Xillia

Māsa

Tu atnāci pie manis klusā tumsā,
Vēl saulē nebij' atmirdzējis rīts.
Tu skatījies uz mani acīm mīļām,
Un aicināji mani doties līdz.

Es nezinu, varbūt man tikai likās,
Ka cauri taviem spārniem mirgo blāzma.
Es satraukusies piecēlos un teicu :
"Ak! Ļauj man tevi apskaut, mana māsa! "

Tad vienu mirkli jutos pārpilna ar laimi.
Diemžēl šis svētais mirklis bija īss.
Tu pāris vārdus paspēji man pateikt :
"Es gaidu tevi! Nāc pie manis drīz! "

Tu pēkšņi manā acu priekšā dzisi!
Tik vēlu atnāci, tik ātri gāji prom.
Bet vēl pat šodien jūtu es uz pieres
To vietu, kur tu uzliki man roku.

Par tevi domājot, es citreiz klusi raudu,
Bet citreiz gribas skaļi, skaļi kliegt,
Es gribu mazo māsiņ, lai tu zini,
Par tevi domāt man vairs neaizliegs.

Es vairāk negribu būt atšķirta no tevis,
Ja zinu, kaut kur blakus gars tavs klīst.
Dievs nedrīkst atņemt to, ko tas ir devis,
Es eju māsiņ, gaidi mani drīz.

Jums visiem, kas varbūt bez manis paliks,
Jau iepriekš klusu lūdzu :"Piedodiet"
Es dodos meklēt enģelīti - māsu,
Lai turpmāk varam mūžam nešķirties...

14.08.2002