Xillia

Nedaudz par laimīgu uzplauka smaidi,
Nedaudz ciešāk sakļāvās sirdis.
Tikai kāda neliela smeldze,
Par zudušu laimi, un bijušiem mirkļiem
Iezagās prātā, un grauza no iekšas.
Kaunīgi sniedzās rokas pēc vīna...
---
Aiz skurbuma neprāta smējās,
Pielūdza neīstus dievus
Un kliedza pēc laimes.
Stāstīja visu par sevi, par savu mīlu un naidu.
Mētāja vārdus pa labi, pa kreisi,
Dāļāja sevi uz visām pusēm...
"Salejiet vīnu, salejiet!!! Slāpst!!!"
---
Satraukti acu skati,
Meklēja zeltu un laimi.
Uztvēra visus kā vienu - par nodevēju...
Neticēja un bēga, slēpās un koda, ja bija bail...
Aizsargājaas un dzisa...
Lamāja, nodeva draugus,
Gadu gaitā balējis pāridarījums
Ieguva krāsas un varu
Pār cilvēku prātiem.
---
Neko neredzot, nejūtot
Notrulināti prāti,
Nožēlojami raudāja... par neko.
Cits sevi, par dievu turot, pielūdza sevi
Pazemojot citus...
Cilvēku zemiskums, cilvēku patiesums,
Viss kā uz delnas noklājies lēni,
Varbūt, ka labāk, to neredzēt...
Jo pārāk skarbi, un pārāk tieši
Tiek pateikts, ka cilvēks
Ir tikai cilvēks,
Ka viņa sapņi, tik zemi, tik truli,
Ka viņa laime, tik pērkama, pliekana...
Sirdis tik atklātas meliem un naidam,
Dvēseles padodas mantai un naudai...
Bet varbūt tas jāredz,
Lai saskatīt spētu,
Ka esi.. tu tikai cilvēks,
Bet tomēr tu vari
Pacelties visam pāri
Un tiekties pēc laimes,
Kas citiem neliktu ciest.
Varbūt, ka vari
Uzsmaidīt maigi
Tikai tāpat... par neko...
Būt laimīgs par sauli,
Par jūru, par māti.
Būt laimīgs, ka esi
Un piesapņot sevi
Ar sapņiem,
Kas nemaksā naudu...