Xillia

Ir daudz, ko teikt,
Bet varbūt labāk nesacīt?
Ir daudz, ko noklusēt,
Par to, ko nevar izmainīt.

Man ietrīcas sirds.
Iemirdzas acis.
Aizraujās elpa.
Un tā būs vienmēr.
Es būšu pie tevis.
Tu būsi man viss.
Man tikai bail,
Ka uzzināsi, ka sapratīsi.
Man tikai bail,
Ka pamanīsi un projām dzīsi.
Es slēpjos no tevis
Alkdama būt tev blakus.
Varbūt, ka zini -
Ja teiksi, es lekšu.
Ja lūgsi, es iešu.
Ja klusēsi, es klusēšu līdzi.
Tu būsi man viss..
Bet es?
Ja teikšu, lai lec,
Tu paskatīsies un pasmaidīsi..

Man vajag, lai man uzsmaida.
Lai pasaka kaut ko mīļu.
Lai atbalsta.
Lai ir man blakus.
Lai domā pa mani.

Man vajag.

Vajag.

Uguns vējā.

Sirds mana satraukusies sitas, sitas, sitas,
Tik ļoti, ka man strauji paliek bail,
Jo pēkšņi savā tumšā ceļā ieraudzīju,
Cik sppži tava karstā uguns gail.

Un lēniem soļiem es pie tevis eju,
Kaut mana sirds man klusi pavēl skriet.
Un manām acīm arī pēkšņi liekas,
Ka uguns manas elpas vējā dziest.

Ko darīt man, es esmu vējš, tu uguns
Un tik bez manis vari dzīvot tu.
Cik grūti ir man skatīties uz tevi,
Bet apkārt iet ar lielu līkumu.

Es gribu apstāties un ilgi tevī vērties,
Bet nav, kas mani apstādināt spētu.
Nav viegli spēlēties ar tavām liesmām,
Vēl grūtāk noķert kailām rokām vēju.

Bet citreiz uguns tiekoties ar vēju
Vēl lielāka un varenāka aug.
Un tāpēc mūžīgi es ticēšu, ka kādreiz
Arī ugunij ar vēju tikties ļaus!

13.09.2002

Ārprāc, tikko iedomaajos šausmīgu lietu !
Ja es nebūtu piedzimusi, neviens to nebūtu pamanījis !!!

Sirds kvēlo, esmu izslāpis kā neprātīgs.
Ik katru sekundi un minūti es satrakoti tveru.
Es beru pilnas kabatas ar pieskārieniem
Un lieliem malkiem tavu mīlestību dzeru.

Jocīgi, ka tad, kad Tev šķiet, ka kādu cilvēku labi pazīsti, notiek kaut kas tāds, kas Tev liek saprast, ka Tu viņu nepazīsti gandrīz nemaz ...

Smieties ir labāk nekā raudāt. It sevišķi, ja nelīdz ne viens, ne otrs.
Ē.M.R.

Ai !!!
:))))))))))))))))

Kāpēc...? Kāpēc...? Kāpēc...? Kāpēc...? Kāpēc...? Kāpēc...? Kāpēc...? Kāpēc...? Kāpēc...? Kāpēc...? Kāpēc...? Kāpēc...? Kāpēc...? Kāpēc...? Kāpēc...? Kāpēc...? Kāpēc...? Kāpēc...? Kāpēc...? Kāpēc...? Kāpēc...? Kāpēc...? Kāpēc...? Kāpēc...? Kāpēc...? Kāpēc...? Kāpēc...? Kāpēc...? Kāpēc...? Kāpēc...? Kāpēc...? Kāpēc...? Kāpēc...? Kāpēc...? Kāpēc...? Kāpēc...? Kāpēc...? Kāpēc...? Kāpēc...? Kāpēc...? Kāpēc...? Kāpēc...? Kāpēc...? Kāpēc...? Kāpēc...? Kāpēc...? Kāpēc...? Kāpēc...? Kāpēc...? Kāpēc...? Kāpēc...? Kāpēc...? Kāpēc...? Kāpēc...? Atbildes nav :(

Ielauzies manā dzīvē,
Saplēsi visu,
Un atstāji atmiņu lauskas,
Ar kurām sagraizīt un pirkstus.

