Xillia

Netiishaam atradu ....
Es vinju dievinu :)))))))))))))))))))))

http://www.cse.ucsc.edu/~ejw/tatum/images/tatum-crawling.jpg

Bēdz!
Atver acis,
Tikai neskaties
Atpakaļ...
Ceļs kā nosēts
Maldugunīm -
Tu atkal bridīsi
Manā atvarā.

Nedaudz par laimīgu uzplauka smaidi,
Nedaudz ciešāk sakļāvās sirdis.
Tikai kāda neliela smeldze,
Par zudušu laimi, un bijušiem mirkļiem
Iezagās prātā, un grauza no iekšas.
Kaunīgi sniedzās rokas pēc vīna...
---
Aiz skurbuma neprāta smējās,
Pielūdza neīstus dievus
Un kliedza pēc laimes.
Stāstīja visu par sevi, par savu mīlu un naidu.
Mētāja vārdus pa labi, pa kreisi,
Dāļāja sevi uz visām pusēm...
"Salejiet vīnu, salejiet!!! Slāpst!!!"
---
Satraukti acu skati,
Meklēja zeltu un laimi.
Uztvēra visus kā vienu - par nodevēju...
Neticēja un bēga, slēpās un koda, ja bija bail...
Aizsargājaas un dzisa...
Lamāja, nodeva draugus,
Gadu gaitā balējis pāridarījums
Ieguva krāsas un varu
Pār cilvēku prātiem.
---
Neko neredzot, nejūtot
Notrulināti prāti,
Nožēlojami raudāja... par neko.
Cits sevi, par dievu turot, pielūdza sevi
Pazemojot citus...
Cilvēku zemiskums, cilvēku patiesums,
Viss kā uz delnas noklājies lēni,
Varbūt, ka labāk, to neredzēt...
Jo pārāk skarbi, un pārāk tieši
Tiek pateikts, ka cilvēks
Ir tikai cilvēks,
Ka viņa sapņi, tik zemi, tik truli,
Ka viņa laime, tik pērkama, pliekana...
Sirdis tik atklātas meliem un naidam,
Dvēseles padodas mantai un naudai...
Bet varbūt tas jāredz,
Lai saskatīt spētu,
Ka esi.. tu tikai cilvēks,
Bet tomēr tu vari
Pacelties visam pāri
Un tiekties pēc laimes,
Kas citiem neliktu ciest.
Varbūt, ka vari
Uzsmaidīt maigi
Tikai tāpat... par neko...
Būt laimīgs par sauli,
Par jūru, par māti.
Būt laimīgs, ka esi
Un piesapņot sevi
Ar sapņiem,
Kas nemaksā naudu...

Ar sarkaniem, tumši sarkaniem burtiem,
Uz melnas zemes uzraksti mani Tu,
It kā es Tev...
...kaut ko nozīmētu.
Tik cītīgi velkot
Burtu aiz burta,
Loku aiz loka,
Apli aiz apļa...
Tik skaisti, tik maigi,
Ka nedaudz aiz laimes,
Gribas raudāt.
"Kāpēc, kāpēc,
Tu mani dzejo?"
Man gribas jautāt,
Es smaidu, es smejos,
... tik mirklis, viss mainās:
Mani gaišākie sapņi pārtop
Sāpīgās ainās.
Es nespēju saprast,
Kāpēc tik pēkšņi
Neko nesacīji,
Vienkārši paņēmi mani
Un notīriji...
Mani burti
Saplūda kopā,
Tu iznīcināji mani,
Pats savām rokām.
Pat tagad pret Tevi
Man nav nekāds naids,
Tik nespēju lūgties:
"Laid, mani, laid!"
Es nespēju tēlot
Un stipra būt,
Jo sapratu - zini,
Ko sirds mana jūt...
Es padevos Tev,
Aizverot acis,
Un dziestot kā svece,
Pēdējoreiz mana galva
Meklēja tavu plecu.
Un pēdejo reiz,
Manas mūžības laikā,
Manas acis bez vārdiem
Gribēja jautāt:
"Kāpēc Tu mani pieradināji,
Ja biji jau nolēmis iznīcināt?"

Cauri miglai, klusās ilgās, rokas meklee pavedienus,
Kuriem aptīt tavus sapņus, lai tie neaizklaiņo prom,
Apvīt viņus burvju stīgām, maziem, smalkiem mezgliem saistīt,
Neatļaujot mani atstāt. Neatļaujot it neko.

Laikam nedaudz par daudz
Šovakar izlijis laimes vīns
Viņas lūpās -
"Pasmaidi! Pasmaidi! Pasmaidi!"
Apreibusi atbalss satrakoti
Manā galvā plosās.

Kas tā par metāla sirdi, kas pulsē man krūtīs,
Un manu dvēseli saldē bez mitas?
Ne jau tavas lūpas vēlos skūpstīt,
Bet gan vēlos, lai tās neskūpstītu citas.

.... tagad galvenais nepamosties .... :)

Es esmu staigājoša problēma... :/

Tavas lūpas, Tavas acis, smiekli, smaidi, pieskārieni,
Tava reibinošā smarža, Tavu maigo lūpu glāsts,
Tavu jūtu karstās liesmas, čuksti, vārdi, apskāvieni...
Visur, visur redzu Tevi, Tu - mans dievišķīgais lāsts!

Kā gan es enģelim spēju salauzīt spārnus.
Un pagrūst pret klinšu asajiem ragiem.
Paņemt viņu - naivo un bezspēcīgo,
Uzdurt mirdzošā zibens asajiem vadiem.

