van Daama - Komentāri

zanhu

21:38

Kādreiz es rakstīju dzejoļus. Pietiekami primitīvus, lai tos gandrīz vai drīzāk dēvētu par rīmēm. Tagad ik pa laikam pārlasu. Ar katru gadu paliek aizvien mazāk tādu, kuri pašai patīk. Es tagad to nerakstu tāpēc, ka tikko bija kārtējā pārlasīšana. Es patiesībā pat īsti nezinu, kāpēc šovakar par tiem dzejoļiem iedomājos. Un nezinu, kāpēc atšķirībā no citām reizēm, kad par tiem iedomājoties, nevis pārlasu, bet sāku spriedelēt. Nav ne mazākās vēlēšanās vilkt ārā to kladi. Lai arī tā atrodas tik tuvu, ka, lai paņemtu, nav pat īsti kājās jāceļas. Laikam nevēlos, lai ir vēl par vienu dzejoli, kas pašai patīk, mazāk. Atceros, pirmo reizi es sāku rīmēt, kad vēl bija kādi gadi 12. Bet tad manas vecākās māsas to manu dzejoļu kladi nejaušām atrada. Un lai arī neviens nesmējās, bet pat atzina, ka dzejoļi ir normāli, man tomēr bija kauns un kādos gados 13 es to kladi sadedzināju.

Bet rakstīt es turpināju. Tikai dzejoļi mētājās kur kurais. Grāmatu lapās, mācību burtnīcās, atvilktnēs, galvā. Jaunu dzejoļu kladi uztaisīju uz gadiem 18. Neilgi pēc tam, kad daži mani dzejoļi un viens īsprozas gabaliņš nonāca publiskajā telpā manis pašas un manu dramatiskā pulciņa kolēģu izpildījumā. Pulciņa vadītāja gluži vienkārši vienu reizi pēc nodarbības pasauca maliņā mani uz vēl 2 vai 3 meitenes un paziņoja, ka grib veidot apmēram dzejas uzvedumu no jauniešu sacerētiem dzejoļiem un / vai stāstiem. Viņa teica, ka no drošiem avotiem ir uzzinājusi, ka mēs rakstam. Vēl līdz šai dienai nezinu, kas tie bija par avotiem. Bet zinu to, ka tā bija labākā motivācija un iedvesma, kāda man jebkad bijusi. Jo dzejoļu man bija maz, un ar zemu pašvērtējumu vienmēr esmu bijusi tuvās attiecībās. Bet ja jau kāds ir teicis, ka rakstu, tātad rakstu. No laika, kad notika šī saruna, līdz laikam, kad vajadzēja dzejoļus aiznest pulciņa vadītājai (tas varēja būt apmēram 1 - 2 nedeļas), es uzrakstīju tikpat daudz dzejoļus un mazus stāstiņus, cik pa visiem iepriekšējiem gadiem kopā. Jo man bija kauns nest tik maz materiāla cilvēkam, kurš uzskata, ka es rakstu.

Uzvedums man patika. Un jaunu kladi laikam tāpēc arī ierīkoju, ka kaut kur uz tās skatuves es pazudēju kaunu. Un vēl aizvien viņš arī pie manis nav atgriezies. Ne reizi nav bijusi vēlēšanās kladi sadedzināt. Tikai paši dzejoļi kaut kā tā švaki rakstās. Ar katru gadu arvien mazāk un mazāk. Šogad vēl nav tapis neviens.