van Daama - Komentāri

zanhu

22:41 - 9.oktobris - labrīt!

Trīsreiz nospiests modinātājs liek secināt, ka ceturto reizi vairs nav vērts. Modinātājs tiek atslēgts – lekcijas apmeklējums tiek atcelts. Pēc pagājušās nedēļas gluži vienkārši esmu to pelnījusi. Ne jau bastot, bet gulēt. Tas tikai sagadīšanās pēc šoreiz sanāca divi vienā. Pamostos 11:00 no pasaules labākā modinātāja – negaidīta telefona zvana. Doma Nr.1 Kāpēc kāds man zvana? Doma Nr.2 Kāpēc man kāds zvana uz igauņu telefona numuru no igauņu telefona numura? Paceļu telefonu un atbildu „Jā”, nopriecādamās, ka to sapratīs gan latvietis, gan igaunis. Bet tā kā tam bija lemts kļūt par tiešām labi pamodinošu zvanu, tad saruna, protams, turpinājās igauniski. Zinātniski pētījumi ir pierādījuši, ka runāt svešvalodā pa telefonu ir grūtāk nekā aci pret aci. Es nezinu par tiem pētījumiem, bet no pieredzes es varu teikt, ka šī grūtības pakāpe samazinās vismaz 2 gadījumos:

1.Kad ir ļoti auksti, un es zinu, ka konkrētā saruna palīdzēs man nokļūt siltumā.
2.Kad zvans ļoti negaidīti ir pamodinājis mani no miega.

Varbūt kādam ir savādāk, bet man situācijās, kad ātri jāreaģē un nav laika piedomāt pie sava sakāmā, pēkšņi aizmirstas tas, cik slikts ir mans vārdu krājums, un ar minimālu minstināšanos es atbildu uz visiem neparedzētajiem jautājumiem. Ja man būtu pašai jāzvana un jārunā igauniski vai arī, ja es gaidītu kādu konkrētu zvanu, tad gan mans sarunas līmenis visticamāk atbilstu visam, kas ir apskatīts tajos pētījumos.

Atkāpe: Pirms dažām nedēļām ne visai mērķtiecīgi domāta apjautāšanās universitātes bibliotēkas esošajā antikvariātā, vai viņiem nav igauņu – latviešu un latviešu – igauņu vārdnīcu, izvērtās par to, ka pārdevēja kaut kam pazvanīja un nolikusi klausuli, paziņoja, ka grāmatas ir iespējams dabūt, vajag tikai pagaidīt; tad pilnīgi negaidīti paprasīja manu telefona numuru, lai var pazvanīt tad, kad grāmatas būs klāt.

Un tā dažas nedēļas vēlāk jeb šodien šis solītais zvans kļuva par modinātājzvanu.
Turpmāko trīs stundu laikā es mēģināju aptvert un saprast, kā man tagad rīkoties, kamēr beigās nolēmu, ka finansiāls ieguldījums igauņu – latviešu valodas vārdnīcā būtu ļoti prātīgs lēmums, savukārt finansiāls ieguldījums abās šajās vārdnīcās būtu gluži vienkārši pārāk liels finansiāls ieguldījums. Tā nu ar galvā iestudētu atvainošanos par to, ka es tomēr pirkšu tikai vienu grāmatu, attaisnojoties ar finansiālo stāvokli (pirms šī rīta zvana es vēl nezināju vārdnīcu cenas), es devos uz antikvariātu. Brīnišķīgā igauņu valodā norunāju pārdevējam savu sakāmo un liku uz galda nupat no bankomāta izņemtos 11 eiro...

...un dažus mirkļus vēlāk uzzināju, ka sliktā dzirde un/vai miegainais stāvoklis un/vai finansiālais stāvoklis lika man pārklausīties un vārda 19 vietā dzirdēt 11. No valodas viedokļa šāda pārklausīšanās, protams, ir viegli saprotama, jo vārdi ir līdzīgi. Bet no fakta viedokļa šāda pārteikšanās ir gluži vienkārši skumja. It sevišķi, ja makā tobrīd nav to 19 eiro... It sevišķi, ja lēmumu par pirkšanu jau tā bija tik grūti pieņemt...
Apzinoties to, ka vārdnīcas ir speciāli atvestas pēc manas nevainīgās apjautāšanās, es, protams, turpināju būt laipna, tāpēc teicu, ka varbūt nopirkšu kaut kad vēlāk, kad/ja būs nauda, lai gan tajā brīdī man galvā skanēja „19 eiro par 1967.gadā izdotu grāmatu, ak, vai, ak, vai, ak, vai, ko es esmu izdarījusi!?” Arī laipnais antikvariāta kungs turpināja būt laipns un teica, ka grāmatu nevienam citam nepārdos. Es gan gribēju būt vēl laipnāka un pateikt, ka lai jau tomēr pārdod, ja nu kāds interesents uzrodas, bet manas igauņu valodas zināšanas kaut kur tur aprāvās un es vēl promejot dzirdēju, kā pārdevējs no muguras sauc, ka viņš glabās to grāmatu man.
Tagad man neatliek nekas cits kā apskatīties savus konta stāvokļus, pārgulēt ar 19 eiro ideju un tad jau...