Xillia

Kā gan es enģelim spēju salauzīt spārnus.
Un pagrūst pret klinšu asajiem ragiem.
Paņemt viņu - naivo un bezspēcīgo,
Uzdurt mirdzošā zibens asajiem vadiem.

Ietriekt tam sirdī, kā tādu degošu bultu
Vārdus, kas saplosīja tā sapņus un smaidus.
Iestādīt dvēselē nepatiku un skumjas,
Sāpes un ciešanas, neticību un naidu.

Kā gan pēc tam, es spēju skatīties viņam
Pelēki drūmajās, asaru pilnajās acīs.
Zinot, ka satriekts un pamests viņš vairāk nevienam
Neko skaistu un burvīgu nepasacīs.

Jā, tieši tāpēc, to spēju, jo viņš dēļ manis
Kaut būtu visu pasauli apturējis,
Es gribēju, lai tā paliek uz mūžu,
Ka esmu pēdējā, ko viņš ir iemīlējis.