Ieplīsis smilšu pulkstenis,
No lūpām nodzisis smaids..
Smiltis lāso uz zemes.
Apstājies laiks.

Asaras iztvaicē dusmas,
Seja paslēpta plaukstās
Sirds mana samīdīta
No krūtīm izrauta laukā.

Vairs neskaitu spožās zvaigznes,
Kas debesīs mīt...
Noliektu galvu es redzu
Tik' tās, kuras krīt.

Dzirdu vēl tavus soļus,
Kājām sitot pret zemi.
Cenšos, bet nevaru saprast,
Ko es atradu tevī...

Viena sajauktā istabā,
Kaujos ar domām un sāpēm.
Kāpēc tu aizgāji iznīcinot
Manu pasauli ... Kāpēc?

Jūra, jūra, nemierīgā jūra,
Uguns zibsnis Tevi pušu šķeļ
Tava dzīve nebeidzami sūra,
Bet Tu smaidi - bērniņš abām rokām
Tavus baltos putu kalnus smeļ!

Tu pret krastu izmet viļņus savus
Vai tas naids, vai kādas nebeidzamas ilgas?
Varbūt skrien pēc nesniedzamas slavas?
Bet Tu smaidi - Tavu vārdu nepārtraukti
Klusās balsīs izčukst vējā smilgas!

Daudzi sapņu kuģi plūst Tev pāri,
Bet Tev pašai nav savs ceļš, ko iet
Lai kā Tu centies, Tu uz vietas stāvi,
Bet Tu smaidi - tikai Tavos putu viļņos
Saule sārtus starus metot katru nakti riet!

Dzīve ir Spēle. Mēs visi piedalamies tajā.
Cits metās iekšā, kāds klusi noraugoties stāv.
Tik neļauj savas domas lasīt savā sejā
Jo tā ir Spēle. Uz dzīvību un nāvi.

Kāpēc es nevaru noķert sauli un sasiet tās zeltainos staru matus divās garās bizēs, un ar tumši sarkanu zīmuli uzzīmet plati smaidošu muti ? Paņemt viņu aiz rokas, apsēsties uz akmens un pastāstīt nedaudz par sevi ...
Kāpēc es nevaru pavasara sulīgo zāli izķemmēt kā zaļus mīļotā cilvēka matus, noglāstīt un iepīt tajos kādu krāsainu lenti? Sabužināt tos un noslaukot rasu no viņas lapām pastāstīt nedaudz par sevi...
Kāpēc es nevaru izplūkāt mākonim pelēkās pūkas un iemest tās jūrā, lai peld? Sakārtot mākoni kārtīgās krokās, ietīties tajā, kā milzīgā segā ar zeltītu saules drupaču maliņu, piespiest vaigu pie viņa sāniem un pastāstīt nedaudz par sevi ... Kāpēc es nevaru skatīties jūras tumšajā ūdenī, neredzot sevi, un ielecot jūrā, palikt par jūru pati ? Iegrimt tās viļņos un iznirt, iegrimt un iznirt, un atkal, un atkal no gala ... Skaitīt tās viļņus līdz sajūk tie visi par vienu, un skaitīt vēlreizi ... Iegrimt tās sudrabainajos putu vilņos saplūst ar viņiem un pastāstīt nedaudz par sevi ...
Kāpēc es nevaru ieelpot vēju tik dziļi, ka pati paceļos spārnos? Ļauties viņa glāstiem un klausīties viņa balsī stundu pēc stundas ... Satvert viņu un sasildīt savās plaukstās, apskaut viņu un lidot līdz' kaut uz pasaules otru malu... Ieķerties viņa piedurknē, pacelties pāri visam un pastāstīt nedaudz par sevi ...
Kāpēc es nevaru noķert zibeni aiz astes, tik karstas un kvēlojošas, kā ogles, uzrauties līdzi debesīs, smieties līdzi pērkona dārdiem, paņemt saujā lietus lāses un sauju pēc saujas mest tās zemē ? Piekļauties zibens šautrai un milzīgā ātrumā skriet pretī zemei, ietriekties kādā kokā vai tornī, un tad atkal mesties uz debesīm pie enģeļiem un pastāstīt nedaudz par sevi ...
Kāpēc es nevaru apskaut uguni kā savu māsu, noglāstīt viņas pieri ar savu plaukstu, satvert viņas roku savējā ? Sēdēt blakus klusējot, skatoties viena uz otru un saprast, un zināt to, ko nezina neviens ? Zināt to, ka mums nav nekā dārgāka un mīļāka vienai par otru . Kāpēc es nevaru satvert viņu un dziedot dziesmiņu iemidzināt kārtīgā bērna miegā ? Kāpēc es nevaru mīlēt tik karsti kā uguns deg; sadegt un palikt par saujiņu gaistošu pelnu un gaistošiem dūmiem? Kāpēc es nevaru viņu paņemt uz pleciem un kailiem kā tikko dzimušiem bērniem skriet jūrā peldēties un pastāstīt nedaudz par sevi ?
Kāpēc es nevaru smieties kā bērns, tik atklāti un sirsnīgi, smieties par sauli un zemi, par dienu un nakti? Kāpēc es nevaru skatīties bērna nevainīgajām acīm uz visu pasauli, nezinot, kas ir ļaunums un naids, sāpes un vilšanās ? Kāpēc es nevaru paņemt savu bērnības mīļāko lelli, ielikt klēpī, un pāris klusos un mierīgos vārdos pastāstīt nedaudz par sevi?
Tāpēc, ka esmu tikai cilvēks.. tikai un vienīgi cilvēks...

