van Daama - Komentāri

zanhu

10:52 - Dāvinātā zirga zobi

Ir pagājis gandrīz gads kopš Igaunijas vēstnieks Latvijā man uzdāvināja grāmatu, kurai bija lemts kļūt par pirmo man piederošo igauņu autora darbu oriģinālvalodā. Ir divi būtiski iemesli, kāpēc lai es šo grāmatu lasītu vai pat būtu jau izlasījusi. Pirmais, jo lasīt dāvinātas grāmatas ir pieklājīgi, it sevišķi jau nu, ja dāvinātājs ir tik cienījama persona. Otrais, jo grāmatu lasīšana svešvalodā tiek uzskatīta par vienu no līdzekļiem, kā spodrināt svešvalodas prasmes. Un ja jau reiz man viena tādā mājās stāv, kāpēc lai es to neizmantotu šadām vajadzībām? Nav iespējams atcerēties, cik reizes es esmu skatījusies uz šo grāmatu ar domu, ka būtu tā kā laiks ķerties klāt. Es pat necentīšos atcerēties (lai gan tas gan droši vien ir iespējams), cik reizes es grāmatu esmu paņēmusi, atvērusi un sākusi lasīt, pārsvarā tā arī netiekot līdz pāršķiršanai, bet jau pirmajā lappusē atmetot cerības. Un nesaprotu un brīnos, kā tas nākas, ka valoda progresē kā traka, bet tā arī nav aizprogresējusi tik tālu, lai spētu izlasīt savu dāvināto grāmatu.

Atklāsme pie manis atnāca vakardien, kad es sāku lasīt otro sev piederošo igauņu autora darbu oriģinālvalodā, kuru es pirms apmēram mēneša nopirku kādā Igaunijas grāmatnīcā, kurā man bija iedāvināta dāvanu karte. Šis bija mans pirmais mēģinājums lasīt šo grāmatu, un ar nelielu vārdnīcas palīdzību es vakara gaitā veiksmīgi aizkļuvu līdz pat 19. lappusei. Un tā atklāsme ir tāda, ka ne jau nu valodas prasmju trūkums vai pārlieku sarežģīta grāmatas valoda ir tas, kas mani bremzē uz dāvinātās grāmatas lasīšanu. Grāmatas nosaukums, kā arī nosaukuma šrifts un vāka noformējums vispār liecina par to, ka, ja es ieraudzītu šo grāmatu veikala vai bibliotekas plauktā, es tai visticamāk paietu garām. Bet ja nu kāda iemesla dēļ tomēr būtu paņēmusi un palasījusi tekstu uz aizmugures vāka, tad tas vēl jo vairāk mani atturētu dot šai grāmatai iespēju. Galvenā problēma tātad ir tā, ka grāmata ir piedzīvojuma žanrā, kas tik ļoti nav mans mīļākais žanrs, ka ir gandrīz vai visnemīļākais. Galu galā es visticamāk nelasītu šo grāmatu pat tad, ja tā būtu uzrakstīta skaidrā literārā latviešu valodā.

Lai pastiprinātu šī pieņēmuma ticamību, vēl arī pie reizes atcerējos jeb sapratu to, ka man vispār nekad tā īsti nav veicies ar iestāžu vai peronīgi nepazīstamu cilvēku dāvinātām grāmatām. Man mājās stāv pirms sešiem gadiem dāvināta nelasīta grāmata par kuršu identitāti, pirms pieciem gadiem dāvināta nelasīta Māras Cielēnas pasaku grāmata un pirms trim gadiem dāvināts nelasīts kultūras koledžas rakstu krājums. Vispār tagad tā atklāti uzrakstot, man pat sagribējās visas šīs trīs grāmatas palasīt. Visam laikam savs laiks.