Ietriekt tam sirdī, kā tādu degošu bultu
Vārdus, kas saplosīja tā sapņus un smaidus.
Iestādīt dvēselē nepatiku un skumjas,
Sāpes un ciešanas, neticību un naidu.

Kā gan pēc tam, es spēju skatīties viņam
Pelēki drūmajās, asaru pilnajās acīs.
Zinot, ka satriekts un pamests viņš vairāk nevienam
Neko skaistu un burvīgu nepasacīs.

Jā, tieši tāpēc, to spēju, jo viņš dēļ manis
Kaut būtu visu pasauli apturējis,
Es gribēju, lai tā paliek uz mūžu,
Ka esmu pēdējā, ko viņš ir iemīlējis.

Sasodīts, man nevajag !
Ne tavas acis, ne tavas lūpas,
Tik neveikls apmāns tas viss.
Es vienkārši cenšos sev iestāstīt,
Ka man ir kāds, kuru iemīlēt,
Kāds, kuru sajust, kam būt, bet nekā.
Piedod par meliem, piedod par smaidiem,
Kuri nenāca no sirds.
Piedod par solījumiem,
Kuriem lemts mirt.
Es tikai sāpinu, es tikai meloju,
Gan tev, gan arī sev.
Bēdz, kamēr nav par vēlu,
Uzmanies, sekošu tev.
Slēpies, kur vien tu vari un kā,
Apmētā mani ar dubļiem, lai zinu,
Ka zini - es mānos.
Bet es gribu, es tiešām gribu...
Iemīlēt...
Varbūt vēl ir par agru ?
Varbūt jau ir par vēlu ?
Nezinu, kāpēc es tev
Tagad visu šo stāstu.
Varbūt, ka atkal apzinos,
Cik zemiski kādu krāpt.
Nezinu... varbūt, ka rīt
Domāšu savādāk.
Bēdz, netici man ne vārda,
Nav vērts.
Asaras sāļas līst brūcēs
Un cērtas.
Rīt, es atkal kritīšu ceļos un teikšu,
Ka esi man viss...
Es smaidīšu, lūgšos un kliegšu,
Tev liksies, ka esmu tev viss..
Bet ... es ceru, ka būsi tu stiprs
Un pagriezīsies, un pametīsi.
Tas nebūs nekāds grēks.
Es raudāšu, bet vēlēšos tev paldies pasacīt,
Jo pašai prom no tevis aiziet man nav spēks.

Tavi asie un sāpīgie vārdi
Cērtas man sirdī, atstājot rētas,
Kurās es tevi izlasīt varu.
Acis ieurbjas acīs,
Par daudz, par daudz tu zini !!!
Tu atkal ienīsti visu, ko daru.
Es spītīgi skatos tev acīs,
Kuras ienīst mani vairāk par visu.
Es visu daru par spīti.
Tik atceros, satiekot tevi, es teicu
Tik mani neiemīli.
Bet tagad... jocīgi redzēt, ka tiešām
Tu mani paklausīji.
Tu mani nīsti, jo zini, ka rīkošos negodīgi -
Pagrūdīšu tevi, lai tu paspertu soli
No naida uz mīlu.
Es zinu, tev bail, tu gribi bēgt,
Un to tu dari -
Liekot saprast, cik riebīgs tu esi,
Kā ienīst tu vari ...
Bet man ir vienalga,
Es saņemšos un pasmaidīšu bikli,
Tu padosies un pasmaidīsi pretī.
Un ienīdīsi vēl vairāk, kad sapratīsi,
Ka man tevi vajadzēja tikai uz mirkli.

Ai, kā man gribas Tev padoties, padoties, atdoties, atdoties, nomirt un viss.

Tu skaties man sejā, savām degošām acīm,
Tu piekļaujies ciešāk, it kā nekas nebūtu bijis.
Es novēršos, atraisu tavas rokas no sevis.
Nekad vairs ! Priekš manis, tu esi miris !!!

Spēle pēc spēles, gājiens pēc gājiena.
Tikšanās skūpsti un atvadu mājieni
Ceļs, kuru noiet, jūra, ko pārpeldēt
Tādi, ko mīlēt un tādi, ko pazaudēt.

Sapņi, kā ēkas ceļas un brūk.
Sirds karsti iemīl vai nesajūt.
Pastiepjas rokas - iesist vai glāstīt ?
Tik daudz ko klusēt, tik daudz ko stāstīt.

Mirdz zaļas, brūnas un pelēkas acis,
Tūkstošiem lūpas, vēlas ko sacīt,
Uguns un liesmas, te silda, te nāvē,
Būt gļēvam un bēgt, būt muļķim un stāvēt ?

Šausmīgi, neprātā skanoši smiekli
Tiek izteiktas sāpes vai ikdienas prieki?
Asaras karstas.. tās apdedzina.
Kas redz ar sirdi, tie labāk to zina.

Es meklēju kādu, ko nepazaudēju
Es skrēju tik strauji, cik vien to spēju.
Pasaule griezās ātrāk un ātrāk.
Es gribēju apstāt.. un sajuku prātā.

Ietrīsas lūpas, kuras alkstu es skūpstīt
Līdz neprātam, līdz nāvei .. cik ilgi vien var...
Ietrīsas lūpas, kā zinādamas,
Ka viņas neskūpstīšu nekad.

Laimīgie ir apdraudēti ...

Vientulība var būt gan brīnišķīga un mierinoša, gan nežēlīga un sāpīga...