Ak! Kāpēc cilvēkam visdārgākais šķiet tas,
Kas ir uz visiem laikiem pazaudēts,
Un tas, ko nekad nevarēsim atgūt,
Mums pēkšņi šķiet tik brīnišķīgs un svēts?

Un kāpēc nezin cilvēks, kur tam laime?
Tas viņu meklē tālu, tālu prom,
Bet patiesībā viņam tikai vajag
Uz priekšu nedaudz pastiept savu roku...

26.05.2002

Māsa

Tu atnāci pie manis klusā tumsā,
Vēl saulē nebij' atmirdzējis rīts.
Tu skatījies uz mani acīm mīļām,
Un aicināji mani doties līdz.

Es nezinu, varbūt man tikai likās,
Ka cauri taviem spārniem mirgo blāzma.
Es satraukusies piecēlos un teicu :
"Ak! Ļauj man tevi apskaut, mana māsa! "

Tad vienu mirkli jutos pārpilna ar laimi.
Diemžēl šis svētais mirklis bija īss.
Tu pāris vārdus paspēji man pateikt :
"Es gaidu tevi! Nāc pie manis drīz! "

Tu pēkšņi manā acu priekšā dzisi!
Tik vēlu atnāci, tik ātri gāji prom.
Bet vēl pat šodien jūtu es uz pieres
To vietu, kur tu uzliki man roku.

Par tevi domājot, es citreiz klusi raudu,
Bet citreiz gribas skaļi, skaļi kliegt,
Es gribu mazo māsiņ, lai tu zini,
Par tevi domāt man vairs neaizliegs.

Es vairāk negribu būt atšķirta no tevis,
Ja zinu, kaut kur blakus gars tavs klīst.
Dievs nedrīkst atņemt to, ko tas ir devis,
Es eju māsiņ, gaidi mani drīz.

Jums visiem, kas varbūt bez manis paliks,
Jau iepriekš klusu lūdzu :"Piedodiet"
Es dodos meklēt enģelīti - māsu,
Lai turpmāk varam mūžam nešķirties...

