narvesen polārmaize ne tikai izskatās absolūti savadāka nekā bildē, kurā diži tiek reklamēta, bet arī garšo kā...(ok, par gaumi labāk nevajag). Salīju. Tāpēc, ka situ laiku līdz konsultācijām, kurām pasniedzēja bija sajaukusi laiku. Tātad 2 stundas lietū situ laiku, tad aizgāju uz skolu un pusstundu ar kursabiedrenēm gaidīju pasniedzēju, kura pēc aicinājuma atnāca. Konsultācija ilga aptveni 10 minūtes. Ārā vēl pilināja pretīgas aukstas lietus lāses (baigi vajag, tāpat jau vēl nebiju izžuvusi), tāpēc ar skumjām iekāpu trolejbusā, lai aizbrauktu to gabalu, ko labprātāk ietu ar kājām, ak, ja vien būtu sausāks.

Tagad jau, protams, spīd saule. Sen jau, protams. Kopš tā mirkļa, protams, kad ienācu mājās. Tagad, protams, man nav ne mazākās vajadzības atrasties ārā.