14.08.2002

No Tevis lūdzu, tikai vienu acu skatu sveicienam. Vai tas ir par daudz prasīts ?
Man nevajag vārdus! Tas jau būtu par daudz! Par daudz trokšņu un samākslotības, par daudz lieka un nevajadzīga. Vārdi vairs nav daļa no mums. Vārdi..? Tie jau ir cita pasaule... Tie dzīvo paši par sevi... Tie dara, ko grib neatkarīgi no mums...
Man nevajag smaidu - par daudz prieka un par daudz cerību sapnim, kas visdrīzāk nekad arī nepiepildīsies. Ir šausmīgi likt sirdij cerēt, zinot, ka cerības nepiepildīsies. Ir cietsirdīgi un nežēlīgi likt cerēt uz kaut ko neiespējamu, nesasniedzamu un iespējams neeksistējošu.
Man nevajag glāstu. Par daudz saistību un pienākumu. Nevajag! Par daudz atmiņu, kas neļautu man dzīvot, kas visu mūžu liktu man dzīvot tikai šajā mirklī, kas man liktu apstāties un palikt, Palikt uz vienas, palikt pagātnē. Nekad neiet uz priekšu un nemaz nevēlēties iet uz priekšu. Pazust, apstāties, iznīcināt sevi...
Man nevajag tavu skūpstu - tā jau ir nāve. Nāve visam, kas nesaistās ar tevi, Tā būs nāve arī man, es būšu tikai daļa no tevis un viss. Man neeksistēs nekas, izņemot tevi, viss pārējais būs miris... Miris, lai nekad neceltos...
Man vajag tikai vienu acu skatu sveicienam! Tikai mirkli... Vienu skatu... Otrais...? Otrais jau būtu atvadas...

Krustceles

Šeit ir tās krustceles, kur jāšķirās ir mums,
Šie ir tie ceļi, kas mūs abus šķirs.
Ir pienācis mans ceļu krustojums,
Pa kuru turpmāk mani soļi birs.

Līdz šim mums abiem ceļi kopā vijās,
Bet nu mums laikam jāatvadās būs.
Šeit pēdējoreiz laimīgi mēs bijām,
Un pēdējoreiz otram tiks sniegts skūpsts.

Tu prasi, kāpēc tā tam bija jābūt,
Kāpēc mēs nevarējām kopā iet ?
Bet zini, kas mums pašiem jājūt?
Tas ir tas laiks, kad projām jāaiziet.

Tu zini, kurš pie tā ir vainīgs,
Bet nav nekādas nozīmes vairs tam.
Varbūt Tu tagad būsi laimīgs,
Tik kāpēc dzirdu asaras, kas skan ?

Ardievu, tikai klausies, ko tev saku:
Tev viss tiek piedots un pat paldies teikts.
Nu iesim tālāk katrs savu taku...
Es mīlu Tevi, draudziņ, paliec sveiks !

Es zinu, kā tu roku paspiedīsi
Un pēc tam karsti skūpstot atvadīsies...
Es zinu to, ka tomēr klusi ceram,
Ka kādreiz atkal ceļi kopā vīsies...

Es nezinu, vai godīgi ir rakstīt-
Tu nekad neuzzināsi, ko gribēju tev sacīt...
Bet lai nu paliek, kas bijis - bijis.. viss
Tik gabaliņš no sirds ir atkal izdzisis...

Netici, uzmanies! Smiekli - tie atkal melo...
Izmisums laužas uz āru neprātā drebot.
Nakts, nē, tā ir diena !!! Melna kā enģeļa nāve.
Apreibusi tā, manas izbailes dzerot...

Ietrīcas plaksti, nolaižas acīm pāri,
Klusums tik smejas ļauniem smiekliem par mani.
Es aizveru acis, paslēpjos. Izliekos neesam...
Pasaule smejas. Tu.. ? Tu arī to dari.

Klusums un smiekli. Smiekli un klusums. Kas ļaunāks ?
Kā viens, tā otrs manu dvēseli grauž.
Lūpas smejas ! Savelkas smaidā, kā vienmēr.
Tikai mans skatiens manu nespēku pauž.

Es smejos līdzi, smejos, cik vien man spēka,
Smiekli tā sāp, bet uzlieku sejai šo masku.
Lai visa pasaule, nesaredzētu mani
Un mani pašu nekad, nekad nesaprastu.

Jā, man ir bail... es zinu, ka zini.. Vērts noliegt ?
Bail man ir beidzot skatīties dzīvei acīs,
Ja nu dzīve ar mani nemīlot pēkšņi
Manas dvēseles dzīlēs indi slacīs...?